Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. decembris, 2015
Drukāt

Par amatu Āboltiņa sev jautā 77 reizes. Saruna ar Solvitu Āboltiņu (10)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Valdības sastādīšanas gaitā “Latvijas Avīzē” viesojās “Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa. Ar viņu sarunājās Māris Antonevičs un Egils Līcītis. Intervijā tika izmantoti mūsu lasītāju uzdotie jautājumi.

– Jūsu partijai laikam atdodamas autortiesības pazīstamajam teicienam “varu nometa pie kājām, mēs to pacēlām”. Tas tika attiecināts uz Valda Dombrovska stāšanos premjera amatā. Vai šodien pati “Vienotība” nav nometusi varu, apgrūtinot iespējas to vēlreiz pacelt? Vai partija grib saglabāt vadošo pozīciju valdībā?

– Dombrovska laika situācija bija atšķirīga no pašreizējās. Toreiz Latvija piedzīvoja dziļu ekonomisku krīzi, cilvēki bija neapmierināti, tādēļ, kad premjeru Godmani “aizsteidzināja”, neviens grožus pārņemt negribēja. Bija Valdis Dombrovskis, kurš nolika vieglākas dienas Briselē, labu atalgojumu un atgriezās Latvijā vilkt vezumu. Šobrīd “Vienotība” vadījusi valdību vairāk nekā sešus gadus. Daudzi eksperti apgalvo, ka to jāturpina darīt. Partijā jau vasarā sākām vērtēt savu darbu, panākumus, to, kā pildām vēlētājiem dotos solījumus un īstenojam valstiski nepieciešamus uzdevumus, nevis pie varas esam varas pēc.

Šobrīd diskutējam par to, kā labāk varam īstenot pieņemto programmu valsts simtgadei. Valsts prezidents nevēlas sasteigt jaunas valdības veidošanu, bet jāatrod labākais veids, kā to izdarīt. Arī mūsu vēlētājam! Lietošu pārējo partiju iemīļotu frāzi “jādomā par mūsu vēlētāju”. “Vienotībai” vairāk nācies domāt par valsti kopumā, par lielām ilgtermiņa lietām – pārvarot smago krīzi, pievienojoties eirozonai –, un šobrīd ir labas iespējas sāktos darbus turpināt. Neskatoties uz bēgļu krīzi Eiropā vai Ukrainā notiekošo, Latvijai ir potenciāls veikt lietas, ko sabiedrība sagaida, un labākās izredzes to izdarīt ir kopā ar koalīcijas partneriem. Koalīcijā jādarbojas esošajām partijām, taču es uzskatu, ka jārunā arī ar mazajām partijām. Kaut arī tām ir mazāka parlamentārā pieredze, Saeimā tās ievēlētas, un tāpēc runāt nepieciešams. Nedrīkst aizbildināties – mums ir ērti, lai kāds cits padalās ar amatu, ja grib. Jāņem vērā sabiedrības viedoklis. Partijām jāspēj vienoties par pozitīvu mērķu sasniegšanu, bet pašlaik publiskajā telpā dominē noliegumi, negācijas, sarkanās līnijas, ultimāti: ja kādam vajag, lai dara – man tāpat labi. Tas ir bezatbildīgi.

– Teicāt, ka jāvērtē, vai izpildīti vēlētājiem dotie solījumi. Vai tā būtu līdzšinējās premjeres Straujumas vaina, ka viņa kaut ko nespēja vai negribēja izdarīt? Iemesli valdības demisijai vēl joprojām ir neskaidri.

– Uzskatu – lai cik viens cilvēks spējīgs, talantīgs, viņš nevar veikt lielas lietas bez komandas atbalsta. Jāspēlē visai komandai.

– Jūs tāpat kā Straujuma runājat par komandas atbalsta trūkumu. Kurā pusē tā atbalsta nebija?

