Latvijā
Kriminālziņas

Rets gadījums: Pusaudzis pats ziņojis par seksuālu varmāku 16


Policija atgādina vecākiem, ka bērnam nav obligāti jāiziet no mājas, lai kļūtu par seksuāla nozieguma upuri, seksuāli noziegumi notiek arī slēptā veidā. Attēlā: Latvijas nevalstisko organizāciju rīkotais gājiens 2011. gadā, lai noslēgtu parakstu vākšanas kampaņu “Apturi bērnu un jauniešu seksa tirdzniecību!”.
Policija atgādina vecākiem, ka bērnam nav obligāti jāiziet no mājas, lai kļūtu par seksuāla nozieguma upuri, seksuāli noziegumi notiek arī slēptā veidā. Attēlā: Latvijas nevalstisko organizāciju rīkotais gājiens 2011. gadā, lai noslēgtu parakstu vākšanas kampaņu “Apturi bērnu un jauniešu seksa tirdzniecību!”.
Foto – Ieva Čīka/LETA

Palielinās ierosināto kriminālprocesu skaits par nepilngadīgo pavešanu netiklībā un par pamudināšanu uz seksuālām darbībām. Pēc policijas sniegtajām ziņām, par pavešanu netiklībā pērn ierosināts 41 kriminālprocess, kas ir par 14 vairāk nekā 2015. gadā. Savukārt par nepilngadīgo pamudināšanu uz seksuālām darbībām 2016. gadā ierosināti 12 kriminālprocesi, kas ir par septiņiem vairāk nekā gadu iepriekš. Policija secina – sarūk visu veidu vardarbīgo dzimumnoziegumu veidu skaits, bet pieaug nevardarbīgo noziegumu skaits, īpaši interneta vidē.

Mani sarunas biedri ir Valsts policijas galvenās kriminālpolicijas pārvaldes kriminālizmeklēšanas pārvaldes 3. nodaļas (neoficiāli tiek saukta par dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļu) priekšnieks Oļegs Lavčinovskis un nodaļas galvenā inspektore, psiholoģe Dace Landmane. Šī nodaļa, pēc policijas vadības iniciatīvas, izveidota un darbu uzsākusi šā gada sākumā – domāta speciāli dzimumnoziegumu apkarošanai. Vai tas nozīmē, ka nobriedusi situācija un cīņa ar šāda veida noziegumiem kļūst arvien aktuālāka un arī to skaits pieaug – tostarp attiecībā uz nepilngadīgajiem –, kā ik pa laikam izskan ne tikai no dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvju, bet arī no tiesībsargājošo pārstāvju puses?

Dace Landmane sarunā min, ka viņas praksē ir tikai viens gadījums, kad pats nepilngadīgais atnāca uz policiju un ziņoja, ka pret viņu vērsts seksuāls noziegums.

O. Lavčinovskis: Par atsevišķas nodaļas izveidošanu ir jājautā policijas vadībai, bet es domāju, kas tas ir jautājums par prioritātēm. Jo pēdējo gadu tendences neliecina, ka krasi pieaug dzimumnoziegumu skaits, arī pret neaizsargātāko sabiedrības daļu – bērniem, nepilngadīgajiem. Bet kas ir fakts: sarūk visa veida vardarbīgo dzimumnoziegumu skaits un pieaug nevardarbīgo noziegumu skaits (sk. tabulu. – A. D.). Tas nozīmē, ka dramatiskas ainas nav, pa ielām nestaigā seksuāli varmākas un neizvaro bērnus – šāda veida noziegumi samazinās. Uzlabojies preventīvais darbs, mums arvien labāk izdodas cilvēkus ar šādām nosliecēm savaldīt. Bet nevardarbīgie noziegumi notiek arvien vairāk, īpaši interneta vidē.

Vai jūsu teiktais nozīmē, ka aina kopumā kļūst labāka?

D. Landmane: To tā nevar pateikt, jo seksuāls noziegums ir seksuāls noziegums. Skaidrs ir viens: bezkontakta vardarbība ņem virsroku par vardarbību, kur cilvēki satiekas reālā dzīvē, un ne vienmēr var pateikt un ir zināms, kas ir ļaunāk un kādos gadījumos sekas ir lielākas. Internets kļūst arvien pieejamāks, to jau sāk lietot pusotru gadu veci bērni, kas nozīmē, ka jau tādā vecumā viņi var kļūt un kļūst par seksuālo uzbrukumu upuriem.

