Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
21. novembris, 2012
Drukāt

Par cik procentiem esam kļuvuši lielāki savas valsts karsēji?

Foto - LETAFoto - LETA

Un paliekam arī mēs. Jautājums, vai tieši tādi paši kā pirms šiem valsts svētkiem vai varbūt tomēr mazliet pārmainījušies. Jo valsts svētki bez daudzajiem priekiem ir arī salīdzināšanās pašam ar sevi. Pat ja to nevēlies, svētki piespiež. Varbūt tieši tāpēc vieni izgaismojas, citi vēl vairāk satumst.

 

Sarkanbaltsarkano gaismu spēles, sadziedāšanās, vizualizētās latviskās identitātes zīmes Latvijas nelabvēļus tracina, bet labvēļus pievelk vēl ciešāk sev klāt. Spānis Havjērs skaidrā latviešu valodā radio saka: “Vajag darīt lietas Latvijas labumam,” bet Dānijas jaunieši, piedalīdamies studenta Toma Kreicberga valsts svētkiem veltītajā videoklipā, apliecina: “Es mīlu Latviju! Vai tu arī?”

Tieši svētkos biežāk nākas domāt gan par tiem tūkstošiem Latvijā mītošo cittautiešu, kuri sevi dēvē par krievvalodīgajiem, bet joprojām nerunā valsts valodā un dzīvo kā naidīgā teritorijā, gan arī par valsts pilsoņiem, kuri rīkojas kā svešinieki. Valsts svētki ir jautājuma zīme ikvienam Latvijā dzīvojošam. Vai es esmu tikai šīs valsts piedzīvotājs vai (nekautrēsimies šo vārdu izrunāt) tās patriots? Ikvienam taču ir iespēja tādam būt, tautība, dzimums un vecums nav šķērslis. Visi ir aicināti!

Svētki ir pateicības paušana. Vēl nav aizmirsies laiks, kad pateicības runās obligāta bija preambula: “Paldies partijai un vadībai, un personiski jums, Leonīd Iļjič…” Tagad mēs drīkstam pateikties Dievam un visiem tiem labas gribas cilvēkiem, ar kuriem esam pagātnē un tagadnē saistīti un kuri mūsos ir atstājuši svētīgus nospiedumus.

Valsts svētki ir vēlējumu un vēlēšanās laiks gan sev, gan tautai kopumā. Kas ir tās lietas, ko gribas ļoti, ļoti piedzīvot? Kaut Latvijas vadībā būtu nevis ielikteņi, bet vadītāji, par kuriem nav jākaunas, kad viņi ver muti. Kaut viņi spētu savas uzrunas tautai teikt, ielūkojoties īstenībā līdz pašiem dziļumiem un ieklausoties sirdī.

Kaut mēs pārspētu savu ego brīžos, kad jāpieņem valstij vai novadam un pagastam svarīgi lēmumi. Kaut ierindas pilsoņi kļūtu dedzīgāki, kad runa ir par mūsu valsti un tās nākotni. Kaut mēs katrs atrastu skatupunktu, no kura Latvija ir apsolītā zeme arī tad, ja skatupunkts atrodas ārpus Latvijas. Daudzi to vienkārši nevēlas redzēt, jo tad viņiem nāktos atzīt, ka par Latviju teikuši daudz necienīga un arī darbos nav bijuši patrioti.

Jā, svētki paiet, mēs paliekam. Tagad, kad valsts dzimšanas diena ir nosvinēta un ir tik daudz ko ierasts izteikt skaitļos, padomāsim, par cik procentiem esam kļuvuši lielāki savas valsts karsēji? Ar visu to, kas tajā ir noticis un notiek un kas no valsts, tātad arī no mums, īstenībā nav atdalāms. Maināms gan. Bet pārmaiņas tajā kopumā, ko saucam par valsti, būs iespējamas vien tad, ja tās vispirms notiks mūsos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+