Dabā
Zaļā dzīvošana

Paņem Ģīmi zem lupas. Valmieras jaunā dabas taka – kaut kas neredzēts! 16


100 stendos atrodama informācija par Ģīmes dabas takas vērtībām un to, kā ar līdzpaņemto ierīci (viedtālruni vai planšetdatoru un austiņām) uzzināt vēl ko vairāk par tām.
100 stendos atrodama informācija par Ģīmes dabas takas vērtībām un to, kā ar līdzpaņemto ierīci (viedtālruni vai planšetdatoru un austiņām) uzzināt vēl ko vairāk par tām.
Foto – Ilze Pētersone

Kā milzu lupa jaunā dabas taka Valmierā atklāj ūdens, zemes un gaisa noslēpumus Ģīmes dzirnavu dīķa apkārtnē. Autori hidrobiologi Loreta un Andris Urtāni tās radīšanā nav gājuši ierastu ceļu, tāpēc rezultāts var būt pārsteigumu pilns gan dabas lietās neiesvaidītam cilvēkam, gan vides pētniekam. Nelielā pastaigā aicina takas veidotāji.

 

Viss ir vērtīgs

“Latvija “pietakota” krustu šķērsu ar dabas takām, grūti pat pateikt, ar ko tās viena no otras atšķiras. Parasti ir norādes par dabas retumiem, aizsargājamām sugām, taču šeit palīdzam saprast dzīvnieku un augu pasauli, kas dzīvo mums līdzās, vienlaikus parādot, ka dabā viss ir vērtīgs,” par ambiciozo projektu – Ģīmes dzirnavu dīķa piekrastē izveidot Latvijā vēl nebijušas dabas takas paraugu – stāsta Loreta Urtāne, kas gides pienākumus šoreiz uzņēmusies viena. Āra ekspozīcijas ierīkošanā šī esot pirmā pieredze, ko līdzīgu iekštelpās pirms četriem gadiem radījuši Durbes ezera istabās. Sākotnējā iecere – veidot taku kā bioloģi-jas stundu brīvdabas mācību klasi ar dažādu dabas modeļu dzīviem pa-raugiem – pieder kādreizējam Val-mieras Valsts ģimnāzijas direktoram Jānim Zemļickim, taču pirms septiņiem gadiem tā neguva finansiālu atbalstu. Valsts jubilejas reizē ar Latvijas vides aizsardzības fonda 60 tūkstošiem eiro un Valmieraspašvaldības finansējuma palīdzību ideja atdzima, turklāt daudz mūsdienīgākā versijā, jo projekta koncepcijas, satura, dizaina un maketa autoriem, pieredzes bagātajiem hidrobiologiem Urtāniem padomā bija daudz jaunu ieceru.

Pirmie taku novērtējuši Valmieras makšķernieki – tiklīdz gar krastu uzbūvētas laipas un skatu laukumi, viņi bija klāt ar makšķerēm rokās, stāsta L. Urtāne. Parunājoties ar vīriem, atklājies, ka viens no iecienītākajiem lomiem ir līņi. Speciālistiem tas bijis pārsteigums, jo šīs zivis nemēdz uzturēties nelielos un seklos ezeros, kāds ir Ģīmes zirnavu dīķis. Zivju noteicējā un mulāžu sarakstā tika iekļauts arī līnis.

Ar mulāžistes Sarmītes Inbergas palīdzību Ģīmes upes un dīķa iemītnieki ir ne tikai apskatāmi, bet arī aptaustāmi 48 telpiskos ciļņos. Zivis izskatās kā dzīvas, pieliekot roku, var sataustīt katru sīkāko acs, žaunas, spuras vai zvīņu detaļu. Lai gan meistare izmantojusi izturīgus materiālus, kam kopijas jāpasargā no laika apstākļiem un cilvēku posta darbiem, viena zivs no stenda jau pazudusi.

 

Zemūdens pasaulē – ēzelīši un latviešu garneles

“Vai zinājāt, ka ūdenī var dzīvot ēzeļi un mums ir pašiem savas garneles?” viltīgi pasmaida Loreta Urtāne un pieliek roku mazo ūdens iemītnieku atveidiem trīsdesmitkārtīgā palielinājumā. Starp tiem arī ūdensēzelītis un sānpelde, kas atgādina garneli. Kāda kundze, pēc tam kad apskatījusi tās mikroskopā, nopūtusies un teikusi – nu ja, tādas pašas kā mēs, latvieši, uz izdzīvošanas robežas.

