Latvijā
Sabiedrība

Slimnīcā liks ar varu un gaisā izkūpējusī čekas lieta. “LA” nedēļas apskats 16

Foto – LETA, ekrānšāviņš no LTV, kolāža, la.lv

Cilvēks. Solvitas Āboltiņas asie kodieni

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kaut gan “Vienotības” valdes vairākums aizvadītajā nedēļā nobalsoja par Solvitas Ābotliņas izslēgšanu no partijas, tas nenozīmē, ka viņa tūdaļ noliks deputātes mandātu, sakravās savas mantiņas un steigsies uz Ārlietu ministriju, lai gatavotos diplomātes karjerai. Nebūt ne. Viņa pati nosaukusi par “žurnālistu izdomājumiem” runas, ka tas varētu notikt līdz šā gada beigām. Līdz 12. Saeimas sasaukuma beigām – jā… Bet kad tieši?

Ja cilvēkam, kurš ilgus gadus bijis pie varas, to ņem nost, viņš kļūst kā vampīrs – kož pretī. Kodieni arvien asāki kļūst tad, ja ir redzams, ka neesi palicis gluži viens, ka tev ir atbalstītāji. Pret Āboltiņu valdes sēdē nenostājās trīs “Vienotības” ministri – izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis un labklājības ministrs Jānis Reirs. Visticamāk, viņiem būtu pievienojies arī trešais – ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, bet viņš nepiedalījās, jo bija devies komandējumā.

Āboltiņa lēmumu par viņas izslēgšanu no partijas ir nodēvējusi par “cinisku un nekompetentu”. Savukārt partijas valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, kurš virzīja Āboltiņas izslēgšanas jautājumu, savu rīcību pamatoja ar konstatējumu, ka partijā veidojoties ļoti haotisks process un divi varas centri. Viņš neesot gatavs stāvēt špagatā, lai savilktu kopā flangus.

Āboltiņa uz diplomātisko dienestu vēlas aiziet ar paceltu galvu, tāpēc negrasās labprātīgi atdot grožus, kas jo-projām ir viņas rīcībā. Kaut gan valde ir ieteikusi Saeimas “Vienotības” frakcijai, ka Āboltiņa būtu jānomaina ar Hosamu Abu Meri, tomēr, zinot, ka no 22 frakcijas deputātiem “Vienotības” biedri ir mazākumā, turklāt visi nav vienādi domājoši, un izvirzītais kandidāts uz šo amatu neraujas, Āboltiņa jūt, ka viņai ir izredzes vēl piedalīties šajā spēlē. Kas zina, ko vēl izdomās šī viltīgā un veiklā taktiķe, lai pašreizējo partijas vadītāju joprojām turētu špagatā!

Noslēpums. Godmanis: es neesmu ņēmis

VDK Zinātniskās izpētes komisija lūdz sabiedrības palīdzību: varbūt kādai personai ir zināms, kur atrodas no tiesas arhīva izņemtā tā sauktā Godmaņa čekas lieta? Pagājušonedēļ Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nams bija spiests atzīt, ka tā arhīvā vairs nav pieejama Ivara Godmaņa sadarbības ar Valsts Drošības komiteju fakta konstatēšanas lieta. Nav un viss. Izkūpējusi gaisā.

VDK pētnieku uzmanību 20 gadus senā lieta piesaistīja pēc “Latvijas Avīzes” raksta “Godmanis: “Bija tiesas process. Mani attaisnoja””, kurā jurists un kādreizējais parlamenta deputāts Linards Muciņš atjaunotās Latvijas pirmo premjeru Godmani sauc par VDK aģentu. Pētnieki gribēja veikt papildu izpēti, taču konstatēja, ka dokumenti izgaisuši. Sabiedrības spiediena dēļ Jūrmalas tiesa nu sākusi iekšējo pārbaudi, lai noskaidrotu, kopš kura laika lieta vairs nav atrodama tiesas arhīvā.

