Par domāšanas robežām izrādē “Kas ir Silvija?” 0
Jaunajā Rīgas teātrī Mazajā zālē 12. aprīlī pirmizrāde “Kas ir Silvija?” Māras Ķimeles režijā. Izrādē piedalās skatītāju iemīļoti aktieri Elita Kļaviņa, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, kā arī JRT aktieru saimes jaunākais dalībnieks Toms Veļičko. Pēc trīs gadu pauzes jaunajā iestudējumā uz skatuves būs iespēja redzēt arī Gundaru Āboliņu.
Izrāde “Kas ir Silvija?” ir pasaulslavenā dramaturga Edvarda Olbija lugas “Kaza jeb kas ir Silvija” iestudējums. Tas ir skats uz ģimeni komiski absurdā rakursā. Ģimenes draugs, televīzijas žurnālists Ross intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei, un negaidot atklājas skelets skapī…
Stāstot par jauniestudējumu, režisore M. Ķimele atklāj senu teiku: “Senatnes mutvārdu un arī rakstveida liecības vēsta par laikiem, kad zvēri un koki runāja un kad dzīvoja dažādas starpcilvēku un starpdzīvnieku būtnes – sfinksas, ziloņcilvēki, kentauri, nāras, pāni, satīri un citi. Dievi iemiesojās dažādās radībās, Zevs nolija kā zelta lietus pār Danaju, daiļa jaunava slēpās vardes vai gulbja veidolā. Cilvēki nespēja atšķirt, kas ir kas… Arī lugas autors Edvards Olbijs, rakstot par dīvaino mīlas objektu kazu, ir balstījies Senās Grieķijas tradīcijā.” Bet par ko tad ir izrāde? “Traģēdija grieķu valodā burtiskā tulkojumā nozīmē āža dziesmu. Izrāde ir par robežām. Bet nevis par seksuālām robežām, kuras vajag vai nevajag pārkāpt, bet par domāšanas robežām. Un arī par to, ka pasaule ir noslēpumu un iespēju pilna. Varbūt Silvija ir Afrodīte,” vaicā M. Ķimele.
Dramaturgs E. Olbijs amerikāņu literatūrā ienāca pēc Jūdžina O’Nīla, kad teātra repertuāros bija Arturs Millers un Tenesija Viljamsa lugas. E. Olbijs sekoja viņu pēdās, savās lugās izvēršot A. Millera un T. Viljamsa skarto problēmu loku. Fundamentālā darba “Absurda teātris” autors Martins Eslins secina, ka E. Olbijs tomēr ir piederīgs absurda teātrim, jo viņš uzspridzina amerikāņu optimisma pamatus. Viņa lugas sociāli kritiskā gaismā uzrāda sabiedrības pūžņojošās vietas. Viņš psihoanalītiskā atkailinātībā un naturālistiskā tiešumā rāda ģimenes, laulāto attiecību krahu un personības identitātes krīzi. E. Olbijs runā par vērtību pārvērtēšanu, par vientulību un nespēju atrast kopīgu valodu. Skaudri ļauj saredzēt un izjust cilvēku atsvešināšanos un tās traģiskās sekas. Savās lugās raksta par izdzīvošanas grūtībām un stabilitātes trūkumu mainīgajā pasaulē. “Dramaturgam, ja vien viņš nav iecerējis radīt ar reālo dzīvi nesaistītas romantiskas pasakas, ir divi pienākumi. Pirmais – paust savu spriedumu par cilvēka esības stāvokli, otrais – izteikt spriedumu par to mākslas formu dabu, ar kurām viņš operē. Abos gadījumos dramaturgam ir jātiecas pēc pārmaiņām. Pirmajā gadījumā viņam ir jāpapūlas mainīt sabiedrību, jo reti kura nopietna luga slavē status quo. Otrajā gadījumā jācenšas mainīt formas, kuru rāmjos strādājuši viņa priekšgājēji, jo mākslai nepieciešams būt kustībā, pretējā gadījumā tā iznīks,” tā par dramaturga galvenajiem uzdevumiem teicis pats E. Olbijs. Viņš ir sarakstījis ap 30 lugām, viena no visvairāk iestudētajām lugām ir “Kam no Vulfa kundzes bail?”, par kuru E. Olbijs saņēma pirmo “Pulicera prēmiju”, bet nākamās “Pulicera prēmijas” bija par lugām “Jūras ainava” un “Trīs garas sievietes”, bet luga “Kaza jeb kas ir Silvija” bija nominēta “Tonija balvai”.
