Latvijā
Vēsture

Juris Lorencs: Neatkarīgās Latvijas karte, kas sevī slēpa divus negaidītus atklājumus0


Juris Lorencs
Juris Lorencs
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Bērnībā man patika krāt un pētīt ģeogrāfiskās kartes. Viens no vērtīgākajiem ieguvumiem – neatkarīgās Latvijas karte, kas sevī slēpa divus negaidītus atklājumus.

Pirmais bija Abrene. Salīdzinādams veco karti ar Latvijas PSR robežām, es konstatēju, ka agrākā Abrene nav nekas cits kā tagadējā Krievijas pilsētiņa Pitalova.

Tomēr pats lielākais pārsteigums bija toreizējā Latvijas robeža ar Poliju.

Izrādījās, neatkarīgās Latvijas laikos blakus Daugavpilij un Krāslavai atradusies Polija! Kā tas iespējams? Kā var pārsviest kādas valsts robežu 400 kilometrus uz dienvidrietumiem? Ko par to domāja vietējie iedzīvotāji, kā viņi jutās? Un, galu galā, kas viņi īsti bija? Poļi, baltkrievi, lietuvieši?

Tagad mēs zinām, ka šo grandiozo ģeopolitisko pārmaiņu pamatā bija Molotova–Ribentropa pakts, kura 80. gadadienu pieminam šajās dienās.

Ja viss būtu palicis kā iepriekš, ja Polija netiktu iznīcināta un sadalīta starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību, tad gan modernās Lietuvas galvaspilsēta Viļņa, gan Ukrainas metropole Ļviva šodien visdrīzāk atrastos Polijas sastāvā.

Tā nu iznāk, ka vēsture dažkārt izspēlē dīvainus jokus. Nav vairs ne Trešā Reiha, ne Padomju Savienības.

Toties šodienas pasaulē ir divas valstis, kas reāli profitējušas no Molotova–Ribentropa pakta. Tās ir Ukraina un Lietuva.

Taisnība, par saviem ieguvumiem tās samaksājušas ar ciešanām un asinīm, ar kara šausmām, ar čekistu briesmu darbiem un nacistu zvērībām. Bet laiks iet, un brūces sadzīst. Kurš gan šodien vairs pārcilā vecās kartes, kurš gremdējas atmiņās par kādreizējām Polijas robežām? Varbūt vienīgi paši poļi.

Tikpat dīvainas lietas atklājās, ieskatoties tautas skaitīšanas datos toreiz un tagad. Trīsdesmito gadu beigās Ļvivā dzīvoja: poļi – 50% , ebreji – 28%, ukraiņi – 16%. Un te šodienas skaitļi: ukraiņi – 90%, krievi – 8%, poļi – 1%, ebreji – 0,3%. Vēl interesantāka ir Viļņas statistika.

Trīsdesmito gadu nogalē “Ziemeļu Jeruzalemē”, kā dažkārt tika dēvēta šī pilsēta, dzīvoja: poļi – 66%, ebreji – 28%, lietuvieši – 0,8%. Nepilns viens procents!

Iedzīvotāju sastāvs šodien: lietuvieši – 64%, poļi – 16%, krievi – 12%, ebreji – 0,3%. Lietuvas galvaspilsētas liktenis patiesi ir visai neparasts. 1939. gada 19. septembrī Viļņu okupē padomju karaspēks, un pilsētu uz īsu brīdi pievieno Baltkrievijas PSR.

Tā paša gada 10. oktobrī Lietuva un Padomju Savienība noslēdz Savstarpējās palīdzības paktu, saskaņā ar kuru Viļņas apgabals tiek atdots Lietuvai – apmaiņā pret sarkanarmijas bāzu izvietošanu Lietuvas teritorijā.

1939. gada 27. oktobrī pilsētā ienāk Lietuvas karaspēks. Interesantas ir fotogrāfijas, kurās redzami lietuviešu tankisti tagadējā Ģedimina prospektā.

Šajās sejās nav ne prieka, ne sajūsmas, vien bažīgi skatieni. Diezin vai pilsētnieki viņus sagaidīja īpaši draudzīgi.

Ir karsta 2019. gada jūlija pēcpusdiena. Es sēžu vilcienā Ļviva–Užgoroda. Mana plackarta nodalījuma kaimiņš ir jauneklis Andrejs no Harkovas. Viņa galamērķis – Košices pilsēta Slovākijā, kur Andrejs jau otro gadu ar kāda Eiropas granta palīdzību studējot politiskās zinātnes.

No Užgorodas līdz Košicei ir vien nieka 80 kilometri, satiksmes autobusi ceļo vairākas reizes dienā. Sarunā atklājās, ka mums abiem ļoti patīk Ļviva. Andrejs ir pārliecināts, ka pilsēta savam skaistumam var pateikties tikai un vienīgi Polijai. Viņa arguments – “vai tad krievi kaut ko tādu būtu uzcēluši”?

Mans pienākums ir kliedēt šo pārliecību. Tas, ko mēs saprotam ar šodienas vēsturisko Ļvivu, kā dēļ tūristi no visas pasaules ierodas šajā pilsētā, ir radīts Austroungārijas impērijas laikā.

Ļviva, kas tolaik saucās Lemberga, atradās impērijas sastāvā no 1772. gada līdz pat Pirmajam pasaules karam, tātad gandrīz 150 gadus. Andrejs ir šokēts.

Bet kas toreiz dzīvoja šajā pilsētā? Vācieši? Varbūt ukraiņi? Mēs ieejam internetā un ātri atrodam vajadzīgo statistiku. Visvairāk Andreju pārsteidz milzīgais ebreju īpatsvars. Un tad seko naivs, bet patiesībā šaušalīgs jautājums: “Bet kur tad viņi visi palika?”

Laiks iet, paaudzes mainās. Aizejot lieciniekiem, izplēn arī atmiņas. Tās pamazām izbāl un kļūst par refleksijām, kuras mēs gūstam no grāmatu lappusēm un vecām fotogrāfijām. 1. septembrī Viļņas skolās pirmklasnieki sāks apgūt zinības.

Saistītie raksti

Iespējams, starp tām būs arī svešvalodas – angļu, krievu, varbūt vācu vai franču. Un ir tikai dabiski, ka jaunajai lietuviešu valodā runājošajai paaudzei šķiet – mēs dzīvojam “mūžīgās Lietuvas senajā galvaspilsētā”, ka pašreizējā lietu kārtība pastāvējusi vienmēr.

Lai nu tā būtu. Bet atcerēties bijušo tomēr nav par skādi.
LA.lv
IP
Ilze Pētersone
Latvijā
“Esmu optimists, bet bez ilūzijām.” Saruna ar Egilu Levitu par Latvijas zaļumu un paša izvēlēm 2
Intervija 4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Dreiliņos ugunsdzēsēji izglābj 17 cilvēkus, kad aizdedzies atkritumu konteiners 1
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīgā atkritumus izvedīs pēc ārkārtas situācijas pagaidu plāna
5 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Pedagoģiju studējušo daudz, bet skolotāju – maz
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Kad ārēji sakopies indivīds ver vaļā muti, nereti ir jābāž ciet ausis
18 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Spēcīgais vējš gandrīz nogāzis sastatnes deviņstāvu ēkai uz Liepājas centrālās ielas
53 minūtes
LE
LETA/LA.LV
Dabā
Sinoptiķi svētdien izsludinājuši Latvijā oranžā līmeņa brīdinājumu par stipru vēju
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Bērnu slimnīcā nonākuši vēl 4 bērni ar aizdomām par zarnu infekciju
3 stundas