Kas notika ar badinātajiem un mēslos turētajiem 26 haskijiem? 3
“Piedāvājam baudīt elpu aizraujošus izbraucienus ar suņu pajūgiem ikvienā gadalaikā. Ziemā ar kamanām, bezsniega apstākļos ar velokamanām. Pēc brauciena sildīšanās un pašu lasīta zāļu tēja vigvamā pie ugunskura, stāsti par haskijiem, arī bērnu ballītes, Ziemassvētku vecīša apciemojums u. c.” Tik aicinošs piedāvājums atrodams interneta arhīvos par “Haskiju parku” Ventspils novada Ziru pagastā. Pagājušā gada 31. oktobrī Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) no “Haskiju parka”, kas atrodas bijušajā Ziru skolā, izņēma 26 suņus. Aculiecinieki saka – dzīvnieki bijuši badā, netīri, nekoptiem nagiem (kas liecina, ka suņiem trūcis fizisku aktivitāšu) gulējuši savās kakās un čurās.
Dzīvnieki tika nogādāti Ķekavas novada dzīvnieku patversmē “Mežavairogi”, kas ir viena no trijām Latvijā, ar ko Nodrošinājuma valsts aģentūrai noslēgts līgums par atsavināto dzīvnieku uzņemšanu. Kopš 20. decembra Ziru suņi ir patversmes īpašums un tie – tāpat kā citi suņi – par adopcijas maksu 50 eiro (sterilizēti, čipēti, reģistrēti) ir pieejami godprātīgiem ļaudīm. Līdz vakardienai divi Ziru suņi bija atraduši jaunos saimniekus.
Kā tas nācās, ka romantiski uzburtā aina ar skaistajiem haskijiem sniega kamanās sabruka skandalozā dubļu zampā? Suņu bijušie saimnieki – Naira un Juris Šķones – ir interesantas personības. Naira pati reiz bijusi atkarīgā, bet atģidusies caur ticību Dievam. Sākusi palīdzēt citiem atkarīgajiem. Jurim arī pagātne raiba. Bet abi par darbošanos sabiedrības labā 2008. gadā atzīti par laureātiem ceremonijā “Latvijas lepnums”. Agrāk žurnālistiem daudz stāstījuši par savu darbu un pieredzi, taču tagad atteicās ar mani tikties. Nairas telefons bija atslēgts, bet Juris divās īsās telefona sarunās norādīja, ka viņa sieva nevēloties par haskiju tematu runāt, bet pats komentāros bija ļoti skops. Suņi, viņaprāt, izņemti nelikumīgi, to stāvoklis nemaz neesot bijis tik slikts. Kad dzīvnieki oktobrī izņemti, saimnieki paši bijuši Izraēlā. Kad pagājušā gada decembra nogalē runājām, viņi atkal bija ceļajūtīs uz šo valsti. Pēc atgriešanās jaunā gada sākumā solīja censties “Haskiju parku” saglābt.
Žanra klasika
“Žanra klasika!” tā par Zirās redzēto saka “Mežavairogu” vadītāja Danuta Priede. “Ir redzētas arī lielākas šausmas, bet arī šajā gadījumā suņi bija jāizņem, jo bija badā, netīros voljeros bez pakaišiem, bija spiesti gulēt savās kakās un čurās. Mūsu patversmē pirmo nedēļu suņi tikai ēda un gulēja sausumā. Bija redzams, ka daži suņi bija labāk baroti, citi – mazāk. No tā secinu, ka suņi, kas bija domāti vaislai vai pajūgiem, bija izredzētie. Iepriekšējā suņu dzīvesvietā toreiz tur bija viens onkulītis, kam dzīvnieki bija jāpieskata. Uz mēnesi bija iedots maiss ar sauso suņu barību. Neizskatījās labi. Bija redzams, ka bizness saimniekiem ar suņiem neiet. Kārtējais piemērs, ka dzīvniekus vērtē naudā. Kad naudu neienes, tad dzīvnieks nav vajadzīgs,” spriež D. Priede. Viņai ir arī skarbs viedoklis par “haskiju bumu”, kad daudzi cilvēki vieglprātīgi izvēlas šos dzīvniekus: “Paņems šo suņus, jūgs tikai kamanās, ratos, un nauda ripos. Vēl pa starpu sapāros un iegūs jaukus kucēnus, pārdos. Taču izrādās, ka ziemas vājas, suņi prasa rūpes, līdzekļus un cilvēki nemaz tā pie haskijiem neskrien. Latvijā ir kādi padsmit šādi haskiju parki. Nedomāju, ka tiem visiem baigi labi iet.”
Kāpēc tad haskiji ir vieni no biežāk patversmēs redzamajiem šķirnes suņiem, pēc kuriem rindas te nav? D. Priedei ir atbilde. Cilvēki, visvairāk bērni un sievietes, “kūstot” no haskija izskata, īpaši, ja tas ir kucēns. Taču haskijam un tā jaukteņiem ir klaiņotāja gēns, saimnieks tiem nav autoritāte. Haskijs radies ziemeļos, tam ģenētiski ieprogrammēts, ka jāskrien garš gabals, lai varētu nomedīt kaut ko mazāku par sevi. Šim sunim nav teritorijas izjūtas. Žogs tam ir šķērslis, kas jāpārvar, dzīvoklis – lai no tā tiktu ārā. Tiesa, daudz haskiju nodarbinot, iespējams, to daudzmaz piejaucēt.
