Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. jūnijs, 2014
Drukāt

Par dzīvnieka iekšējo pasauli

skumjie-divi

“Man mājās ir vairāki suņi, taču viens no tiem pasācis klaiņot. Paņēmu viņu pirms gadiem pieciem kā kucēnu, izauga ļoti mierīgs un labdabīgs suns. Taču tagad, kad mājās ienākusi vēl viena iemītniece – aktīva vācu aitu šķirnes kucīte, turklāt aizgāja bojā abi viņa četrkājainie kaimiņu kompanjoni, draugs pasācis klaiņot biežāk un ilgāk.

Esmu sastapis viņu vienu guļam atstatus no pārējiem un veroties tālumā. Ko suņuks domā un kā viņam palīdzēt?
” Jānis Kārkliņš Ogrē

 

Audzināšanas nozīme

Mājdzīvniekiem jau no mazotnes smadzenēs krājas no mammas (kaķenes vai kuces) dāvātie instinkti un pieredze. Turklāt informāciju viņi neuzkrāj pasīvi, mazuļi šīs zināšanas vajadzības gadījumā liek lietā. Ja reiz kaķēns iemanījies attaisīt istabas durvis, šo māku viņš atcerēsies arī pēc ilgāka laika. Taču dažas mazāk svarīgas prasmes apziņā nesaglabājas.

Vislabāk visu apgūst un atceras tie, kuri kopš dzimšanas ir kustīgi, zinātkāri un enerģiski. Protams, ka audzināšanā liela nozīme ir cilvēkam, tos socializējot. Šai nolūkā iesaka dzīvnieku mazuļus, īpaši kaķēnus, kopš četru nedēļu vecuma katru dienu ņemt rokās un paglaudīt. Dzīvnieku bēbjiem pieaugot, atšķiras arī to attieksme pret cilvēkiem.

Suņuki savu saimnieku vairāk vai mazāk dievina, turpretim kaķēni cilvēkus uzskata par sev līdzvērtīgiem partneriem un ne vairāk. Taču tas neizslēdz labu un harmonisku sadzīvošanu. Par laimes un prieka izjūtām suņukam liecina astes luncināšana. Turpretim kaķis nāk pie mums apgarots, ja tam aste saslieta gaisā kā pīķis, un ar ķepiņām sāk saimnieku mīcīt kā mīklu. Šīs kustības dzīvnieciņš neapzināti mantojis no bērnības. Tad, zīžot mammas pupu, tas ar ķepām atspērās pret kaķenes punci, lai palaktos pēc iespējas vairāk piena.

 

Minča iekšējā pasaule


Par pašpārliecinātu un laimīgu kaķi liecina arī viņa atpūtas vietas – istabas vidus, uz palodzes vai snaužot saulītes apspīdētā dīvānā. Turpretim tramīgie dzīvnieciņi noslēpjas starp apģērbiem plauktos vai zem mēbelēm, tiem raksturīgs baiļu pilns skatiens. Kaķim atšķirībā no suņa sirdsmieru dod ne tikai mīlošs un viņa būtību izprotošs cilvēks, bet arī nemainīga vide. Kaķis tai pieķeras daudz vairāk, nekā mēs to uzskatām. Un kā jebkura dzīva radība tiecas arī pēc kontakta ar cilvēku. Galu galā cilvēks vienmēr ir bijis viņam blakus.

Pirmajā brīdī liekas – kaķis ir savrupa un noslēgta būtne. Taču pēc lielākiem vai mazākiem pārdzīvojumiem minčus mēdz piemeklēt depresija.
Parasti tie paliek apātiski, mēdz vietām izkrist apmatojums. Jutīgāki ir tie, kas vieni dzīvo ģimenē. Saimniekam steigšus ir jāpievērš uzmanība mīlulim, piemēram, ja kaķis ilgstoši guļ bez kustēšanās un bez redzama iemesla žēli ņaud. Viens no ierastajiem paņēmieniem – mīlulim piemēro spēļu terapiju, mēģinot ieinteresēt par apkārt notiekošo. Otrs variants – reizēm vecākiem kaķiem dzīves sparu atgriež otrs minkāns, vislabāk kaķēns. To pieaugušais dzīvnieks neuztver kā konkurentu un neapvainojas par mazuļa nebēdnīgajām izdarībām.

