Par Dziesmu svētkiem domājot 0
Šovasar aizvadītie XXV Vispārējie latviešu dziesmu un XV Deju svētki pierādīja, cik radoši skaista, talantīga, savu Tēvzemi mīloša un darbīga ir latviešu tauta un mūsu jaunatne. Šie svētki izskanēja kā pasaules brīnums.
Dziesma latviešiem vienmēr bijusi tikpat nepieciešama kā dienišķā maize. Tik patiesi skan tautas dziesmas vārdi: “Dziedot dzimu, dziedot augu, Dziedot mūžu nodzīvoju.” Izskanējušas pateicības mūsu kultūras kopējiem, svētku dalībniekiem, organizētājiem, atbalstītājiem. Paldies visai mūsu mīļajai latviešu tautai par pierādīto dižo tautas gara spēku, augsto kultūru! Paldies jaunatnei! Šie svētki bija kā brīvas tautas varoņdarbs savā zemē un valstī. It sevišķi gaišu mirdzumu šiem svētkiem piešķīra slaveno goda diriģentu Roberta Zuikas un Gido Kokara piedalīšanās un diriģēšana. Apbrīnojami izcils skaistums bija Deju svētki, pūtēju orķestru sniegumi, tautas daiļamata meistardarbi.
Tomēr, neskatoties uz lielo sajūsmu, ir arī kāda nepārejoša sāpe dvēselē par svētku noslēguma koncertā nesaprotami aizmirstām dziesmām – mūsu dziesmu pūra mūžīgajām vērtībām. Tāpēc vislielākais, viskvēlākais lūgums nākamo, Latvijas simtgadei veltīto un turpmāko noslēguma koncertu repertuāra veidotājiem (arī diriģentiem cien. Airai Birziņai un god. Ivaram Cinkusam) nekad neizslēgt no programmas klasiskās, patriotiskās dziesmu pērles, nacionālos dārgumus.
Lūk, dažas spilgtākās, nekad neaizmirstamas Dziesmu svētku dziesmas, kas garajos okupācijas gados bija aizliegtas:
1. Andrejs Jurjāns: * Kantāte “Tēvijai” (“Tu, dārgā Tēvija, Tev dziesmas lai spēcīgi skan!”) * “Dievs, dod mūsu Tēvu zemei”
(“Dievs, dod mūsu Tēvu zemei Ziedu laikus piedzīvoti…”)
2. Jānis Kalniņš, Vilis Plūdonis: “Dziesma brīvai Latvijai” (“Lai līgo lepna dziesma Tev, brīvā Latvija!”…)
3. Alfrēds Kalniņš, Vilis Plūdonis: “Latvju himna” (“Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, Tā zeme ir mūsu. Tā Dieva un Laimas Latvju tautas sensenis līdzdotais pūrs…”)
4. Jānis Norvelis, Leonīds Breikšs: “Vakarjunda” (“Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai…”)
5. Emīls Dārziņš, Ausekļa atdzejojums pēc F. Šillera “Tēvija” (“Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt!”…)
Kad tad šīs patriotiskās, klasiskās dziesmas dziedās, ja ne Latvijas Dziesmu svētkos? Vai ļausim tās aizmirst? Mēs tās iemācījāmies agrā bērnībā – kopš 1938. gada Dziesmu svētkiem. Mūsu paaudzei tās kļuvušas ļoti dārgas. Tās mācīja skolā. Kā svēti glabājams dārgums minētās dziesmas pavadījušas mūsu paaudzes latviešu mūžu cauri visiem nebrīves gadiem. Nepieļausim šīm dziļi patriotiskajām vērtībām aiziet aizmirstībā!
Tās jāmāca Latvijas skolu jaunatnei un jāsaglabā no paaudzes paaudzē. Tās jāmāca latviešiem visā pasaulē. Šīm klasiskajām dziesmu pērlēm blakus pārējām slavenajām kora dziesmām būtu jāskan mūžīgi!
Arī tautas un koristu iemīļotā Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesma “Manai Dzimtenei” nebūtu atstājama “ārpusē”, pēc Dziesmu svētku karoga iznešanas, kā tas ļoti nepatīkami notika šajos aizvadītajos svētkos. Dziesmu svētkos personiskām intrigām nav vietas!
Starp “Līgo” dziesmām augstāko virsotni, protams, sasniedza E. Melngaiļa “Jāņuvakars”. Tā pierādīja tautas dziesmas klasiskās apdares daiļo dižumu. Pirmatskaņojumi vispirms tautai vairāk jāiepazīst un jāiemīl. Varbūt tiem vairāk jāskan citos koncertos, pirms nonāk līdz lielajiem Dziesmu svētkiem?
Lai Tēvzemes mīlestības jūtas, tautas vienotība, kultūras daile, radošais dziesmu gars pavada mūsu tautu visos darbos, visos dzīves ceļos kā ikdienā, tā svētkos! Lai jaunatnei visi izglītības ceļi vaļā! Lai patriotiskajai audzināšanai skolās vislielākā vērība! Lai Dieva svētība Latvijai!
Pensionētas skolotājas Veronika Dorbe, Ilga Ziemele, Jūsma Ābele, Olīvija Seļicka
