Kultūra
Kultūrpolitika

Simtgades krāsas sāk mirdzēt. Cik spoži? 0

4.maijā akcijā “Apskauj Latviju” mūsu valsts perimetru dienas laikā apjozīs drosmes un vīrišķībā spēka simbols – simt jauni ozoliņi.

“Diezgan droši varam teikt, ka bez 4. maija nebūtu Latvijas valsts simtgades,” šādiem vārdiem kultūras ministre Dace Melbārde uzsāka preses konferenci, kas veltīta 4. maija svētku sarīkojumiem, starp kuriem īpaši pieminami divi valsts simtgades ieskandināšanas notikumi – 4. maijā plašāk nekā pērn gan Latvijā, gan ārpus tās, visur, kur dzīvo latvieši, turpināsies Baltā galdauta svētki, savukārt akcijā “Apskauj Latviju” mūsu valsts perimetru dienas gaitā apjozīs drosmes un vīrišķīgā spēka simbols – simt jauni ozoliņi. “KZ” noskaidroja, cik liela šobrīd ir Latvijas pašvaldību gatavība valsts simtgades svētkiem un cik aktīvi tie atbalsosies mūsu zemes pašos tālākajos punktos.

Simtgade nav tikai par vēsturi

Vaicāts, kāpēc par Latvijas simboliskās garīgās sardzes galvenajiem varoņiem izvēlēti tieši ozoli, akcijas “Apskauj Latviju” idejas autors, Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas priekšnieks Oskars Indriksons atgādina, ka ozolam Latvijā ir divējāda simboliskā nozīme: “Ozols ir dzimtene, tēvzeme, un arī ainaviski Latvijā ir tik daudz skaistu ozolu… Protams, tam nāk klāt arī apziņa, ka izsenis latvieši ozolus stādījuši, lai aizsargātu savu zemi, māju. Un, kad redzi, ka lauka vidū stāv ozols, līdzi nāk doma: reiz tam līdzās, visticamāk, bijusi lauku sēta. Līdz ar to šim ozolam šajā brīdī ir divējāda nozīme – skaistums, enerģija, bet arī daudzās vietās – vienīgais liecinieks par vecām dzimtas mājām.” Jāpiebilst, ka pēc būtības līdzīga akcija tika īstenota arī kaimiņos – Igaunijā, kur jau 2013. gadā daudzi bērni un skolu jaunieši iedēstīja ozolzīles, lai 2018. gadā ozolu stādus varētu izstādīt visā Igaunijā, veidojot “gadsimta ozolu birzes”.

Pēc Latvijas Simtgades biroja ieceres, ozoli, līdzīgi simtgades svētkiem kopumā, sasaista nepārtrauktā vijā trīs laikus. Jolanta Borīte, Simtgades biroja Reģionālo un nevalstisko projektu vadītāja, teic – ir kļūda uzskatīt, ka simtgades svētki ir tikai par Latvijas vēsturi. “Nē, šis ir stāsts par trim laika dimensijām – ko es šobrīd varu paņemt pūrā līdzi un izdarīt rītdienas labā.”

Daudzas pašvaldības savās simtgades programmās iekļāvušas plašu tradicionālu gadskārtēju sarīkojumu spektru, arī jau gadiem ilgi plānotu teritorijas labiekārtošanu, tāpēc Jolanta Borīte priecājas par projektiem, kas sniedz papildu pienesumu. Īpaši viņa uzteic uzņēmuma “Latvijas ceļotājs” ideju par septiņiem valstiskuma attīstības ceļiem. “Tā ir pieeja, kādu mēs vēlētos redzēt simtgades projektos – viņi nav ielikuši sarakstā jau esošu piedāvājumu, bet gan aicina cilvēkus, kuri dzīvo gar šiem ceļiem, stāstīt savus stāstus, atvērt fotoalbumus,” teic J. Borīte. “Latvijas ceļotājs” jau pērnvasar izsludināja akciju “Septiņi Latvijas valstiskuma ceļi izzināšanai un apceļošanai”. “Varbūt kaimiņos Latvijas laikā atradās lielākais sviesta ražotājs un eksportētājs, bet citam varbūt novadā dzīvo cilvēks, kas vienīgais visā Latvijā pārvalda senu amata prasmi, vēl cits zina nostāstu par kādu muižu, akmeni vai dižkoku, kas attiecināms uz kādu no septiņiem ceļiem,” aicina ceļotājs Juris Smaļinskis.


“Aknās sēž!” un “Ko tad pēc simtgades?”

