Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
28. septembris, 2016
Drukāt

Par bērziem! Ar stādu, nevis cirvi (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Pagājušajā piektdienā, atskatoties uz paveikto, Ukru pagastā pulcējās tie, kuri daudz strādājuši, lai kādreiz mežos nīcināmā koku suga – bērzs – atgrieztos apritē jaunā kvalitātē.

Visus kopā bija aicinājusi AS “Latvijas finieris”, kas savās gadsimtu mijā stādītajās bērzu plantācijās atzīmēja “Bērzu programmas” divdesmit gadus.

“Tā nav programma, ko mēs būtu uzrakstījuši un pārējie paklausīgi izpildījuši. Šis stāsts ir par zemju īpašnieku, zinātnieku, ierēdņu un rūpnieku jēgpilnu kopdarbu. Kad mēs, kas bijām tikai koksnes uzpircēji, nolēmām tuvināties meža nozarei, tad pirmos soļus spērām, rokā nesot stādu un lāpstu, nevis cirvi,” sacīja Juris Biķis, kurš kā uzņēmuma vadītājs stāvējis pie šīs idejas šūpuļa.

Divdesmit gados bērzu selekcijā, eksperimentālās stādaudzētavas būvē, koksnes izpētē un atbalstā mazajiem zemju īpašniekiem, stādus dāvinot, koncerns investējis gandrīz divus miljonus eiro. Pirmās dividendes no šī ieguldījuma uzņēmums cer saņemt vēl pēc gadiem divdesmit.

Šobrīd, salīdzinot ar deviņdesmitajiem, bērzu jaun­audžu platības Latvijā dubultojušās un par to, ka bērzu stādīt ir izdevīgi, neviens vairs nesmejas. Bērzus galvenokārt stāda zemēs, kurās ar lauksaimniecību nodarboties nav izdevīgi, tā atkarojot tās krūmājiem.

Bērzu programma turpinās. Tāpēc arī publicists Ēriks Hānbergs strādā pie grāmatas, kura iznāks pavasarī un kuras manuskripta darba nosaukums – “Bērzi vecumdienām, bērniem un mazbērniem”. Tajā būs gan praktiski padomi, gan smeķīgi stāstiņi par to, ko cilvēki bērzu sakarā piedzīvojuši. Rakstnieks aicina visus šādos stāstos dalīties, rakstot: agris.meilerts@finieris.lv.

“Vai, bērza ietvarstādi, nu tas mums bija liels brīnums!” nu jau ar smaidu atceras bijušais Grobiņas MRS direktors Ivars Pētersons, kas savulaik jau privatizēto mežrūpsaimniecību piedāvāja pirkt tikai tādam uzņēmumam, kuram uzticējās, proti, “Latvijas finierim”.

Bet mans stāsts par bērziem ir šāds: “Kad laukos gotiņu vairs neturējām, pļavu no mežmalas pamazām pārņēma bērzi. Taču doma bija tāda – lauksaimniecības zeme jāsaglabā, gan jau lietas sakārtosies un mēs visi, arī tie, kam zemītes nedaudz, atkal arsim, sēsim un ņemsimies. Tā mēs jau labi paaugušos bērzeļus izarām. Bet gadi gāja un kļuva skaidrs, ka no šiem sapņiem jāatsakās. Pa to laiku bērzi atkal bija ienākuši pļavā un jau paaugušies. Kaut arī saprašanas par retināšanu nebija, nolēmām – lai aug, ir skaisti un malka arī vienmēr noderēs. Laiki nebija viegli un kaimiņu mājas vīrišķis, lai kaut ko nopelnītu, bija sācis siet un pārdot pirtsslotas. Un tā vienā dienā skatāmies – mūsu bērziņiem galotnes apšķibītas. “Es taču nevarēju iedomāties, ka jūs tos bērzus gribat audzēt,” taisnojās kaimiņš un mierināja, nekas, bērzi augšot tik tālāk. Auga arī, tikai lauzuma vietā stumbri mazliet sametušies. Tā nu man bērzu stumbros palikusi atzīme par gadiem, kad īsti vēl nesapratām, kā dzīvot tālāk.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. ”Latvijas finieris” malači, ir sapratuši ka par izejvielu savām rūpnīcām jārūpējas pašiem, jāslēdz līgumi, jāpērk mežu platības, jāstāda un jāaudzē. Skumji tikai tas, ka ”Latvijas valsts meži” joprojām nav sapratuši savu vietu Latvijas ekonomikā. Ir skumji, pat nenobraucot no valsts galvenajiem autoceļiem vērot to postažu, kura palikusi pēc tā saucamās mežu izstrādes. Vai nu kailcirtes – ar atstātiem, bojā ejošiem, nenocirstiem kokiem ar vēju izkustinātu sakņu sistēmu, vai tā saucamās ”kopšanas cirtes”, kur šīs ”kopšanas” rezultātā tagad līgojas retaines. Skumji, bet ko darīsi, ja gadsimtos pārbaudītas mežu apsaimniekošanas metodes šobrīd vairs nav nekādā vērtē.

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -0.6
Alūksne -3.4
Daugavpils -2.6
Saldus -2.3
Liepāja +0.9
Jelgava -0.8
Ventspils +0.3
Limbaži -2
Madona -2.5
Rēzekne -3.5
Kanādas latvieša dzimtenei veltīts atklājums – sudrabmāli (1)Oriģinālu pulvertehnoloģijas metodi izgudrojis latviešu izcelsmes kanādiešu arhitekts Roberts Dambergs
Draugiem Facebook Twitter Google+