– Labi, ka Straujuma atzīst šo situāciju par nespēju strādāt komandā. Politiskā partija būvēta tā, ka izvirzītajam premjeram par uzdevumiem un to izpildi jāsniedz atskaite partijas valdei, jāsadarbojas, un valde savukārt sniedz atbalstu premjeram. Šaurākai sadarbībai ir vēl premjera birojs, plašākai – parlamenta frakcija. Kurš panāca svarīgu atbalstu, ar kuru premjere devās uz Eiropu bēgļu jautājumā? Vai tā nebija Straujumas atbalsta komanda parlamentā, kas to izdarīja, lai Latvija godam būtu pārstāvēta Eiropas līmenī. Katram komandas loceklim ir sava loma saspēlē. Attiecībā uz mūsu plāniem, rīcības spēju vai nespēju “Vienotībā” esam analizējuši situāciju, un viens no secinājumiem, kādēļ krītas vēlētāju atbalsts, ir tas, ka sešus gadus valdībā nodarbojamies ar šīm ilgtermiņa lietām. Bet atgādināšu vienu konkrētu piemēru par minimālo algu – pirms Saeimas vēlēšanām mēs piedāvājām minimālo algu palielināt par 40 eiro, tai sasniedzot 400 eiro mēnesī, lai cilvēki straujāk sajustu dzīves līmeņa uzlabojumus, taču, piekāpjoties citiem, palielinājums tika panākts tikai par 10 eiro. Tagad esam pieņēmuši līdz simtgadei veicamo darbu sarakstu. Konkrēta to īstenošana iespējama ar premjera un valdības starpniecību. Turklāt esam skatījušies plašāk, arī pāri pašreizējām “Vienotības” ministru atbildības sfērām. Mēs nelēņojam ministrijas – tieši tikpat, cik partiju interesē izglītība, to interesē arī veselība. Un tā būs kopīga tālākā valdības atbildība. Lai mēs runātu par demogrāfiju vai par ekonomikas attīstību, svarīgi ir veseli cilvēki Latvijā.

– Saprotam, jums ir liela programma, kādam tā jārealizē. Pa punktiem skaitot, nekas nav iebilstams, bet jautājumi kā parasti atduras – kur ņemt naudu iecerētā īstenošanai?

– Pirmkārt, uzsvēršu, ka komanda ir bijusi arī iepriekš. Ja kādu grib padarīt vainīgāku, iekšējs aizvainojums nevar būt labs padomdevējs, it īpaši skatoties uz “Vienotībai” tālāk veicamo. Simtgades plānā nemēģinājām piedāvāt neko unikālu, ar burvju nūjiņu izpildāmu vai laimes lāča atvestu. Piemēram, veselības aprūpes finansēšanai plānojam trīs gadu laikā novirzīt pa procentam no sociālajām iemaksām. Drošība ir mūsu valsts prioritāte nr. 1, un jau esam cieši apņēmušies aizsardzības budžetu palielināt līdz 2% no IKP, šādi dodot zīmi, ka esam stabili, pro­gnozējami partneri. Drošība ietver arī ES ārējo robežu stingrāku sargāšanu no nevēlamas imigrācijas. Savukārt tiesiskas vides radīšana ir nozīmīga ārvalstu investoriem – nepilnības, vilcināšanās ar iztiesāšanām liek investoriem trīskārt pārdomāt, vai ieguldīt Latvijā vai ne. Uzņēmējiem vajadzīgi arī labi ceļi, bet tikpat tie nepieciešami skolas bērnu izvadāšanai, ātrajai palīdzībai, visiem lietotājiem, un tāpēc ceļu būvi arī paredzam ātrāk attīstāmu.

– Tad jūsu plāns bija nomest varu un tūlīt pat ātri to pacelt? Vai nav bijusi slikta izlūkošana, ja tagad viena pēc otras rodas problēmas?

– Noraidu, ka tāds plāns bijis. Mūsu vēlme ir rīcībspējīga, izlēmīga valdība, kas pieņem lēmumu komandā, spēj lemto pietiekami saprotami skaidrot sabiedrībai.