Tādi ir divi izplatītākie iebildumi pret simtgades svinībām, kuras, 4. maijā oficiāli aizsāktas (faktiski jau pirmie atsevišķie sarīkojumi būs notikuši, tostarp izskanējis krāšņais koncertuzvedums “Latgales gredzens”), turpināsim līdz pat 2021. gadam. Jolanta Borīte piekrīt, ka, pa novadiem braukājot, abus iebildumus ir dzirdējusi, taču pārāk nopietni ne vienu, ne otru neuztver. “Mēs dzīvojam šajā laikā un no simtgades vienkārši nevaram izvairīties. Ne jau tāpēc mums jāizdomā kaut kas īpašāks – mēs dzīvojam savu vienīgo dzīvi un varam vienīgi paskatīties uz visu mazliet citādi.”

Starp simtgades izaicinājumiem viņa nosauc gan neprasmi sadarboties, kas kļuvusi manāma, rīkojot Latgales kongresa simtgades pasākumus, gan arī tieksmi pārmērīgi koncentrēties uz kultūras aspektu: “Cilvēkiem reizēm grūti pieņemt, ka, runājot par simtgadi, var runāt par satiksmi, ekonomiku, medicīnu, tehnoloģijām – dažādām jomām. Un savā ziņā izaicinājums ir arī pašorganizējošie procesi, sadarbība starp vairākām pašvaldībām un dažādām nozarēm.” Ar gandarījumu simtgades biroja pārstāve norāda, ka šobrīd jau lielākās Latgales pašvaldības – Daugavpils un Rēzekne – atradušas kopsaucēju un kongresa simtgades sarīkojumos iesaistīsies arī Preiļi.

Tieši Latgalē īpaši asi izskan skeptiķu jautājums, kas notiks pēc simtgades. Atzīstot, ka vēsturiskais kongress bijis būtisks un svarīgs notikums, šobrīd šķietot, ka simtgadei – gan kongresa, gan Latvijas kopumā – tiek pievērsta tik liela vērība, ka aiz tās pazūd tālāka stratēģiska vīzija. Rakstniece un žurnāliste, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas pasniedzēja Sandra Ūdre teic, ka viņai pompozi dižpasākumi īsti nepatīk un šā gada sarīkojumus viņa uztver vienkārši kā kārtējo – jau ceturto – Pasaules latgaliešu saietu. Jā, mazliet svinīgāku, jo simtgades zīmē, tomēr daudz svarīgāks par dažu dienu norisēm ir jautājums: ko darīsim pēc Latgales kongresa un Latvijas simtgades svētku beigām? Kādas ir idejas, ko vēlamies sasniegt nākamajos simt gados?

Jaunā dzejniece Ligija Purinaša piekrīt: “Gribas jautāt: kurš mazgās traukus pēc simtgades svinībām? Reizēm ir sajūta, ka mēs, latgalieši, esam tāds tūrisma objekts – labi cilvēki, sirsnīgi, pie kuriem bez saistībām var atbraukt ciemos reizi gadā un pēc tam aizmirst līdz nākamajai reizei.”

Arī rakstniekam Raibajam pārdomas pirms kongresa sarīkojumiem nav priecīgas: “Katrā Pasaules latgaliešu saietā esam pieņēmuši rezolūcijas par darāmajiem darbiem. Kur tās paliek tālāk? Kas ar tām notiek? Apput, noliktas kādā plauktā.” Viņaprāt, Latgales kongresa simtgades sarīkojumi ir tāda kā rotaļa, kurā visi sanāk kopā, padzied, bet reģiona attīstībā, parasto cilvēku dzīvē tas nekādu lomu nespēlē, un daudzi šo pasākumu pat nepamanīs. Sandra Ūdre gan iebilst: tajā, ka šajā reizē latgaliešu saiets notiek tik skaļi un pamanāmi, ir arī pozitīvais: “Tad arī citi pievērš uzmanību, jo, ja klusēsi, tevi neviens arī nepamanīs.”

Daudzi attāli novadi simtgadei gatavojas ar nelielām lokālām ierosmēm – kā, piemēram, Baltinava, Zil­upe, Rogovka. Bet, piemēram, Višķi vēlas izcelt Slutišķu vecticībnieku sādžas stāstus.

