Foto – Karīna Miezāja

Par amatu Āboltiņa sev jautā 77 reizes: “Vai varu, vai drīkstu?” 29

Valdības sastādīšanas gaitā “Latvijas Avīze” redakcijā intervēja “Vienotības” līderi Solvitu Āboltiņu.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

– Jūs esat bijusi diezgan dzēlīga, un tagad tas atspēlējas. Nacionālā apvienība ir ļoti kategoriski pret jūsu kandidatūru premjera amatam.

– Esmu viens no retajiem cilvēkiem politikā, kurš situācijās, kad varbūt varētu arī paklusēt, neklusē. Bet vai vienmēr noklusēšana savu ērtību, savas pozīcijas saglabāšanas dēļ ir labākais? Man liekas, acu pievēršana un “tas uz mani neattiecas” savulaik bija galvenais cēlonis Zolitūdes traģēdijai. Kāds redzēja neizdarības, kas var novest pie sliktām sekām, bet neiebilda, noklusēja. Domāja – kas es par pasaules caurumu aizlāpītāju. Man tāda attieksme nekad nav bijusi. Nevaru solīt, ka man tāda būs.

– Kā jūs vērtētu savu reputāciju?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Vai mana reputācija sastāv tikai no iespaida, ko radīja pirms vēlēšanām labi apmaksātas un sastādītas kampaņas par ātru autobraukšanu, lai gan ne es sēdēju pie stūres, ne es to liku? Vai manu reputāciju veido skarbi koalīcijas partneru izteikumi? Vai tomēr mana reputācija sastāv no tā, ko esmu spējusi dzīvē realizēt. Kādam ērtu, vajadzīgu viedokli arī tagad kā padomju laikos nereti mēdz uzdot par vienīgi pareizo. Gandrīz kā absolutizējamu, citu izslēdzošu “darbatautas viedokli”. Iepriekšējā Saeimā ilgu laiku norādīja uz zemiem Reformu partijas reitingiem, un tādēļ gribēja pārdalīt ministru portfeļus. Tomēr lielākoties politikā procesu veido pēc spēku samēra, kāds pastāv pēc vēlēšanām. Ministru amatus nepārskata, lai arī partijai pēkšņi kritusies vēlētāju uzticība. Pēc Satversmes, Latvijā nav citu īpašu kritēriju kā vien tas, ka Valsts prezidents nosauc Ministru prezidenta kandidāta vārdu un, partijām vienojoties, sastāda valdību. Kad iznācām no sarunas ar Vējoņa kungu, smejoties sacīju žurnālistiem, kam nekas cits nebija jautājams, kā tikai par reputāciju – par ko gan vispār medijos runātu, ja nebūtu Āboltiņas ar viņas reputāciju. Bet e–pastā saņemu gan sliktas un aizvainojošas vēstules, gan atbalsta vārdus. Arī ikdienā uz ielas kādam netīk, kā es smejos, bet ir cilvēki, kas saka – jums ir stingra stāja, turieties. Dzīve nav melnbalta, kaut arī daži grib visu pārvērst melnbaltās kategorijās.

– Vējoņa kungs pēc partiju pieņemšanas galavārdā sacīja, ka gaidot premjera amata kandidātus. Vai paredzat sīvu konkurenci?

– Vārdā saukti daudzi un dažādās partijās. Tas ir normāls diskusiju process. Partijas iekšienē cenšas vienoties, kurš kandidāts pieņemamāks, virza to tālākām sarunām. Tad noskaidrojas, vai kādam nepatīk matu krāsa vai vēl kas. Taču nomināciju no partiju puses vēl nav. Ir sacensība daiļrunībā un sarkano līniju vilkšanā.

– Kāpēc kongresā tik cītīgi skaitījāt ministru amatus, kādus negribat ieņemt? Varbūt izveidojas apstākļi, ka jāuzņemas vadīt kādu būtiski svarīgu nozari?

– Tāpēc, ka mediju telpā nebeidzu uzzināt par sevi brīnumus. Mītus viegli saražot. Ne pušplēsta vārda neesmu bildusi, ka gribētu kādu amatu, bet ik pa brītiņam izlasu, kāds būs Āboltiņas “jaunais norīkojums”, cik ļoti alkstu ieņemt kādu krēslu. Ne amats veido cilvēku, bet tas, vai viņš amatā veic ko paliekošu. Tiem, kas norāda, ko es katrreiz gribot, varu teikt: apzinoties, kāda atbildība ir uzņemties jebkuru augstu amatu, es sev septiņdesmit septiņas reizes jautāju – vai varu, drīkstu, vai man ir tiesības uz to? Atšķirībā no tiem, kuri ar mieru ieņemt vienalga kādu amatvietu, vienmēr domāju – vai spēšu un vai man būs komanda, ar ko to paveikt.

Reklāma
Reklāma

Visu interviju lasiet 17. decembra “Latvijas Avīzē” vai “Latvijas Avīzes” e-izdevumā.