Ilgāk pakavējamies pie makstenes, par šo “ūdens arhitekti” pētniece, kā pati atzīst, varētu runāt stundām. Un ir par ko, jo katra maksteņu suga no dažādiem materiāliem veido atšķirīgas mājiņas, savu modeli nododot tālāk pēcnācējiem. No paaudzes paaudzē tās precīzi zina, no kā mājoklis jābūvē – smiltīm, akmentiņiem, gliemežiem vai augiem – līdz pat tādām detaļām kā akmentiņu skaits un forma. Izrādās, ka ķīnieši šo maksteņu prasmi izmanto komerciālos nolūkos – atņem mazajām radībām oriģinālo mitekli un ievieto akvārijā, kur smilšu vietā izbērtas pērlītes, un tās ir spiestas savu jauno namiņu lipināt no piedāvātā materiāla. Internetā varot iegādāties maksteņu veidotos dārglietu paraugus. Kāds franču arhitekts gājis vēl tālāk un mājas būvniecībai ievietojis zelta plēksnītes.

Ar tik aizraujošu stāstījumu pastaiga pa taku kļūst vēl saistošāka. Ikdienas apmeklētājam pieejami simt informatīvie stendi ar iespēju iegūt papildu informāciju, izmantojot QR kodu un savu viedierīci. Valmieras Tūrisma centrs lielākām grupām solot gidu. Kā dabas taku izmantot skolēnu apmācībai, Urtāni skaidros un rādīs seminārā Valmieras skolotājiem. Visērtāk tā pieejama Valmieras Valsts ģimnāzijas pedagogiem un audzēkņiem, jo taka atrodas turpat blakus skolai.

 

Valmiera – putnu galvaspilsēta?

Kāpēc sikspārnis lidojumā izskatās kā maķenīt zem grādiem, kļūst skaidrs lidoņu stendā. Pie vainas trīs paņēmieni, ar kuru palīdzību tie ķer kukaiņus, skaidro L. Urtāne un piedevām kliedē dažu labu mītu. “No šiem radījumiem baidīties nevajag – Latvijas sikspārņi nesūc asinis, viņu barība ir kukaiņi, mājās tie netaisa spraugas, tikai izmanto esošās, kā arī negrauž elektrības vadus un nebojā siltumizolāciju.” Ģīmes dīķa apkārtnē vakaros varot novērot sikspārņus un saklausīt pūces – vismaz tā apgalvo vietējie ornitologi. Putnu vērošanai izveidota speciāla vieta ar jaukiem soliņiem, tikai takas saimniekiem vēl ir jāapgūst, ka dabas takā appļaut zāli nāksies regulāri un gandrīz visā teritorijā ierobežot Latvijas dabā neiederīgās Kanādas zeltslotiņas. “Takas apsaimniekošanas plānā esmu iezīmējusi vairāk un mazāk intensīvi apsaimniekojamās vietas, jo dabas takas apkārtne ir arī izziņas vieta. Tādai invazīvajai sugai kā zeltslotiņas, šeit nav vietas, un apsaimniekotājam tās jāaizvāc,” stingri nosaka L. Urtāne.

Pašai pētniecei par pārsteigumu Valmiera ir ļoti bagāta ar putniem – no Latvijā zināmajām 379 putnu sugām šeit saskaitītas 147. Jaunā taka vedina valmieriešus papildināt šo sarakstu un pieteikt Valmieru par putnu galvaspilsētu. Putnu pētniekam un domes deputātam Andrim Kleperam radās ideja par Valmieras pilsētas putnu nosaukt upes tilbīti, kas šai pusē Gaujas krastos mīt lielā skaitā. Tilbītei veltītajā stendā ir iespēja ne tikai ar to iepazīties, bet paklausīties tās “ikdienas sarunu” un satraukuma saucienu.

Stendā, kas veltīts ne tikai Valmierai, bet visas Latvijas ornitoloģijai nozīmīgiem putnu pētniekiem, uzzinām vairāk par baltvāciešiem Haraldu fon Loudonu, Nikolaju fon Tranzē un latvieti Kārli Vilku. “Kārlis Vilks ir vesela raksta vērts,” nosaka gide. Lai gan ikdiena K. Vilkam pagājusi ārsta darbā, savā brīvajā laikā veicis tik pamatīgu un rūpīgu putnu novērošanu, ka pat profesionāliem ornitologiem bijis jāatzīst, ka reģioni, kuros viņš darbojies, uzskatāmi par vislabāk izpētītajiem Latvijā.

 

Superskudrai sava skulptūra

Pie lielā celma, kur mājo skudras, uzbūvēts neliels tiltiņš. Vērts piestāt un pavērot, kā būve kalpo kukaiņiem par tuneli – tāda arī bijusi domes arhitektes palīdzes Kaijas Rutules iecere, ierosinot videi draudzīgu takas papildinājumu.