Likumā par arhīvu skaidri un gaiši ierakstīts, ka katrai institūcijai, un tiesa par tādu ir uzskatāma, ir pienākums veikt sava arhīva pārvaldību un arhīva uzziņas sistēmas uzturēšanu. Tajā skaitā arī iznīcināšanai paredzētos dokumentus saskaņot ar Latvijas Nacionālo arhīvu. Iznīcināt VDK lietas ir aizliegts ar likumu. Ja tas ir darīts, tam, kurš deva šādu rīkojumu, būtu jāstājas tiesas priekšā un jāatbild.

Interesanti, kādu ceļu gājušas pārējo sadarbībā ar čeku aizdomās turamo lietas. Tādu ir ne mazums. Vēsturnieks Jānis Taurēns saskaitījis, ka presē tādā vai citādā veidā pieminētas apmēram 60 personas, par kuru sadarbību ar VDK bijusi informācija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Bez Godmaņa aizdomu ēna kritusi arī pār Arvīdu Ulmi, Juri Celmiņu, Edvīnu Inkēnu, Aivaru Gunti Kreitusu, Andreju Siliņu, Henriku Danusēviču u. c.

Varbūt vērts izsludināt atlīdzību atradējam? Ja nu kādai tiesas apkopējai paveiksies atrast mapīti, aizkritušu aiz galda vai kāda skapja…

Darījums. Darījums, kas nenotika

Aizvadītās nedēļas, varbūt pat gada, lielākais darījums bija tas, kurš nenotika. Valdība lēma neapvienot abus valstij 51% apmērā piederošos telekomunikāciju uzņēmumus – 468 miljonu vērto “Lattelecom” un 338 miljonu vērto LMT – un neveidot miljardu vērtu monopoluzņēmumu.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kaut arī šis lēmums ir politisks, nevis diskusijās uz ekonomiskiem un tehnoloģiskiem argumentiem balstīts, nekāda traģēdija nav notikusi. “Arī šāds scenārijs (..) ir tikpat dzīvotspējīgs kā apvienošanās,” pauda Privatizācijas aģentūras vadītājs Vladimirs Loginovs. Arī apvienošanās advokāts SIA “Lattelecom” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis apliecināja, ka “turpinās iesākto darbu kā uz izaugsmi vērsts tehnoloģiju uzņēmums”.

Neticami ir “Telia” draudi pārdot savas kapitāldaļas. Šādi jau draudēts pirms diviem gadiem, un nekas nesekoja. Kāpēc lai pārdotu vistiņas, kurās neko neieguldot, katru gadu var saņemt zelta oliņas – kādus 25 miljonus? Arī “Telia” apgalvojums, ka tad neinvestēs 5G tīklā, neiztur kritiku – līdz šim “Telia” tikai izņēmusi peļņu, nevis ieguldījusi, piemēram, 4G tīklā.

Bīstamākais ir “Telia” viceprezidenta Roberta Andersona “LA” paustais uzskats, ka, “lai turpinātu strādāt kā līdz šim, jāveic izmaiņas “LMT” vadības līmenī,” jo Juris Binde “nevēlas apvienoties un netic, ka tas būtu labākais risinājums”. Pirmkārt, tas ir neloģisks. Jo līdz šim LMT ir pierādījis, ka spēj palielināt apgrozījumu un apsteigt “Lattelecom”. Otrkārt, Latvijā ir vairāk mobilā tīkla abonentu (131 uz 100 iedzīvotājiem) nekā Zviedrijā (127). Latvijā mobilo datu patēriņš uz vienu SIM karti ir lielāks – 5 GB (LMT tīklā vidēji 10 GB) pret 4,38 GB “Telia” dzimtenē. Treškārt, Andersona ierosinājums atlaist Bindi (kurš nebalsoja) drīzāk jāattiecina uz Nacionālās apvienības ministriem Gerhardu, Melbārdi un Rasnaču, kuri balsoja pret apvienošanos, jo, pēc Andersona vārdiem, valdības lēmums “ir kaitniecisks gan LMT, gan “Lattelecom”, kā arī Latvijas sabiedrībai un ekonomikai kopumā”. Tas gan ir nepieļaujami draudzīgas kaimiņvalsts biznesa partnerim.