– Par premjera kandidāti partija tā kā izraudzījusi Āboltiņas kundzi, un tagad pauze līdz decembra beigām?

– Būs pauze. Šķiet, apkārtējā vide šobrīd uz šiem jautājumiem reaģē ārkārtīgi sakāpināti. Svarīgi ir runāt par darāmajiem darbiem un koalīcijas modeļiem, politiķiem jāspēj nolikt malā savstarpējus aizvainojumus un jāvienojas par darbu.

– Tagad izvirza noteikumus, kas visai grūti pārkāpjami.

– Neviens nesaka – apņemamies to un to. Kaut vai deleģēt spējīgāko ministra kandidātu no partijas, lai viņš pirms apstiprināšanas partneriem, žurnālistiem, sabiedrībai pastāsta, ko uzlabos savā sfērā. Tā vietā ir valodas – šo nedarīsim, to ne, bet šo jomu gan mums atstājiet. Tas atgādina smilškastes spēles, nevis nopietnu politiķu diskusiju.

– Ultimātu valodā runā ne vien ārējā vidē, bet pašu partijā!

– Ultimātu valoda man nav pieņemama. Tā ievilkusies ilgstoši. Zinu, ka pretrunas ir arī kolēģu partijās. Politikā mēdz nākt cilvēki ar ambīcijām, un, ja tās nepiepildās, var celties pretenzijas. Bet tad vēlos, lai mūsu iekšējā opozīcija atklātu, kur es esmu publiski pārmetusi, ka kāds ne tā izdarījis, ne tā nobalsojis? Partijas iekšienē ir daudz atvērtu formātu, kur izdiskutēt pat asākās lietas, taču ne valdē, ne frakcijā to nedzirdu. Kritiku noklausos radio! Tur visiem tiek stāstīts, kādas šausmas notiek “Vienotībā”! Un kur ir piedāvājums – šis ir reāli izdarāms, to gribam darīt? Lai cits no malas atnes, izpilda, bet es pateikšu, ka man tas vai šis varbūt nepatika.

– Kā tad radās konflikts, šādas attiecības?

– Es nevēlos mazgāt netīro veļu publiski.

– Labi, attiecībā uz savu partiju to varat nedarīt. Bet starppartiju attiecībās, kas skar plašāku vēlētāju loku? Jūs esat bijusi diezgan dzēlīga, un tagad tas atspēlējas. Nacionālā apvienība ir ļoti kategoriski pret jūsu kandidatūru.

– Esmu viens no retajiem cilvēkiem politikā, kurš situācijās, kad varbūt varētu arī paklusēt, neklusē. Bet vai vienmēr noklusēšana savu ērtību, savas pozīcijas saglabāšanas dēļ ir labākais? Man liekas, acu pievēršana un “tas uz mani neattiecas” savulaik bija galvenais cēlonis Zolitūdes traģēdijai. Kāds redzēja neizdarības, kas var novest pie sliktām sekām, bet neiebilda, noklusēja. Domāja – kas es par pasaules caurumu aizlāpītāju. Man tāda attieksme nekad nav bijusi. Nevaru solīt, ka man tāda būs.

– Mūsu lasītāji joprojām nevar saprast, kādu “spļāvienu sejā” ieraudzījāt Ināras Mūrnieces 18. novembra runā.

– Runa poētiski skaisti sākās, bet pēc tam no svētku uzrunas kolēģiem un sabiedrībai tika pavērsta opozicionāra runā, skarbi pārmetot diviem valdības ministriem par it kā neizdarītām lietām, kas neatbilst patiesībai. Tāpat man nav saprotams, kā koalīcijas partneri var iet piketēt pret savu valdību.

– Mēģināsiet NA pierunāt atbalstam?