Skaidrs, ka svētki, lai cik skaisti būtu, nevar atrisināt iesakņojušās problēmas, taču var kalpot par platformu to izrunāšanai. “Daudzi saka: 18. novembrī jau viss notiks Rīgā. Jā, bet ko mēs varam darīt, lai notiktu citur, kā tu pats esi gatavs iesaistīties?” jautā Jolanta Borīte. Simtgades biroja uzdevumu viņa redz izskaidrošanā un koordinēšanā, kā arī tajā, lai centralizēti piedāvātās 
iniciatīvas būtu nevis elitāri un vienreizēji pasākumi, kurus apmeklēs ierobežots cilvēku skaits, bet gan tradīcijas, kurās varētu iesaistīties ikviens neatkarīgi no vecuma, tautības. “Tā ir iespēja simtgadi svinēt ne tikai šeit, bet arī visā pasaulē, tās ir ļoti vienkāršas lietas, kuras tieši tādēļ vislabāk paliek prātā, jo tajās ikviens var iesaistīties, izzinot savas dzimtas saknes, novada vēsturi. Kaut vai apsēžoties pie tā paša balti apklātā galda un aprunājoties ar kaimiņiem, ar ģimeni, jo mūsdienās taču ir izveidojušies pavisam atšķirīgi komunikācijas veidi.”

Nereti ir sajūta, ka daudzas pašvaldības nav spējušas izprast simtgades svētku jēgu un nodot to savu novadu, pilsētu un pagastu iedzīvotājiem. Pat no valsts liktenī būtiskākajām vietām tikai Valkas pašvaldība savā portālā atvēlējusi īpašu sadaļu “Latvijas simtgade”. Jolanta Borīte šim pieņēmumam īsti nepiekrīt, kaut gan atzīst – simtgade daudziem izrādījusies izaicinājums. Viņa arī norāda – virzība uz svētkiem var būt abpusēja, un ir daudz gadījumu, kad tieši iedzīvotāji vēršas pie pašvaldības ar sabiedriskām iniciatīvām, kuras tad var izvērtēt un atbalstīt. Tā, piemēram, daudzas pierobežas pašvaldības gatavas atbalstīt fonda “1836” iniciatīvu par taku apkārt Latvijai. Bet ir arī iespējams, ka daudzviet mīņāšanos uz vietas radījušas šovasar gaidāmās pašvaldību vēlēšanas, kuru rezultāti vietējiem politiķiem droši vien šķiet daudz svarīgāki par simtgadi.


Gabaliņš Latvijas arī svešumā

Pērn sociālajā tīklā “Facebook” un mikroblogošanas vietnē “Twitter” mirkļbirku #baltagaldautasvetki izmantoja arī citur pasaulē dzīvojošie latvieši. Tiesa, ne visus ideja sajūsmināja, daļa par to izteicās ne tikai skeptiski, bet pat noniecinoši. Taču bija arī daļa citās valstīs dzīvojošo latviešu, kurus ideja par satikšanos pie skaisti saklāta svētku galda uzrunāja, un šogad to papildina arī citi latviskuma elementi.

“Jaunieši no “2×2″ nometnēm izteica domu, ka Latvijas karogs varētu ceļot apkārt pasaulei kā olimpiskā lāpa – tirpiņas skrien pa kauliem, kad redzu, kāda ir cilvēku sejas izteiksme, kad viņi tam pieskaras,” stāsta Jolanta Borīte. Šobrīd īpašais karogs pabijis Austrālijā, Kanādā un arī Īrijā, kur pagājušās nedēļas nogalē risinājās Reģionālie kultūras svētki Britu salās Latvijas simtgadei.

Arī stādīšanā iesaistīsies daļa ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu, tiesa gan, tie nebūs ozoli, pauž Jolanta Borīte: “Daudzviet pasaulē šis koks nemaz neaug, viņi vairāk atsaukušies privāti, iniciatīvai “Iestādi Latviju savā dārzā!” – tā var būt puķu dobe vai kāds košumkrūms, kas tāds, kas atgādinātu Latviju.”

Savukārt Oskars Indriksons piebilst, ka Latvijas simtgades ozolu enerģija, iespējams, kādu var arī atvest atpakaļ vai noturēt dzimtajā pusē. “Tā visas simtgades enerģija, ko latvietim dod ozols – Latvijas daba, klimats, nostalģija pēc zemes smaržas –, ar laiku tomēr velk atpakaļ, lai cik tālu kāds būtu aizbraucis. Ir daļa, kas šo sajūtu pārvar un dzīvo tālāk svešumā, citi atgriežas Latvijā. Un simtgades ozols ir viens no faktoriem, kas šo izvēli var pastiprināt.”

VIEDOKĻI

Vai līdzās ozolu stādīšanai novadā arī citādi jūt valsts simtgades tuvošanos?

