Par drosmi un sirdsapziņu 0
Ir jautājumi, par kuriem politikā var diskutēt un meklēt kompromisus, bet šī nu ir tā reize, kad uz kārts ir likta Latvijas tautas un valsts suverenitāte un labklājība. Es ne kādos apstākļos nevaru atbalstīt starpvalstu fiskālās disciplīnas līguma ratifikāciju. Un šo pārliecību stiprina tās daudzās pēdējo dienu sarunas ar vidzemniekiem – saviem vēlētājiem, kuri man nedod mandātu balsot par līgumu, kas mazina Latvijas ekonomisko suverenitāti un izaugsmes iespējas.
Ratificējot līgumu, gaidītā tautas labklājība nepienāks vēl ilgi. Stagnācija turpināsies, cilvēkiem nebūs darba, viņi aizbrauks. Līguma ratifikācija pēc savas būtības Latviju pastumj par pāris soļiem tuvāk eirozonai. To saprot ZZS, arī Nacionālās apvienības deputāti, kuri to nenoliedz sarunās “zem četrām acīm”.
Mums visiem ir skaidri jāapzinās šī brīža nopietnība un milzīgā atbildība savas tautas, savas valsts priekšā. Šobrīd ratificējot šo līgumu, mēs skaidri pasakām pensionāriem, skolotājiem, māmiņām, policistiem, mediķiem, lauksaimniekiem, visiem, ka nākotnē ne kādos apstākļos valsts nevarēs sniegt nozīmīgu un jūtamu atbalstu saviem iedzīvotājiem.
Pensijas nepalielinās, algu pieaugumi stagnēs un, ja pieaugs, tad tik nenozīmīgi, ka šo pieaugumu būs grūti samanīt uz vispārējās dārdzības pieauguma fona. Valsts ieguldīs līdzfinansējuma miljardus Eiropas projektos. Latvijā tiks būvēti visdažādākie infrastruktūras objekti, bet latviešu tauta jau būs devusies peļņā uz Īriju, Angliju, Vāciju vai Norvēģiju, jo šeit uz pieklājīgu atalgojumu vairs necerēs. Tad kam mums tas viss, ja mēs zaudējam un arī turpmāk zaudēsim savu tautu?
Es nesaprotu, kā valdība var rīkoties tik neētiski, proti, no lauku apgabaliem ievēlētiem opozīcijas deputātiem piedāvā noasfaltēt ielu vai ceļu, labiekārtot skolu, pretī pieprasot balsojumu par Latvijas neatkarību mazinošu līgumu! Nu kas tas ir? Man šāds princips ir nepieņemams. Ja manā novadā nomaina skolai jumtu, vai tas attaisno, ka pensionāriem neindeksē pensijas, skolotājiem nepaceļ algas? Labās lietas ir jādara tāpat! Nedrīkst valsts ekonomisko neatkarību izmantot kā tirgus objektu. Ja mēs pastāvīgi šādi tirgosimies iekšpolitikā, tad arī ārpolitikā to drīz darīsim. Tāda pieeja degradē visu politisko vidi. Un daudz amorālāk rīkojas piedāvātāja puse. Esmu runājusi ar kolēģiem, kuri negrib balsot par šo mūsu tautai un valstij šobrīd nevajadzīgo līgumu, bet ir spiediens no valdošās koalīcijas puses, deputātiem tiek uzspiesta frakciju disciplīna. Tomēr, ja deputātiem būtu brīva izvēle, daudzi balsotu pret.
Kas mūs sagaida, ja ratificēsim šo līgumu? Mēs budžeta veidošanas sviras nodosim Eiropas rokās. Krīzes laikā mēs samazinājām visus izdevumus, kurus vien varējām samazināt. Kā neviena valsts pasaulē. Šobrīd uzliekot mākslīgus ierobežojumus, mēs skaidri pasakām, ka uz visiem laikiem, pat ekonomikai uzlabojoties, nevarēsim palīdzēt saviem iedzīvotājiem, nevarēsim kompensēt viņu izturību un pacietību. Uzņemoties līgumā paredzētās saistības, nevarēsim cerēt uz Latvijas strauju ekonomikas uzplaukumu, kas, protams, ir izdevīgi vecajām Eiropas valstīm.
Neskatoties ne uz kādu frakciju disciplīnu, mums ir jāatceras, ka mūs ir ievēlējusi tauta. Ir jābūt drosmīgam balsot pretēji funkcionāru eirokrātu noteiktajam. Pirms vairākiem gadiem ziemas spelgonī jauni puiši stāvēja pie Saeimas nama kailām krūtīm, uz kurām bija uzrakstīts „ABRENE”. Tam nevajadzēja drosmi, tikai fizisku izturību, jo ārā bija -20C. Šobrīd ārā ir pavasaris un vajadzīga visa drosme, lai mēs neatdotu nu vairs ne tikai Abreni, bet visu Latviju.