– “Vienotībā” priekšsēdētāja pārvēlēšana ir pēc gada, un neatkarīgi no tā, kādā pozīcijā būs Āboltiņa, “Vienotībai” un Nacionālajai apvienībai būs jāatrod sadarbības veids. Tiešām nesaskatu milzu atšķirības mūsu redzējumos. Eiropas vērtību pamatā ir cilvēciskums un humānisms, arī Vācijas kanclere Angela Merkele izteikusies, cik būtiska ir solidaritāte bēgļu uzņemšanā, piebilstot – cik katra valsts to spēj. Latvijai ir jāaizstāv savas intereses, neapdraudot savus cilvēkus, bet arī ne viennozīmīgi klaji nostājoties pret uzņemšanu. Ir saprotami, cik būtiski mazai nācijai saglabāt, nepazaudēt sevi. Jāanalizē sekas, ko radītu milzīga nekontrolējama skaita cilvēku ieplūšana, bet, no otras puses, nav jāaizmirst par sekām, kādas būtu sašķeltai Eiropai. Mēs neizglābjam Itāliju, pieņemot pārdesmit bēgļus no viņu zemes. Taču, kad Itālija uzņemas kontrolēt mūsu gaisa telpu, tad ­nemeklē, kur NATO līgumā rakstīts, ka viņiem tā jādara mūsu vietā. Tie nav uzrakstīti principi, gluži tāpat kā Eiropas fondu finansējums, ko Latvija ­saņem. Nostāties “pret” ir ­viegli. Manuprāt, jāmeklē konstruktīvs risinājums, reizē neapdraudot Latvijas nācijas pastāvēšanu un attīstību.

– “Vienotības” biedri uzsver, ka jūsu partija ir vienīgā eiropeiskā. Pārējie nav? Kā tad var strādāt kopā?

– To var vērtēt, skatoties uz konkrētiem balsojumiem. Pēc vienas pazīmes partijas nevar dalīt. Tas, ka “Vienotība” ir eiropeiska partija, ir ekspertu vērtējums. Taču valdošajā koalīcijā ir trīs pīlāri, kas strādā kopā, un man šķiet, mums visiem svarīgs ir cilvēks – vesels, izglītots un arī patriotisks.

– Saeimas komisijā nolēma atbalstīt noteikumu, ka turpmāk vēlēšanās varēs piedalīties vismaz gadu kā dibināti politiskie spēki un ne mazskaitlīgāki par 500 biedriem. Tā ir pareizi 
darīts?

– Šie grozījumi tapuši pēc prezidenta Andra Bērziņa iniciatīvas. Nav tā, ka politikā vairs nelaidīs jaunpienācējus. Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir trīs gadi, un šie grozījumi neliedz veidoties jaunām partijām, taču, vadoties pēc tiem, partijām būs skaidri to dibināšanas noteikumi. Runa ir par politiskā procesa stabilitāti, un tie ir ekspertu piedāvājumi, kritizējot sīkpartijas un sašķeltību. Gudri ir paskatīties, kā tas strādā valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām. Uzskatu, ka pieņemts labs lēmums. Iespējams, partijas biedru skaitam, lai startētu Saeimas vēlēšanās, vajadzētu būt vēl lielākam, līdz tūkstotim.

– Turpinot par premjera kandidātu izraudzīšanu. Varbūt varam neskatīties uz reitingiem, reputācija ir būtiska mēraukla. Kā jūs vērtētu savu reputāciju?

