Mobilā versija
Brīdinājums +10.2°C
Gaitis, Gaits, Karīna
Otrdiena, 17. oktobris, 2017
1. oktobris, 2017
Drukāt

Par eglītēm, svešu ādu un to, kā dēļ ir vērts dzīvot. Saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu (3)

Foto - Valts KleinsFoto - Valts Kleins
KASPARS ZNOTIŅŠ

Aktieris.
Dzimis 1975. gada 7. oktobrī.
2010. gadā Latvijas profesionālo teātru skatē saņēmis Gada aktiera balvu par Ziedoņa lomu izrādē "Ziedonis un Visums".
Precējies, ģimenē četri bērni: Emīls (23), Rūta (16), Krišs (14) un Zīle (5).

Piektdien, 29. septembrī, pirmizrāde Aika Karapetjana spriedzes filmai “Pirmdzimtais”, kur galvenajā lomā Kaspars Znotiņš. Labs iemesls, lai tiktos sarunai par lomām, laika un teātra dīvaino dabu un vēl arī to, kā dēļ ir vērts dzīvot.

 

Mūsu iepriekšējā lielā saruna notika, šķiet, pavisam nesen. Ne gluži vakar vai aizvakar, bet kaut kad neilgi pirms tam.
Agrāk es laiku mērīju gados, tagad desmitgadēs. Patiesībā pagājuši ir septiņi gadi, bet, jā, tas bija nesen, šīs desmitgades sākumā.

Toreiz par tikšanās iemeslu kļuva izrāde “Ziedonis un Visums”, tagad – filma “Pirmdzimtais”. Kas tev lika izšķirties par dalību šajā projektā?
Aiks Karapetjans, viņa personība. Kad izlasīju scenāriju, es, protams, sapratu, ka tā būs specifiska žanra filma, kur nekas labs nav gaidāms. Bet ar Aiku kopā es gribēju to pamēģināt.

Kā tu noformulētu sava varoņa galveno problēmu? Vai tā varētu būt attiecināma uz mūsu sabiedrību vai kādu tās daļu, uz tiem, kas iet uz kino, lai kaut ko vairāk saprastu par sevi?
Man, protams, šķiet interesanti, ka vienmēr mēģinām no filmas vai stāsta izlobīt kādu secinājumu par cilvēkiem un sabiedrību. Bet es neesmu pārliecināts, ka to vajadzētu darīt šīs filmas sakarā. Kad mēs izveidojām “Garo dzīvi”, gan Alvis Hermanis, gan mēs paši intervijās un preses konferencēs stāstījām par pensionāru dzīves apstākļiem, par to, ar kādām problēmām viņiem nākas saskarties mūsu valstī.

Taču izrāde patiesībā nav par to. Pareizāk sakot, ir ne tikai par to. Tas ir stāsts par dzīvi, par nāvi, par prieku, par vientulību.

Un tieši tāpēc šī izrāde uzrunā skatītāju ļoti personiski.
Jā. Man šķiet, ka tāpat ir arī ar šo filmu. Tur ir stāsts par bailēm un vīrišķību un arī par to, kā viens ļaunums dzemdina nākamo ļaunumu. Mēs redzam, ka nedrīkst ļauties ļaunumam, nedrīkst mēģināt vienu melnu pleķi aizkrāsot ar otru, lielāku. Dramaturģijas režģī ir sākuma sarežģījums, kam seko izvērsums, kāpinājums, kulminācija un nosacīts atrisinājums, kas patiesībā nav atrisinājums. Šī filma izraisa to dīvaino sajūtu, kādas man nav bijis nevienas citas latviešu filmas sakarā, tiesa, esmu to tikai vienreiz redzējis, pat nezinu, vai tas jau bija gala variants, taču tā sajūta ir tāda: ir izmisums, bet atbildes nav. Arī dzīvē man tā ir gadījies. Un tad tu sāc domāt: bet varbūt atbildes nemaz nav? Ir filmas, kas šo sajūtu tikai pastiprina. Tādas ir dažas Mihaela Hanekes filmas, tāda ir arī šī Aika filma.

“Pirmdzimtā” sakarā man radās daudz jautājumu, taču tie būtu uzdodami Aikam, nevis tev. Turklāt es gluži noteikti nepiederu pie šīs filmas mērķauditorijas. Bet man ļoti patika tas, ko tu pateici par “Garo dzīvi”. Līdzīga sajūta man bija pēc Hermaņa izrādes “Pakļaušanās”, jo pēkšņi tu saproti, ka izrāde patiesībā nav par islāmu, tā ir par mums.
Tieši tā! Tur tiek izmantotas šā brīža aktualitātes, lai pateiktu kaut ko par mums pašiem. Par mums šajā laikā un šajā vietā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Aktieris no Dieva. Izcils. Lai viņam veicas!

  2. Izcils aktieris! Tik dažāds un vienmēr ticams.

  3. Nopirka manu uzmanību ar balsi radio.Lielisks aktieris.

Draugiem Facebook Twitter Google+