 

Suņa atvērtā dvēselīte

Suņiem dabas dotais uzdevums ir izpatikt cilvēkiem. Ja tā padomā, visa viņu uzvedība, sākot ar mājas sargāšanu un beidzot ar iešanu medībās, ir darbības, ko mīlulis veic, patiesībā mums pakalpojot. Dažiem suņukiem šo vēlmi nolasīt saimnieku domas var redzēt pat sejās, uzskata LKF vairāku suņu šķirņu audzētāja Baiba Vēvere. Viņa gan piebilst, ka rakstura izveidē liela loma ir iedzimtībai, ko nevar lauzt vai pilnīgi izmainīt, bet ar to vienmēr iespējams sadzīvot. Piemēram, zeltainie retrīveri, kas būtībā ir ļoti labdabīgi, taču mēdz būt arī indivīdi ar raksturu. Tas tāpēc, ka retrīvera izveidē izmantotas vairākas šķirnes, un nekad nevar paredzēt, kuras īpašības reizēm kļūst noteicošās. Tāpēc vairāk paredzami ir suņi ar gadsimtiem senu vēsturi – mastifi, pekinieši u.c.

Suņiem ir atvērtāka dvēselīte nekā kaķiem un emocionālāka iekšējā pasaule. Ko vērta vien ir viņu fantastiskā pieķeršanās saimniekam!
Piemēram, viena no sirsnīgākajām mazo suņu šķirnēm – takši. No vienas puses, bezbailīgi dzīvē un medībās, dūša kā lauvām! No otras – spītība, graušana, riešana, pat čiepšana … Saimnieki šo uzskaitījumu parasti nobeidz, pieminot tā mīlestības izpausmes. Tādēļ mēdz būt, kad pavisam sprigans taksītis pēc saimnieka nāves sāk nīkuļot un arī aiziet citos medību laukos. Un nelīdz nekādas palicēju rūpes, jo suņuks vienkārši netiek pāri šim sāpju slieksnim…

Dzīvnieka pieķeršanās savējiem, skumjas par kāda sugasbrāļa pazušanu vai nepatika par jauna mīluļa ienākšanu mājās ir tikai daļa no situācijām, ar ko ikdienā nākas saskarties mūsu četrkājainajiem līdzgaitniekiem. Skaidrojot dzīvnieku psiholoģiju, Baiba Vēvere uzskata, ka pat pieredzējuši audzētāji ne vienmēr spēj prognozēt viņu pārdzīvojumus.

Lasītāja jautājuma kontekstā audzētāja teic, ka daudzi mēdz pārdzīvot situācijas, kad mājās parādās jauns suns ar līdera iezīmēm. Lielākā grupā jau kāds vadonis ir ierasta lieta. Dažreiz arī pārējie to pieņem, uzskatīdami: – Nu labi, labi, mēs jau neiebilstam. Taču dažiem klusajiem, neuzbāzīgajiem ciltsbrāļiem nosāp sirds, ka viņu ikdienā kā pavasara brāzma ieradusies jauna, strauja būtne ar redzamām vadoņa dotībām. Cik var noprast no vēstules, šis suņuks ir vienpatis, kurš pārdzīvo gan savu draugu pazušanu, gan jaunas iemītnieces parādīšanos. Viņam varētu līdzēt kāds cits, temperamentā līdzīgs četrkājains kompanjons, taču pietiekami enerģisks, kurš, iespējams, varētu noskumušo dzīvnieciņu iekustināt. Ja sunim ir raksturīga klaiņošanas tieksme, to pilnīgi izskaust nevar, bet ar jaunu kompāniju var mazināt interesi atrasties ārpus mājas.

 

Uzziņa

• Pieķeršanās otrajai pusītei un tuviniekiem raksturīga pat putniem, arī pasaulē vislielākajiem papagaiļiem – arām. Šie gandrīz metru garie lidoņi pēc dabas pētnieka Alfrēda Brēma rakstītā dzīvo tikai sev un pēcnācējiem. Ir ļoti maigi viens pret otru un arī baros lidojot pārus var pazīt. Diemžēl to agrāk savtīgi izmantoja vietējie mednieki: līdzko nošāva vienu papagaili, bija droši – dzīvesbiedrs tūlīt atsteigsies palīgā.

• Ir dokumentēti arī vairāki gadījumi par pelēko papagaiļu prāta spējām un pārdzīvojumiem. Viens šāds īpaši apdāvināts tik ļoti bijis pieķēries saimniekam, ka tā nāvi smagi pārdzīvojis, sācis nīkuļot un beigās pat paredzējis savu aiziešanu. Proti, sirdzējs pusbalsī bēdīgi čiepstējis, ka saimnieks miris, un arī viņam tāds pats liktenis gaidāms!

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+