– Vai mana reputācija sastāv tikai no iespaida, ko radīja pirms vēlēšanām labi apmaksātas un sastādītas kampaņas par ātru autobraukšanu, lai gan ne es sēdēju pie stūres, ne es to liku? Vai manu reputāciju veido skarbi koalīcijas partneru izteikumi? Vai tomēr mana reputācija sastāv no tā, ko esmu spējusi dzīvē realizēt. Kādam ērtu, vajadzīgu viedokli arī tagad kā padomju laikos nereti mēdz uzdot par vienīgi pareizo. Gandrīz kā absolutizējamu, citu izslēdzošu “darbatautas viedokli”. Iepriekšējā Saeimā ilgu laiku norādīja uz zemiem Reformu partijas reitingiem, un tādēļ gribēja pārdalīt ministru portfeļus. Tomēr lielākoties politikā procesu veido pēc spēku samēra, kāds pastāv pēc vēlēšanām. Ministru amatus nepārskata, lai arī partijai pēkšņi kritusies vēlētāju uzticība. Pēc Satversmes, Latvijā nav citu īpašu kritēriju kā vien tas, ka Valsts prezidents nosauc Ministru prezidenta kandidāta vārdu un, partijām vienojoties, sastāda valdību. Kad iznācām no sarunas ar Vējoņa kungu, smejoties sacīju žurnālistiem, kam nekas cits nebija jautājams, kā tikai par reputāciju – par ko gan vispār medijos runātu, ja nebūtu Āboltiņas ar viņas reputāciju. Bet e–pastā saņemu gan sliktas un aizvainojošas vēstules, gan atbalsta vārdus. Arī ikdienā uz ielas kādam netīk, kā es smejos, bet ir cilvēki, kas saka – jums ir stingra stāja, turieties. Dzīve nav melnbalta, kaut arī daži grib visu pārvērst melnbaltās kategorijās.

– Pieminējāt uz ielas satiktus cilvēkus, bet vai bieži dodaties pie vēlētājiem, dzirdat viņu domas plašākā auditorijā?

– Ar “Vienotības” reģionu cilvēkiem iedibināta prakse regulāri tikties. Pie vēlētājiem pēdējoreiz biju Dobelē, skolā.

– Vai jūs uztrauc Kandavas nodaļas vēstījums par izstāšanos no “Vienotības”? Vai tam nebūs sekotāju?

– Arī šo informāciju uzzināju no preses. Skaļi, publiski, nevis, kā būtu loģiski, izrunāts partijā. Nezinu, vai notiekošais bija saistīts ar to, ka nodaļas vadītāja Priede atkāpās no amata pēc sabiedrības sašutumu izraisījušiem homofobiskiem izteikumiem, bet kandavieši pēdējā laikā nebija aktīvi. Bet arī tie ir nopietni vērtējami signāli. Nodaļas domā par nākamajām pašvaldību vēlēšanām, skatās, kā “Vienotība” tajās varētu nostartēt.

– Vējoņa kungs pēc partiju pieņemšanas galavārdā sacīja, ka gaidot premjera amata kandidātus. Vai paredzat sīvu konkurenci?

– Vārdā saukti daudzi un dažādās partijās. Tas ir normāls diskusiju process. Partijas iekšienē cenšas vienoties, kurš kandidāts pieņemamāks, virza to tālākām sarunām. Tad noskaidrojas, vai kādam nepatīk matu krāsa vai vēl kas. Taču nomināciju no partiju puses vēl nav. Ir sacensība daiļrunībā un sarkano līniju vilkšanā.

– Kādos apstākļos “Vienotība” piekristu strādāt ZZS premjera vadībā?

– Tas ir jautājums gan “Vienotībai”, gan prezidentam, kā redzam tālāko darbu. Loģiski, ka partijām ir tiesības nosaukt kandidātus – visām partijām! Tad spriežam, kādu gribam redzēt nākamo valdību un tās vadītāju. Te nevar būt nekādi politiskie ierobežojumi vai tirgi. Prezidentam ir liela izšķiršanās un atbildība, ko šādā situācijā nominēt. Sākumā jau teicu – vara nozīmē atbildību. Vēlētājs deleģējis varu veikt konkrētus uzdevumus. Toskait ne tikai populārās lietas. Bieži vien politikā jāvienojas un jāpieņem nepopulāri lēmumi un jāskaidro, kāpēc tā darīts, kā tas ietekmēs valsts nākotni. Jautājums – vai ir spēks to darīt un vai ir komanda, kas to dara.