O. Lavčinovskis: Mēs redzam, ka bērni jau piecu sešu gadu vecumā aktīvi lieto sociālos tīklus un aplikācijas, izvieto tur fotogrāfijas un videoklipus. No vienas puses, dzīvo savu bērnu dzīvi, taču gadās, ka viņus uzrunā pieaugušie, aicina veikt kaut kādas darbības ar savu ķermeni, atkailināties, fotografēties, sūtīt fotogrāfijas. Otrs segments ir bērni 14 – 17 gadu vecumā, pārsvarā meitenes, kas paši pēc savas iniciatīvas ievieto internetā fotogrāfijas, kuras var klasificēt kā pornogrāfiskus materiālus. Pornogrāfijas ierobežošanas likums nosaka, ka šajā gadījumā bērniem nav jābūt pilnīgi atkailinātiem: par pornogrāfisku materiāls uzskatāms tad, ja demonstrēts, attēlots vai aprakstīts bērns, kas iesaistīts seksuālā darbībā vai ir seksuālā pozā vai neķītra rakstura tērpā, vai seksuālos nolūkos attēlots vai aprakstīts bērns pilnīgi vai daļēji bez apģērba. Tās vairāk ir meitenes, kas vairāk nekā zēni ir tendētas sevi izrādīt.

Vai tas nozīmē, ka pusaudzes nevar likt sociālos tīklos fotogrāfijas, piemēram, peldkostīmā?

Katrs gadījums tiek vērtēts. Ja meitene peldkostīmā izskatās kā bērns un arī konteksts atbilstošs, tad viss ir normāli. Bet ja meitene demonstrē seksuālu pozu, peldkostīms ir trūcīgs, tad tas var pamudināt pieaugušos…

Tas ir saprotams, bet kas ir atbildīgs par šādām fotogrāfijām?

D. Landmane: Tā ir pieaugušo atbildība. Pornogrāfijas ierobežošanas likums nosaka, ka vecākiem vai pieaugušajiem, kas konkrētajā brīdī atbild par bērniem, jānodrošina, ka bērniem nav pieejami pornogrāfiska rakstura materiāli. Bet nevajadzētu šādos gadījumos tik daudz meklēt vainīgos, kā saprast, kas ir šādas bērna uzvedības cēloņi. Publiskā telpa ir pārpildīta ar seksuāla rakstura informāciju, bērni to uztver kā normu, tādēļ arī daļēji pielāgojas un kopē pieejamo informāciju. Bērni uzfilmē vai fotogrāfē sevi tādos veidos un pozās, ko reizēm var pat vērtēt kā bērnu pornogrāfiju.

O. Lavčinovskis: Šādas bildes provocē pieaugušos, tas var tikt uztverts kā piedāvājums iesaistīties kaut kādās darbībās, ko bērns nemaz nav domājis. Bērns tiek uzrunāts, un tur jau arī sākas pavešana netiklībā. Pieaugušais domā apmēram tā: ja reiz bērns sevi pozicionē seksuālā pozā, tad tas ir aicinājums, viņš grib par to parunāt, viņam var piedāvāt satikšanos, dažādas darbības un izpriecas, kas pēc likuma nav vecumam atbilstošas.

Runājot par vecāku atbildību, tas nozīmē, ka tad, ja bērnam ir pieeja datoram vai kādai citai iekārtai, ar kuru var darboties internetā, vecākiem, pirmkārt, jāuzņemas atbildība par to, ko viņš dara, otrkārt, jābūt kādam filtram, kas neļauj piekļūt pornogrāfiska un seksuāla rakstura informācijai.

D. Landmane: Jā, tieši tā.

O. Lavčinovskis: Bērnus kontrolēt nav viegli. Daudzi vecāki domā: ja bērns sēž savā istabā pie datora, tad viņš nav apdraudēts. Tā nav. Bērni un jaunieši daudz dzīvo interneta vidē. Bieži gadās, ka viss sākas nevainīgi, piemēram, meitene sevi kārdinoši uzfilmē vai nobildē un nosūta to draugam, tad draudzība pajūk un draugs bildi ar savu bijušo draudzeni nosūta visai klasei… Ļoti izplatīts stāsts.

Mēs visi esam bijuši bērni un visi esam darījuši muļķības, bet vai ir kāda statistika vai nojausma, cik daudz ir pieaugušo, kas paši apzināti meklē bērnus seksuālām izpriecām?