Izgāšanās. Slimnīcā ar varu?

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Tas viss veido kopējo veselības nozares tēlu, būtībā tas zāģē zaru, uz kura mēs paši sēžam,” tā kādu notikumu ap vienu Latvijas Infektoloģijas centrā (LIC) izliktu paziņojumu (attēlā) komentēja Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders. Medijiem pagājšnedēļ kāds Austrumu slimnīcas ārsts izsūtīja attēlu, kurā redzams uzņemšanas nodaļas vadītājas Ilzes Ekšteinas parakstīts paziņojums par LIC galvenās ārstes Baibas Rozentāles “direktīvu” stacionēt visus pacientus, kuri ierodas uzņemšanas nodaļā, neatkarīgi no viņu veselības stāvokļa. Tas skaidrots ar pārāk zemu noslodzi stacionārā. B. Rozentāle žurnālistiem teica, ka šāds rīkojums nav dots, un to nosauca par pārpratumu, kas saistīts ar vienu konkrētu konflikta situāciju starp uzņemšanas nodaļas vadītāju un pacienti. Pati Ekšteina žurnālistiem neko nav skaidrojusi.

Iespējams, šoreiz nav pamata aizdomām, ka Latvijas Infektoloģijas centrs, lai tikai saglabātu valsts finansējumu, slimnīcas gultās rauj iekšā katru sirdzēju, kurš patiesībā tiktu galā mājās ar ģimenes ārsta atbalstu. Turklāt pietiekami daudz taču dzirdēti pilnīgi pretēji stāsti – par nodaļām, kur gultasvietu trūkuma dēļ pacientiem šad tad ir jāguļ koridoros, un par sašutušiem cilvēkiem, kuri no uzņemšanas nodaļas sūtīti mājās, nevis paturēti slimnīcā. Taču vienlaikus arī dzirdēti stāsti par pacientiem, kuri pavadījuši slimnīcā vairākas dienas, tā arī nesaprazdami – kāpēc. Bet nauda no valsts kases slimnīcas kasē tikmēr ripojusi…

Infektoloģijas centra pārraugi par minēto gadījumu pieprasījuši paskaidrojumus un uzsver – pat ja LIC ārstiem šāds rīkojums nav dots, maldīgas informācijas nonākšana publiskajā telpā grauj veselības nozares tēlu. No pacientu viedokļa jāpiebilst – pat ja šāds rīkojums nav dots un tas ir tikai divu dāmu (galvenās ārstes un viņas padotās) konflikts, tad jāvaicā, kāda atmosfēra valda šajā slimnīcā un kādu iespaidu šāds sadusmots ārsts atstāj uz slimnieku…


Prieks. Igauņi tik ķer

Latvijā pēdējo gadu skaļākā “spiegu lieta” ir kāds aizturēts dzelzceļnieks, kurš bildējis vilcienus ar militāro tehniku un bildes sūtījis uz Krieviju. Kā tas beigsies, vēl nav zināms (mazliet gan piezogas skepse, zinot, kā Latvijas drošības iestādēm iepriekš gājis ar pierādījumu savākšanu). Taču kaimiņi igauņi rāda, ka ar spiegiem var cīnīties sekmīgi. Nupat Igaunijas drošības policija KaPo Narvā aizturējusi Krievijas pilsoni, kurš, iespējams, ir kaimiņvalsts Federālā drošības dienesta aģents un plānojis kibernoziegumu. Tas papildina iespaidīgo Igaunijas drošībnieku veiksmīgo darbu sarakstu, kurā ir gan Krievijas specdienestu savervētu kontrabandistu notveršana, gan Aizsardzības ministrijā un pašas KaPo rindās iefiltrēto nodevēju atmaskošana. Atliek cerēt, ka klusums mūsu pusē skaidrojams ar to, ka Krievijas dienesti te pat neuzdrošinās izvērst savas aktivitātes.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Sagatavojuši: Māra Libeka, Gundega Skagale, Ivars Bušmanis, Linda Rasa, Māris Antonevičs

LA.lv