– Politiķi visu laiku runāja par darbiem, par kuriem jāvienojas. Kādas paredzat asākās debates, grūtāk pieņemamos kompromisus? Bēgļu temats izvirzīsies kā centrālais?

– Noteikti jā. Būs smagas diskusijas par bēgļu jautājumu vai par pieeju demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Diskusijas varētu izvērsties par praktiskām reformām tieslietās. Par reģionālo reformu, ko pieteicis Gerharda kungs. Pašvaldību vēlēšanas nav tālu, un tās notiks iepriekšējā kārtībā un esošo novadu robežās, bet tas nenozīmē, ka nevaram turpināt runāt par pašvaldību tālāko attīstību, lai, efektīvi izmantojot esošos finanšu līdzekļus, uzlabotu gan pašvaldību pārvaldību, gan nodrošinātu novadu sniegto pakalpojumu līdzvērtīgu pieejamību visiem Latvijas iedzīvotājiem, lai neatkarīgi no dzīvesvietas ikvienam būtu pieejama kvalitatīva izglītība, veselības aprūpes pakalpojumi. Droši vien runāsim par pensiju indeksāciju un tai nepieciešamo finansējumu. Izglītībā, būtībā pārfinansētā nozarē, ir jautājums, kā panākt līdzsvaru starp skolotāju algām un izglītības sistēmas pamatmērķi – izglītotu bērnu, kurš pēc skolas beigšanas iegūst arodu vai augstākās izglītības specialitāti, lai varētu strādāt un uzturēt ģimeni.

– Jāpāriet uz apmācību latviešu valodā visās skolās, jāpastiprina pilsoniskā audzināšana?

– Mēs runājam par 1918. gadā dibināto neatkarīgo Latviju, kurā šobrīd šie jautājumi ir viennozīmīgi svarīgi. Bet nedrīkstam aizmirst, ka Latvijā vienmēr dzīvojušas mazākumtautības, kuru kultūra arī jāsaglabā. Par mūsu kultūras, arī mediju telpas sargāšanu labas iestrādes ir kultūras ministrei Melnbārdei. Man patīk dzejnieces Māras Zālītes teiktais simtgades sakarā – iemīlēsim Latviju no jauna! To varētu pieņemt katrs, kurš šeit dzīvo, audzina bērnus un vēlas būt piederīgs.

– Kāpēc kongresā tik cītīgi skaitījāt ministru amatus, kādus negribat ieņemt? Varbūt izveidojas apstākļi, ka jāuzņemas vadīt kādu būtiski svarīgu nozari?

– Tāpēc, ka mediju telpā nebeidzu uzzināt par sevi brīnumus. Mītus viegli saražot. Ne pušplēsta vārda neesmu bildusi, ka gribētu kādu amatu, bet ik pa brītiņam izlasu, kāds būs Āboltiņas “jaunais norīkojums”, cik ļoti alkstu ieņemt kādu krēslu. Ne amats veido cilvēku, bet tas, vai viņš amatā veic ko paliekošu. Tiem, kas norāda, ko es katrreiz gribot, varu teikt: apzinoties, kāda atbildība ir uzņemties jebkuru augstu amatu, es sev septiņdesmit septiņas reizes jautāju – vai varu, drīkstu, vai man ir tiesības uz to? Atšķirībā no tiem, kuri ar mieru ieņemt vienalga kādu amatvietu, vienmēr domāju – vai spēšu un vai man būs komanda, ar ko to paveikt.

– Varbūt vajag slēgt ārā frakcijas nemierpilno sešnieku? Cik ilgi vilksiet un stīvēsieties? Kašķi sit uz leju partijas reitingu.

– Tas ir jautājums – kāpēc iekšējās pretrunas jārisina ar preses starpniecību? Reizumis krīzes piemeklē ģimenes. Tad gadās, ka nešķiras, bet paliek kopā. Bērnu dēļ vai tāpēc, ka vieglāk uzturēt saimniecību. Tomēr vienojas par nosacījumiem, ar kādiem strīdnieki sadzīvo. “Vienotībā” stāsts manā uztverē balansē uz iekšpartijiskās demokrātijas un bezatbildības robežas.