O. Lavčinovskis: Protams, ir zināma daļa personu, kas īsteno šādas darbības interneta vidē, speciāli meklējot nepilngadīgas personas, uzsākot kontaktēšanos. Statistikas dati jau parāda, ka uzsākto kriminālprocesu skaits nav mazs. Turklāt tie ir gadījumi, kas zināmi policijai, daļa šādu gadījumu vienmēr paliks arī latentā formā.

Kāda ir varbūtība, ka pieaugušais pierunās bērnu seksuālām attiecībām?

D. Landmane: Prakse rāda, ka bieži bērns nemaz negrib iesaistīties un viņam nepatīk, bet ir tik liela interese par to, kas notiks tālāk, kad viņš atvērs kādu saņemto elektroniskā pasta vēstuli, interneta saiti, atbildēs uz jautājumu… Un uzreiz jau neseko seksa piedāvājums. Daudz viltību. Neviens jau neteiks: esmu 45 gadus vecs, sēžu mājās un mani interesē mazi bērni, lūdzu, atsaucies un apmierini manu seksuālo tieksmi. Tādam cilvēkam ir liels mērķis – piekļūt bērnam, līdz ar to viņš izdomājis dažādas stratēģijas. Piemēram, ja mērķis ir 13 gadus veca meitene, tad pieaugušais visdrīzāk uzdosies par 15 – 16 gadus vecu puisi, jo tas meitenei varētu šķist stilīgi un viņa varētu atsaukties. Atbilstoši arī bilde tiek piemeklēta. Sākumā bērnam izsaka komplimentus, palūdz atsūtīt kādu foto vai informāciju. Gandrīz kā starp pieaugušajiem: sākumā ir “puķu laiks”, bet pēc tam – izveidot seksuālas attiecības. Bet bērns atšķirībā no pieaugušā parasti nespēj kritiski izvērtēt saņemto informāciju. Pieaugušais ir viltīgāks un bieži spēj ievilināt bērnu savos tīklos un liek lietā arī draudus, piemēram, izplatīt saņemtās fotogrāfijas, video vai citu informāciju.

Jūs aprakstāt klasisku gājienu, par ko mediji bieži arī raksta un sabiedrība runā. Ir arī kaut kas viltīgāks?

Tiek uzlauzti bērnu draugu vai paziņu sociālo tīklu profili un, uzdodoties par konkrēto cilvēki, tiek veikta komunikācija ar bērnu.

Šie seksuālie varmākās ir vīrieši?

O. Lavčinovskis: Parasti varmākas ir vīrieši un cietējas ir meitenes. Ir gadījumi, kad vīrieši interesējas par zēniem. Neatceros, kad varmākas lomā būtu sieviete.

D. Landmane: Manā praksē nav bijuši gadījumi, kad internetā kā seksuālā varmāka būtu bijusi sieviete, reālajā dzīvē gan tādi gadījumi bijuši.

No kurienes pieaugušajiem rodas seksuāla tieksme pret bērniem?

Zinātnieki joprojām to pēta, un viennozīmīgas atbildes nav. Ir vairāki skatījumi: psihiskas novirzes, kad normālas dzimumattiecības neuzbudina; pārdzīvots seksuāls uzbrukums pašam.

O. Lavčinovskis: Negribētu vispārināt seksuālās varmākas tēlu. Jā, ir slimi cilvēki, bet, kā jau kolēģe teica, cilvēks pats varbūt ir bijis upuris – un ne obligāti bērnībā, un tas mainījis viņa psihi, pašam to neapzinoties. Varbūt kas cits dramatisks vai traģisks cilvēkam dzīvē atgadījies. Turklāt seksuālais varmāka var būt arī labi izglītots un strādāt augstā amatā vai dāsni atalgotu darbu. Tie nav tikai neizglītoti, neveiksmīgi vai nodzērušies tipi.

Cik izplatīta ir pedofilija cilvēku populācijā?

D. Landmane: Man nav tādu datu. Ir pētījumi un socioloģiskas aptaujas, bet tur ir daudz subjektīvā. Piemēram, ir dati, ka katrs piektais cilvēks savā dzīvē ir cietis no seksuālas vardarbības, bet vai visos gadījumos ir bijis noziedzīgais sastāvs, ir bijuši kriminālpārkāpumi?

