Egils Līcītis: Izveicīgām zivtiņām platāku slūžu ceļu 1
Kāda joda pēc starp aģentūru maltām ziņām Latvijā vajadzēja atrasties šai: Eiropas Revīzijas palāta atklājusi, ka ES pērn izšķiedusi 6,3 miljardus eiro! Jēziņ balto, tas tikpat kā mūsu budžeta izmērā un tāds caurums, kas redzams no kosmosa! Kā naudas šķērdēšanas piemēri minēti puspamesti lidlauki un citi nelietderīgi uzcelti infrastruktūras objekti, palīdzības maksājumi spāņu lauksaimniecības zemēm, ko īstenībā izmanto par motokrosa trasēm. Kad sarkaniem burtiem rakstītais sasniegs mūsu valsts darbinieku ausis, viņiem būs tikpat kā ieteikuma vēstule un mudinājums no Briseles – rīt no rīta sāksim jaunu dzīvi! Kaut budžets pa šķirbiņu notecināts un valdības metušas naudu ārā pa logiem un devušas galvojumu uz bērza tāss uzskrīpātiem lūgumrakstiem, salīdzinot ar Eiropas vēriena summām, esam dzīvojuši biklā diskrēcijā kā miegapūžņi. Vietējie šķendēsies – cik esam bijuši aprobežoti un bez iztēles! Truli cilvēki! Ēzeļi!
Tā uzcepsies visi, kas dzīvo nost fondu un budžeta finansējumu, deju kursu rīkotāji un dzimumu līdztiesības cīnītāji, kanālu rakšanas būvdarbu projektētāji, biodegvielu ieviesēji un atjaunojamās enerģijas spēka avotu ieriktētāji. Visi shēmotāji, kas prata izkaulēt valsts pasūtījumu izgatavot kaut ko ļoti lielu un ļoti garu, un apdāvinātā nevalstiskā organizācija “Raujkovar”. Viņi komerciālās interesēs no valsts kases iztīrījuši pa atvilktnei, bet, palūk, Briseles naudas skapim durvis līdz galam vaļā! Ņemiet, cik vēlaties! Ja par miljardu operācijām būtu šeņķī ziņojis pļāpīgs kantorists – nē, tas ir oficiāls, apzieģelēts revidentu dokuments. Vai par tēriņiem grib ģērēt ādu un piespriest labošanās darbus? Nostrostēšanu? Vai kāds prasa kaut tikai nožēlošanu, ka motokrosa draugi ēduši no ES rokas un palūguši vēl papildporciju?
Nē! Un mūsējiem knariņiem rodas pamatotas aizdomas, ka kaut kur tālā, zaigojošā pasaulē mājo apbrīnas vērti sevišķi saprātīgi ļautiņi, kas no kohēzijas fondiem prastu izspiest un dabūt naudu savu dzimšanas dienu atzīmēšanas ķēnišķīgām dzīrēm lepnākajā kūrortā. Un varbūt vēl neatzītie ģēniji par līdzekļu piesaistīšanu un pūliņiem mazās aviācijas attīstībā kādā dalībvalstī ir apbalvoti ar Dzelzs Nopelnu krustu vai Kristāla salāttrauku?
Jāsecina – tas, par ko čīkstalas Valsts kontrolē tramda vecus paziņas budžeta ekspluatētājus un ko sauc par apgrēcībām, ir tikai etiķetes ievērošana un pieklājības normas. Eiropas neaptverami plašām komunālām vajadzībām izsaimnieko miljardus, un, ja mūspusē kāds eirītis ieripo kā peles alā ievilkts cukura grauds, – tā taču nav iedzīvošanās mantā uz valsts rēķina! Tas, ko te nepieklājīgi sauc par valsts sagrābšanu, no cita leņķa skatoties, ir nieka komisijas atskaitījumi, kabatas nauda un apķērīgu ļaužu mazas nebēdnības, kuru dēļ neviens nesprāgst pušu no taukiem. Sakarā ar jauniegūto informāciju noformēsim to kā direktīvu nestiept gumiju – atvērt slūžas līdz galam. Tas būs nodokļu maksātāju naudas dabiskais nobirums, kā no franču konjaka mucām izkūpot eņģeļu tiesa.