– Kāpēc neuzņēmāties premjeres pienākumus, Valdim Dombrovskim atkāpjoties? Prezidents Andris Bērziņš bija gatavs jūs izvirzīt.

– Toreiz pēc Zolitūdes traģēdijas, kuru prezidents nosauca par masu slepkavību, Latvijai bija smags laiks. Ministri, kas bija atbildīgi, negribēja uzņemties atbildību, un to izdarīja Dombrovskis. Taču valdībai atlika strādāt astoņus mēnešus un šajā laikā līdz vēlēšanām nevarēja veidot jaunus uzstādījumus, tāpēc vadību vislabāk bija uzņemties cilvēkam no valdības iekšpuses. Tik mierīgam cilvēkam kā Valdis, jo toreiz bija ļoti svarīgi gan runāt ar traģēdijā cietušajiem, gan arī vēlāk turpināt Dombrovska valdības iesāktos darbus, ko arī darīja Laimdota Straujuma. Man pārmet par “aizejošu vilcienu”, taču atbildības uzņemšanās nav “gribēt vai negribēt” situācija. Situācijas jā­analizē, ņemot vērā plusus, mīnusus un izrietošās sekas. Priekšvēlēšanu gaisotnē galvenie uzbrukumi tika vērsti pret “Vienotību”, kamēr partneri varēja strādāt zināmā aizvējā. Straujuma darbu ieturēja mierīgā atmosfērā, kas ļāva sasniegt visai atzīstamus vēlēšanu rezultātus.

– Lai neproducētu minētos mītus, kā pati prognozējat – vai nākamgad atkārtoti kandidēsiet par “Vienotības” priekšsēdētāju?

– Viens cilvēks partiju nevar vadīt mūžīgi. Bet es blakus neredzu gribētājus, kuri alktu kļūt par jauniem līderiem. Gan partijā, gan valdībā svarīgi, lai būtu rezerve un politikā nāktu jauni cilvēki. Nevienā postenī nav neaizstājamu cilvēku, bet gribētos, lai vietā nākušais savu misiju uzņemtos darīt ar mirdzošām acīm.

 

Redakcijas piebilde.

Portālā “la.lv” pirms intervijas devām iespēju lasītājiem uzdot savus jautājumus Solvitai Āboltiņai. Kopumā saņēmām vairāk nekā 50 jautājumu. Daži jautājumi bija retoriski, daži personiski aizskaroši, citi – vairāk kā replikas. Pēc redakcijas ieskatiem atlasītos jautājumus nodevām Āboltiņas kundzei (šajā intervijā ierobežotā laika dēļ tos visus nepaguvām uzdot). Saņemtās atbildes šonedēļ publicēsim portālā “la.lv”.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Vajadzīgi stingrāki kritēriji vēlēšanās. Āboltiņai pēc mīnusu skaita parlamentā vispār nav ko darīt, kāda vēl premjerēšana! Knapi Jēkaba ielā ievilka viņu, neglīti ievilka. Uzvesties viņa neprot, partijā viņas vadībā – visu laiku kašķi. Trakāk kā pie Mirttantes tur iet! Viņai jāsēž klusāk par zāli un no tās vienotības arī jātinas, ja vispār partija grib izvilkt līdz parlamentam nākamajās vēlēšanās! Stulbi – rudas nejēgas un visādu zaķu dēļ atkal izjuks vērā ņemams latvisks politisks spēks. Nu dabūsim šitā mēs to Nilu visā Latvijā… un paši atpakaļ krievijā, dabūsim. Cik desmitgades var bakstīties, bet normālu politisko kultūru nevaram iemācīties! Un Satversme bišku jāpagroza, kādam prezidentam vajadzētu saņemties vairāk par rīkojumu Nr.2.