No Ziru “Haskiju parka” atvestie suņi nav mežoņi, tie socializēti ar cilvēkiem, taču ar savu dabisko raksturu, novērojusi D. Priede. Kad ejam garām voljeru rindai “Mežavairogos”, žilbstu no haskiju izskata un gaiši zilo acu skatiena. “Paskatieties vērīgi! Protams, haskijs jūs ievēro, bet paskatieties, uz kurieni tas patiesībā skatās? Uz citiem suņiem, kas jums aiz muguras. Tiekot ārā no voljera, viņš neskries laizīt jums seju, bet uzbruks tuvākajam sunim…” saka D. Priede.
PVD: suņi gulēja savās fekālijās
“Pirmās sūdzības par “Haskiju parku” bija 2017. gada februārī. Arī pati uz turieni biju aizbraukusi. Nebija sakārtotas reģistrācijas lietas, informācijas par vakcināciju. Būriem vajadzēja būt tīrākiem. Nebija pakaišu, bet bija vismaz sauss. Vienam sunim uz kājas neārstēts bumbulis. Saimnieku uz vietas nebija – tikai kopējs Andrejs ar vēl vienu puisi lauku virtuvē vārīja suņiem ēdienu. Suņi bija paēduši un socializēti. Puisis rādīja, kā viņi suņus nodarbina: divus iejūdza priekšā velosipēdam. Tas ir nenopietni – tā viņiem no rīta līdz vakaram vajadzētu braukalēt, lai 26 suņiem būtu jēga no tā,” stāsta PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa.
Saimniekam J. Šķonem PVD toreiz uzlika administratīvu sodu par labturības prasību neievērošanu. Uz lietas izskatīšanu saimnieks neieradās. Soda apmēru M. Riekstiņa neizpauž – to aizliedzot likumi. PVD Ziru skolā esot paviesojies arī 2017. gada martā – tad situācija esot uzlabojusies.
Bet oktobrī PVD atkal saņēmis sūdzību no kādas privātpersonas par suņu slikto stāvokli. “Tad jau bijām spiesti rīkoties un suņus izņemt. Netīri, guloši savās fekālijās un urīnā. Voljeri spalvās. Nekopti nagi, kas liecina, ka suņiem trūkst fizisku aktivitāšu. Kad izlaidām vaļā, dzēra no peļķēm un ēda ēdienu paliekas. Kopējs Andrejs neko īsti nevarēja paskaidrot. Saimnieku nebija uz vietas. Pagasta pārvaldniece zināja teikt, ka viņi ir Izraēlā un būšot pēc divām nedēļām,” atceras M. Riekstiņa.
No atkarībām uz palīdzību citiem
Pienācis laiks pastāstīt par pašiem Šķonēm, jo viņu personības, dzīves gājums un darbošanās ir visciešākā sakarā ar to, kas noticis ar suņiem. Internetā dažādās vietnēs, sociālos tīklos, no senākiem rakstiem medijos un televīzijas pārraidēm var uzzināt par abu pagātni diezgan daudz. Abu intervijās citstarp izskanējusi arī atziņa, ka kontaktēšanās ar suņiem cilvēkiem palīdz kļūt labākiem un tikt galā ar savām atkarībām. Naira pati stāstījusi, ka kādreiz bijusi alkoholiķe un narkomāne, kas atģidusies caur ticību Dievam – darbojoties draudzēs, sākusi palīdzēt atkarīgajiem un strādāt arī Kuldīgas novada pašvaldībā par sociālo darbinieci darbā ar atkarīgajiem, AIDS, HIV slimniekiem, no cietuma iznākušajiem. Iepazinusies ar Juri, kurš sešas reizes bijis sodīts un 12 gadus pavadījis cietumā. Strādājuši kopā un apprecējušies. Abiem ir vairāki bērni un audžubērni, abi par darbošanos sabiedrības labā 2008. gadā atzīti par laureātiem ceremonijā “Latvijas lepnums”. 2013. gadā pārtraukuši strādāt pašvaldībā, lai koncentrētos uz darbu savā biedrībā “Saules sala”, kura dibināta 2003. gadā un nodarbojusies ar sociālās rehabilitācijas programmām, piesaistot dažādu projektu naudu. 2010. – 2013. gads bijis īpaši veiksmīgs – piesaistīti 277 831 lats.
Kuldīgas pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” direktore Maruta Jautaiķe Šķoņu pāri atceras kā labus, aizrautīgus darbiniekus, kas darbojušies ar sirdsdegsmi un daudziem palīdzējuši gan kā pašvaldības darbinieki, gan ar savu biedrību “Saules sala”. Labi darbojies dienas centrs Kuldīgā, tikušas rīkotas nometnes atkarīgajiem un no cietuma iznākušajiem. “Bet katram projektam ir sākums un beigas: kamēr ir nauda, viss notiek, kad naudas nav, tad arī viss beidzas,” saka M. Jautaiķe.
Šķonēm bijis arī rehabilitācijas centrs Īvandes pagastā. Tur arī pirmoreiz parādījušies haskiji. “Viņi cilvēkiem palīdzēja atturēties no savām atkarībām. Ar haskiju klaiņošanu gan dažreiz bija neapmierināti kaimiņi, bet nopietnu sūdzību nebija. Tad viņi nolēma pārvākties uz Zirām, kur vairāk rūmes,” man saka Īvandes pagasta pārvaldes vadītāja Anda Upleja.
Ziru pagastā pamatskola bijusi līdz 2009. gadam, kad to slēdza. 2015. gadā padomju gados būvēto divu stāvu pamatskolu un seno trīs stāvu ēku, kas kalpojusi kā internāts, un nedaudz zemes izsolē par 18 030 eiro nopirkusi biedrība “Saules sala”, kas īpašumu pirms tam bija nomājusi.
“Sākums viņiem bija labs, kas notika pēdējā gadā – nezinu,” saka Ziru pagasta pārvaldes vadītāja Dzidra Ceriņa.