Ilze Leska, Rūjienas kultūras nama vadītāja: “Vietu trim simtgades ozoliem pie Ipiķu pagasta padomes ēkas izvēlējāmies vairāku iemeslu dēļ. Ipiķos atrodas Latvijas tālākais ziemeļu punkts, taču līdz šim punktam un tajā izvietotajai skulptūrai “Baltais stars” ir grūti aizbraukt, jo slikts ceļš. Vēlējāmies, lai ozolus redz vairāk cilvēku. Turklāt vietā, kur stādīsim ozoliņus, pagasta pārvalde kopā ar apzaļumotāju plāno veidot Dzimtu parku – šeit taps arī citi stādījumi, kas godinās pagasta stiprās ģimenes. Rūjienas novadā simtgadi gaidām arī ar cerību, ka līdz nākamā gada augustam izdosies izremontēt brīvdabas estrādi un uz pilsētas svētkiem varēsim to atklāt.”

Inese Pertaja, Zilupes novada tautas nama direktore: “Latvijas simtgades ozolus stādīsim vistālākajā Latvijas austrumu punktā pie Austras koka skulptūras. Tā ir pierobežas josla, turpat netālu atrodas Draudzības kurgāns. Arī kopumā, gatavojoties simtgadei, esam uzkopuši savu novadu.”

Olga Zaikovska, Daugavpils novada Demenes pagasta kultūras nama direktore: “Stādīt ozolus nolēmām Kumbuļu ciemā pie atbalsta centra “Paspārne”. Jāsaka, bija diezgan grūti pagastā atrast vietu, kur iederētos trīs ozoli. Pie centra “Paspārne” bija gan brīvāka vieta, gan arī šeit tie būs visiem acu priekšā, tādēļ ka centrā pulcējas visu paaudžu iedzīvotāji. Turklāt vienu no ozoliņiem stādīs tieši jauniešu organizācijas dalībnieki, kuri jau šomēnes iestādīja piecus ozoliņus mūsu pašu organizētā pasākumā “Augsim Latvijai”.”

Dace Vecbaštika, Nīcas novada speciāliste tūrisma un vides jautājumos: “Simtgades tuvošanos Nīcā visvairāk jūtam tādēļ, ka mūsu amatiermākslas kolektīvi piedalīsies simtgades Dziesmu un deju svētkos, un arī kopumā valsts mērogā notiek ļoti daudz pasākumu ar simtgades zīmi, tādēļ īpašus sarīkojumus savā pagastā neplānojam.”

4. maijs. Latvija: daži no spilgtākajiem notikumiem

Valkas/Valgas robežpunkts: pulcēšanās pie pirmās robežpārejas pēc Valkas un Valgas sadalīšanas 1922. gadā vietējo valcēniešu dēvētajā “Golgātas ceļā”. Ozolu stādīs novada jaunsargi un mazpulcēni, Valkas jaunieši izveidojuši īpašu instalāciju “Ceļš”, bet folkloras kopa “Nāburgi” izdziedās īpašas rituāla dziesmas.

Baltinavas novads, Masļenku traģēdijas piemiņas vieta: stādot ozolu, tiks godināti 1940. gadā bojāgājušie robežsargi un civilisti, pasākumā piedalīsies Ministru prezidents Māris Kučinskis, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, Valsts robežsardzes priekšnieks, ģenerālis Normunds Garbars, bobslejisti Intars Dambis un Arvis Vilkaste.

Vecumnieku novads, Skaistkalnes parks: ozolu stādīs novada cienījama iedzīvotāja, ģeogrāfijas skolotāja Dzintra Kaminska kopā ar mazmazdēlu Kristu Kaminski, kurš, spēlēdams pūtēju orķestrī “Skaistkalne”, turpina vecvectēva, Ugunsdzēsēju pūtēju orķestra dalībnieka Arvīda Kaminska ceļu. Pasākuma īpašais viesis – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, 1991. gada barikāžu dalībnieks, bijušais sportists Valērijs Markūns.

Rundāles novads, Svitenes muižas parks: ozolus stādīs Rundāles pils direktors Imants Lancmanis un gleznotāja Īra Rozentāle, spēka dziesmas dziedās folkloras kopa “Svitene” un tās sadraudzības kopa no Vabalninku kultūras nama “Saulala”.

Ainaži, Latvijas un Igaunijas robežpunkts pie Iklas: mežziņa Mārtiņa Puriņa ģimene simtgades ozolu stādīs vietā, kur sākas Latvija. Svētkos tiks atdzīvināta gandrīz simt gadus sena tradīcija – sena leģenda vēsta, ka Latvija ieguvusi Ainažus, vietējiem zemniekiem velkoties virvēm ar igauņiem. 4. maijā to izspēlēs Ainažu un Hedemestes amatiermākslas kolektīvi.

 

LA.lv