Kultūra
Mūzika

Panteisms ar Vasku un Brukneru 0


Pētera Vaska (no labās) jaundarba pirmatskaņojums LNSO sezonas atklāšanas koncertā ar ievērojamā vācu obojista Albrehta Maijera solo izvērtās par spilgtu mūzikas notikumu.
Pētera Vaska (no labās) jaundarba pirmatskaņojums LNSO sezonas atklāšanas koncertā ar ievērojamā vācu obojista Albrehta Maijera solo izvērtās par spilgtu mūzikas notikumu.
Publicitātes foto

Ievērības cienīgi simfoniskās mūzikas notikumi Latvijas valsts simtgadē norisinās pastāvīgi, tostarp pēdējās nedēļās – nesen klausītājus priecēja Berlīnes “Konzerthaus” orķestra uzstāšanās ar ērģelnieces Ivetas Apkalnas solo, tūlīt uz Latviju atbrauks Andra Nelsona vadītais Leipcigas “Gewand­haus” orķestris ar dziedātāju Kristīni Opolais un trompetistu Hokanu Hardenbergeru, un tad jau vairs nav tālu arī Amsterdamas “Concertgebouw” orķestra viesošanās.

Taču publikas piepildīta zāle sagaidījusi ne tikai Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, jauno koncertsezonu uzsākot, bet arī Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Un ar kultūras pasākumiem neparasti piesātinātajā nedēļā, kurā uzmanība bija jāpievērš arī skatuves mākslas festivālam “Patriarha rudens” un Lietuvas operas viesizrādēm, orķestra sezonas atklāšanas koncerts 2018. gada 5. oktobrī Lielajā ģildē nebūt nepalika nepamanīts – to nodrošināja Pētera Vaska jaundarba pirmatskaņojums ar ievērojamā vācu obojista Albrehta Maijera solo un vēlme uzzināt, kā šis opuss izklausīsies līdzās Antona Bruknera Sestajai simfonijai.

Koncerta gaitā atklājās, ka šāds salikums ir gluži harmonisks, atgādinot gan par latviešu mūzikas klasiķa, gan 19. gadsimta austriešu dižgara daiļrades panteistisko iedabu – Bruknera skaņumākslā majestātiskās Alpu ainavas ir gandrīz neatņemami klātesošas, turpretī Pēterim Vaskam izsenis bijušas nozīmīgas Latvijas dabas raisītās inspirācijas un tās atspulgi cilvēka dvēselē.

Protams, abos gadījumos apvienojumā ar izteiktu mūzikas psiholoģizāciju, kur pastorāli tēli tikai vēl akcentē emocionālu atklāsmju kontrastus. Otrkārt, arī bez šīs paralēles latviešu komponista jaunais opuss radītu pastiprinātu interesi – kopš 90. gadiem Pētera Vaska darbi pirm­atskaņojumus parasti piedzīvo ārzemēs, tā notika arī ar 5. oktobra koncerta sākumā spēlēto stīgu orķestra partitūru “Musica appassionata”, kuras pirmo interpretāciju 2002. gadā veica Ostrobotnijas kamerorķestris Juhas Kangasa vadībā, tikai pēc gada tai skanot arī Latvijā, taču koncerts obojai un orķestrim pirmatskaņojumu guva tieši tagad, Albrehtam Maijeram pievienojoties Andra Pogas vadītajam Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim Lielajā ģildē.

Taču vēl pirms tam – “Musica appassionata”, kur orķestra stīgu grupas spēle izgaismojās tembrāli intensīvā kolorītā, kas līdztekus diriģenta veidotās mākslinieciskās dramaturģijas saliedējumam arī teicami atbilda mūzikas ekspresīvajam un kaismīgus ideālus apliecinošajam stāstam. Šī opusa emocionālā temperatūra un vēstījuma rakursi jūtami atšķiras no daudzu citu Pētera Vaska partitūru meditatīvās kontemplācijas, bet koncerts obojai un orķestrim savukārt lika secināt, ko no ierastā intonāciju un noskaņu loka komponistu šoreiz attālinājusi mūzikas pastorālā ievirze, jau iepriekšminēto Latvijas ainavu klātbūtne.

Protams, arī tas komponista daiļradē nav nekas unikāls, un krasi izzīmēto tumsas un gaismas kontrastu vietā šeit atmiņā atausa Vaska skaņumākslas folkloriskās līnijas, pirmām kārtām aicinot atcerēties 1989. gadā rakstīto koncertu angļu ragam un orķestrim. Un šādas asociācijas obojas koncertam nebūt nenāca par sliktu – trijdaļu cikls, kur “Rīta pastorāle” un “Vakara pastorāle” ietvēra vidusdaļas “Scherzando”, saistīja ne tikai ar mūzikas gaišo un apskaidroto skanējumu, bet arī ar tematiskā materiāla dzīvīgumu un emocionālu piesātinājumu; īstajā vietā un negaidītu pavērsienu brīžos bija arī dramatiski akcenti un sabiezinātākas krāsas, turpretī rūpīgi veidotā orķestrācijas tēlu sistēma un solopartijas diferenciācija arī šeit pieder pie Pētera Vaska daiļradei raksturīgām kvalitātēm.

Neslēpšu, ka skaņdarba vidusdaļu labprāt būtu iztēlojies vitālāku, un arī citkārt autors kompozicionālajos paņēmienos un izjūtu gammā turējās pie labi pārbaudītām vērtībām, taču, no otras puses, šķietami nepretenciozais opuss jau tāpat izvērtās stipri virtuozs. Albrehta Maijera profesionalitātei tas gan nekļuva par nepārvaramu šķērsli, un viņa priekšnesumā jaušamo radošo brīvību, spēles plastiskumu un toņa grāciju viscaur varēja uztvert kā stabilu muzikālās kopainas sastāvdaļu, turklāt pirmatskaņojuma panākumus balstīja arī orķestra pārdomātais sniegums un diriģenta vērīgais redzējums.

Par interpretācijas veiksmi jānosauc arī Antona Bruknera Sestās simfonijas lasījums programmas otrajā daļā. Pirmkārt, tas spilgti parādīja, kādēļ austriešu komponista mūzika autora dzīves laikā daudzkārt saskārās ar tādu neizpratni – jau pirmās daļas neordināro intonāciju un tēlu sfēra klausītāju ieveda dramaturģiskās arhitektonikas un romantisko noskaņu metamorfožu labirintos, kam sekoja vēl trīs izvērstas muzikālā stāsta sērijas.

Monumentālā opusa laiktelpā Andris Poga un orķestris nepavisam neapjuka – formas struktūras tika iedzīvinātas ar nepieciešamo loģiku un izteiksmību, emocionālā amplitūda sniedzās no klusinātas koncentrācijas līdz triumfālām virsotnēm, bet stīgu un pūšaminstrumentu veikums vēstīja par vērā ņemamu orķestra spēles slīpējumu. Tomēr brīžiem bija manāms, ka diriģenta mentalitāte ir pārāk racionāla – Bruknera partitūra būtu pelnījusi arī ekspansīvākus emociju uzbrāzmojumus –, savukārt intonatīvi, ritmiski, tembrāli šaubīgāko mirkļu kopsumma lika saprast, ka tik nopietna un apjomīga darba viscaur pārliecinoša interpretācija Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim joprojām ir visai smaga nasta. Protams, risinājums tam var būt tikai viens – Antona Bruknera, Gustava Mālera, Dmitrija Šostakoviča simfonijas orķestrim jāspēlē vēl un vēl; pašreizējais ceļš pavisam noteikti ir īstais.

LA.lv