Piemēram, kad kādā tusiņā kāds kādu neķītri nogrābsta pret personas gribu…

O. Lavčinovskis: Daudz kas notiek slēptā veidā un tā arī paliek. Paši upuri par to neziņo, bieži arī pieaugušie, kas par to uzzinājuši. Agrāk arī par to mazāk bija pieņemts runāt, tagad sabiedrībā to dara aizvien vairāk un arī policija aicina neko neslēpt. Tāpēc oficiālā statistika par dažādiem laikiem jāvērtē kritiski.

D. Landmane: Atceros, kad tikai pirms desmit gadiem Valsts policijā ļoti nopietni sākām pievērsties pedofilijas problēmai, internets telefonā bija tikai retajam, tagad – tikai retajam nav, līdz ar to iespējamība, ka seksuālas varmākas tiek līdz bērniem, krietni augušas. Iespējas internetā ar katru dienu pieaug, šai ziņā bērni kļūst gudrāki par vecākiem. Bērnam nav jāiziet no mājas, lai kļūtu par seksuāla nozieguma upuri. Bet arī reālā dzīvē seksuāli noziegumi notiek slēptā veidā, tie nenotiek uz ielas vai citā publiskā vietā, protams, ja nav apreibinošas vielas iesaistītas. Diemžēl cietušie bieži jūtas vainīgi un viņiem ir kauns. Nereti bērni par notikušo gan pasaka pieaugušajam – vecākiem, radiniekam, skolotājam, bet tas informāciju patur pie sevis. Informācija par notikušo tiek noslēpta, bet sekas bērnam paliek, pat uz visu mūžu. Savā praksē zinu tikai vienu gadījumu, kad pats nepilngadīgais atnāca uz policiju un ziņoja, ka pret viņu veikts seksuāls noziegums.

Pornogrāfija pieaugušajiem Latvijā nav aizliegta, arī skatīties to internetā. Ja kāds cilvēks to apzināti dara vai viņam pēkšņi datorā izlec kāda bērna pornogrāfiska bilde, viņš uzreiz nenokļūst policijas redzeslokā un kas viņam būtu jādara šādā situācijā?

O. Lavčinovskis: Gribu nomierināt, ka nekāda Latvijas pilsoņu masveida izsekošana nenotiek. Visiem interneta pakalpojumu sniedzējiem likums nosaka, ka viņiem jāuzrauga, vai netiek pārkāpti pornogrāfijas izplatīšanas noteikumi. Vienlaikus ir Eiropas kibernoziegumu centrs, kas pēta, kādi noziegumi notiek internetā. Interpolam ir datu bāze, kur uzkrāj attēlus ar pornogrāfijas pārkāpumiem no visas pasaules, piemēram, ja kaut kur Āfrikā uzrodas bilde ar bērnu no Latvijas, Interpols par to ziņo mums un mēs mēģinām atrast gan to bērnu, gan cilvēku, kas šo bildi ielicis internetā. Ja jūs internetā pamanāt bērnu pornogrāfiju, tad pilsoņa pienākums būtu par to ziņot policijai vai “Drošāka interneta centram”, kas var operatīvi atrast vainīgos, ja konkrētā interneta mājas lapa tiek uzturēta Latvijā. Pedofiliem ir savi forumi internetā, kur no malas, arī policijai, ir grūti tikt iekšā, jo tur cilvēki tiek rūpīgi pārbaudīti. Tur arī notiek darbības ar fotogrāfijām un video, sarakste. Protams, policija dara visu, lai identificētu šos cilvēkus. Tā ir globāla problēma, ar ko cīnās visā pasaulē.

Par internetu skaidrs. Kādā vidē reālā dzīvē bērnam visbiežāk jāsastopas ar seksuāliem uzbrukumiem?

D. Landmane: Diemžēl paša ģimenē, kā arī bērnudārzos, skolās, kur ir oficiāli atbildīgie pieaugušie. Noziegumus ģimenē grūti atklāt, jo bieži tēvs vai patēvs bērna acīs visādi citādi nemaz nav tik slikts un bērns nespēj izvērtēt pret viņu veiktās tēva vai patēva sliktās darbības, tādēļ iesaistās šādās darbībās un nevienam par notiekošo nestāsta.

O. Lavčinovskis: Ne visos gadījumos bērns saprot, ka pret viņi vērstas darbības ir ne tikai sliktas, bet pat krimināli sodāmas.

LA.lv