  2. Āboltiņas galvenā kļūda ir jauneklīgā ķermeņa valoda,kas caur televīziju kaitina vēlētājus.Dombrovskis bija vienīgais premjers,kurš aiz piesardzības bija noslāpējis savu ķermeņa valodu lai nekaitinātu vēlētājus.Viņš uztaisīja raudulīgu sejas izteiksmi īstajā brīdī,kad tas likās piedienīgi TV tuvplānā.SO karjera būtu izvērtusies citādi,ja viņa ķermeņa valodu būtu ”atslēgusi”pēc VD parauga.

  3. Esmu Vienotības vēlētāja, droši vien vēlētu arī tagad, jo cita jau nekā nav, taču to, ko sastrādājusi Āboltiņa, grūti piedot! Neiet runa par to, kas tiek muldēts presē, bet par to, kas paša acīm redzēts un dzirdēts! Arī šeit -pretrunu pilns muldējums! Vispār pensionāru saiets bija pēdējais iecietības piliens pret šo ambicozo kundzi! Nav svarīgi atvainojās vai nē, bet gan tas, kāds ir cilvēks? Un to viņa lieliski nodemonstrēja!

  4. Tieši tagad un tieši Āboltiņu vajag ielikt šajā amatā, šajos pienākumos! Un tie kuri te smird un grib atkal un joprojām dabūt iekšā visādus gļēvos, runāt nespējīgos – tie ir Pilnīgi dauņi! Un ar visiem jūsu neizdevušiemsja kandidātiem, politiķiem Pēdiņās, Latviešu zeme grims ar vien vairāk un vairāk pelēcības, Krievu purvā! Jā, jā Jūs visi/krievu Latvija! Gandrīz visur, kur ārzemēs saskaries ar jautājumiem un atbildēm: “No kurienes jūs”? Lielākā daļa Mūs uzskata par krieviem. Jo valoda arī viena! Nu ja ne krievi tad poļi. vai Litaua! Un tapēc Nevajag savā aklumā un kautkādā kritikā, aplamā kritikā, noslāpēt, atstumt malā Spējīgu runāt, vadīt, izteikties Politiķi, kura ilgus gadus ir, bija blakus visiem Latvijas Politiskajiem lēmumie! Un tieši Āboltiņa! Un tieši viņu! Pietiks Muldēt un blakus stāvēt! Ir beidzot jāstrādā! Jāmaina šis Stulbums, kurā esam nodzīvojušies! Latu pakāsām! Tagad esam spiesti saņemt Mums Pilnīgi svešus ciemiņus! Ar ļoti uzbāzīgu, Mums svešu ticību, paražām. Mums nevajag Musulmaņus, svešas dienvidu tautas Latvijā!

  5. Intrigantei nav tiesību sasmirdīnāt mūsu valsts Ministru kabinetu!

  6. 77 reizes prasa, un tikapat reizes egocrntriski valdonīgi atbild – tikai es, tikai es!

  7. Esmu sašauta par L.A.,jo rakstīju te savu komentu 18.12 un bija tad jau 25 komenti,bet tagad palikuši tikai trīs !! Neticu savām acīm par TĀDU !! CENZŪRU !!

  8. un tikpat reižu atbild?

  9. Ja tevi vairakums tautas nevelas redzet ko tu kandidesi tev nepielec neatceries ka pensionarus izsmeji????

  10. Diezgan smieklīgi par V.D. vieglo dienu nolikšanu Briselē, jo viņam galvenais jautājums – bija jānokārto 3 milj. parāds Hipotēku bankā, kur viņam iedeva neredzēti garas kredīta brīvdienas vairāku gadu garumā, līdz sagaidīja pirmo Āzijas izcelsmes investoru sievas celtajām rindu mājām, pēc tam kredītu pārņēma Rietumu banka, “pa ceļam pazaudējot” daļu kredīta summas.

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+