Par 2015. gada arheoloģijas pieminekli izvēlēts Riņņukalns 0
Latvijas Arheologu biedrība (LAB), turpinot pagājušajā gadā iedibināto tradīciju, par 2015. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies Riņņukalna apmetni un upurakmeni, liecina biedrības mājaslapā publicētā informācija.
Riņņukalns atrodas Burtnieku novada Vecates pagastā, Burtnieku ezera ziemeļaustrumu galā, Salacas kreisajā krastā. Tas ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis.
“Šis piemineklis ir unikāls ar to, ka tajā atklāts Austrumbaltijā vienīgais akmens laikmeta uzkalniņš, kas veidojies no pārtikas pārpalikumiem – gliemeņu vākiem, zivju asakām, dzīvnieku kauliem – un datēts ar 3400.-2900.gadu pirms mūsu ēras,” norāda arheologi.
Riņņukana apmetne un upurakmens ir kompleksa senvieta, kuras sastāvā ietilpst jaunākā akmens laikmeta – neolīta – apmetne, kuras ziemeļausturmu malā atrodas 30 metru garais un 20 metru platais uzkalniņš, kurš neolītā izmantots arī kā apbedījumu vieta. Pats uzkalniņš un teritorija ap to arī 15.-16. gadsimtā izmantota cilvēku apbedīšanai. Savukārt 15 metrus uz ziemeļiem uzkalniņa pašā Salacas upes krastā atrodas bedrīšakmens – Riņņukalna upurakmens, kurš uzskatāms par kulta vietu.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Riņņukalns bija pazīstamākā un populārākā akmens laikmeta apmetne Austrumbaltijā. Tieši tādēļ šis arī bija pirmais arheoloģiskais piemineklis, kas 1924. gada 16. aprīlī tika iekļauts Latvijas Republikas aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Šo pieminekli atklāja vācbaltu vēstures pētnieks grāfs Karls Gurtavs fon Zīverss, kas pirmais Riņņukalnā 1873. gadā un 1874. gadā veica izrakumus. Viņš konstatēja, ka nelielais uzkalniņš sastāv no saldūdens gliemeņu vāku un zivju asaku slāņiem, kuros atrodami arī deguši dzīvnieku kauli, apstrādātu kaulu fragmenti, kā arī keramika, dzintara un akmens priekšmeti. Zemākajos slāņos Zīverss atrada arī vismaz četrus apbedījumus, ko viņš attiecināja uz akmens laikmetu.
Nākamos izrakumus Riņņukalnā 1881. gadā veica vācbaltu pētnieks A.Zommers, kurš līdztekus akmens laikmeta atradumiem šajā vietā atklāja arī viduslaiku un jaunāko laiku jeb 15. gadsimta un 16. gadsimta apbedījumus.
Pēcāk šeit izrakumus veikuši arī citi vācbaltu pētnieki – 1895. gadā to darīja Karls Lēviss of Menārs un 1913. gadā – Makss Eberts. Savukārt pirmais latviešu arheologs, kas Riņņukalnā veica izrakumus, bija Eduards Šturms. Tas notika 1943. gadā.
Visu 20.gadsimta otro pusi un līdz pat 2011. gadam arheologu vidū valdīja uzskats, ka gliemeņu un zivju asaku slāņi ir pilnībā izpētīti līdzšinējos izrakumos. 2011. gada pavasarī sadarbojoties Latvijas vēstures institūta un Baltijas un Skandināvijas arheoloģijas centra Vācijā pētniekiem, izmantojot ģeoradaru, tika veikta zemes skanēšana un atklāts, ka, iespējams, kādi “atkritumu slāņi” uzkalniņā varētu būt saglabājušies.
Šī paša gada vasarā Latvijas vēstures institūta pētnieku Ilgas Zagorskas un Valda Bērziņa vadītajos izrakumos tika atklāts, ka vietām tiešām saglabājies līdz pat 0,75 metrus biezs gliemežvāku un zivju asaku slānis. Pateicoties šim atklājumam, pēdējos gados Riņņukalna neolīta apmetnes izpētē iesaistījušies daudzi Eiropas vadošie akmens laikmeta pētnieki un šis piemineklis sniedz jaunu informāciju par akmens laikmeta cilvēku diētu.
Latvijas Arheologu biedrība dibināta 2009. gada 10. maijā, atjaunojot un turpinot iepriekšējos gados pastāvējušās biedrības tradīcijas. Biedrības mērķis ir veicināt arheoloģijas attīstību Latvijā.