Skudrām takas autori veltījuši vairākus stendus. “Skudras it kā pazīstam visi, taču tās ir īpašas uzmanības vērtas gan ar savu pūzni kā grandiozu daudzdzīvokļu celtni, darba pienākumu sadali un spēju pacelt par sevi 10 līdz 60 reizes smagāku nastu. Mums līdz skudrām augt un augt,” nosaka L. Urtāne un pastāsta par ideju salīdzināt skudras un cilvēka spēkus, novietojot milzīgu akmeni, kuru, ja cilvēkam būtu dotas skudras spējas, viņš varētu pacelt, un šādam akmenim vajadzētu būt 800 kg līdz 4 t smagam. Projektā paredzētas, bet pagaidām vēl neuzstādītas ir divas S. Inbergas skulptūras ap pusotra metra augumā, kas attēlos gaisa stihiju pārzinošo sikspārni un ūdenī dzīvojošo gliemeni. Takas autoriem gribētos, lai šādi milzu radījumi ekspozīciju papildinātu katru gadu, taču tas esot īpašnieka – Valmieras domes – pārziņā. Savukārt pilsētas uzņēmēju rokās tiks nodota iecere par laivošanas iespējām, tikai no viņiem būs atkarīgs, vai cilvēki Ģīmes dzirnavu dīķi varēs iepazīt laivu izbraucienos. Izbūvētā piestātne, kurā paredzēta iekāpšana arī cilvēkiem ratiņkrēslā, gaida uzņēmīgos.

 

Gribējām parādīt pašu jaunāko

Skaņai takā ierādīta īpaša vieta – līdzās dabas mūzikai skan arī cilvēku radītā. Jau pašā tās sākumā sagaida komponists Jāzeps Vītols ar savu Valmierai veltīto skaņdarbu “Valmieras suvenīrs”, kuru turpat var noklausīties. Izvēle nav nejauša, jo Ģīmes dzirnavu ēkā latviešu klasiskās mūzikas pamatlicējs nācis pasaulē un pavadījis pirmos septiņus bērnības gadus. Nelielais koka nams, kurā viņš dzīvojis, vairs nav saglabājies. Pirmajā takas pieturā mijas dzirnavu slūžu ūdens čala ar Vītola skaņdarba notīm – tā esot Andra Urtāna mīļākā vieta, pastāsta dzīvesbiedre. Viņai gribētos sagaidīt brīdi, kad Vītola dzimšanas dienā šeit notiktu koncerts ar komponista skaņdarbiem.

Pati neparastākā klausīšanās vieta atrodas uzkalnītē pie skaņu ainavas stenda. Te noderēs viedtālrunis vai cita viedierīce, kas spēj nolasīt QR kodu, un austiņas, citādi tik iespaidīgas dabas kompozīcijas kā ūpju pāra saruna agrā pavasarī, jūras kraukļu jeb kormorānu kolonijas kakofonija vai migrējošo ūdensputnu pļāpāšana atpūtas vietā nebūs sasniedzamas.

“Gribējām plašākai sabiedrībai parādīt Latvijā šobrīd vēl mazpazīstamo – skaņu ainavas, kas nav tikai tēlains nosaukums, bet zinātnes nozare. Viens no tās novirzieniem pēta, kad skaņa uz cilvēkiem iedarbojas pozitīvi, kad – negatīvi. Takai izvēlējāmies tikai pozitīvas ainavas,” skaidro L. Urtāne. Stenda izveidē sadarbojušies ar etnomuzikoloģi Ievu Tihovsku un dabas pētnieku Dāvi Ūlandu, kuri ainavu meklējumos pavadījuši kādu laiku arī Urtānu lauku mājās.

Nelielā pastaiga tuvojas izskaņai, vēl jāpiestāj skatu laukumā pie dumbrāja, kas pilsētās ir retums, kā arī zemais purvs ar tam raksturīgiem augiem, kurš pēdējos gados izveidojies dabiskā gaitā. Tiesa, labākam skatam atkal patraucē zeltslotiņas un garā zāle. Ja izdosies takas autores iecere purva dobi papildināt ar cūkausi un puplaksi, tajā būs ieraugāmi teju visi zemajam purvam raksturīgie augi. “Svarīgi, lai šī vieta ir tik saistoša un aizraujoša, ka cilvēki pie tās atgrieztos vēl un vēl,” nosaka pētniece un piebilst, ka viņai taku griboties salīdzināt ar klasisko mūziku, kas jāklausās vairākkārt, jo ar pirmo reizi to tikai sāk iepazīt.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv