Nupat ceļu pie lasītājiem sācis Latvijas Rakstnieku savienības biedres, dzejnieces un rakstnieces Andras Manfeldes romāns “Dzimtenīte”. Šoreiz rakstniece pievērsusies aktuālam, taču mūsdienu latviešu literatūrā ne pārāk iecienītam tematam – tautiešu gaitām emigrācijā. 


Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem

Kokteilis

Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj 10

Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”

Lasīt citas ziņas

Grāmatas centrā ir trīs sievietes no kādas Latvijas mazpilsētas, kas, nespēdamas izturēt mūžīgo naudas trūkumu un nebeidzamos parādus, nolēmušas doties peļņā uz Skotiju. Romāns sarakstīts kā viena cilvēka iekšējs monologs, galvenā varone par notiekošo un savām izjūtām vēstī pirmajā personā. Jāpiebilst, ka A. Manfeldei pašai šādas pieredzes nav, viņa atklāj, ka plašo uzziņas materiālu guvusi no sarunām ar draudzenēm, kas devušās peļņā uz ārzemēm. Personīgās pieredzes neesamība nekādā ziņā nav uztverama kā trūkums, gluži pretēji – rakstniece lasītājam līdz mielēm liek izjust gan ekonomisko bēgļu priekus, gan sirdssāpes, kas jāpiedzīvo, ilgi esot šķirtiem no saviem mīļajiem.

Dzīvi svešumā, kad lielākajai daļai aizbraucēju finansiāli sāk klāties arvien labāk, taču emocionāli – arvien smagāk, jo trūkst elementāru ikdienas kontaktu ar ģimeni, A. Manfelde iedalījusi trīs periodos. Visspilgtākais, šķiet, spīguļu periods, kad cilvēks beidzot var atļauties nopirkt gandrīz visu, par ko Latvijā varējis tikai sapņot. Otrs šī emocionālā bada remdēšanas mehānisms, ko apraksta A. Manfelde, ir ekonomisko bēgļu dibinātie, galvenokārt seksuālie, kontakti ar citiem aizbraucējiem. Tas ir iemesls, kādēļ izjūk ne viena vien laulība – arī romāna galvenajai varonei. “Mēs bijām kā baznīcas ar kroga izkārtni. Mūsu dvēseļu ievainojumi bija mērāmi tukšajā tarā un izlietotajos alka zelcer iepakojumos.”

VIDEO. Cik tas ir pieklājīgi? Soctīklotāji lauž šķēpus par kādu vīrieti, kurš, braucot ar “Vivi”, iestiprinās ar siļķi un majonēzi

Okupantiem milzīgi zaudējumi: atklāj, ko Ukrainas trieciens pa lidlauku Krimā nodarījis Krievijas armijai

Esi uzmanīgs un pārbaudi visas detaļas! Horoskopi 19. aprīlim

Lasot romānu, skaudri konstatējamas divas rakstnieces attēlotas problēmas: nolemtība gan Latvijā, gan ārzemēs un savas identitātes pazaudēšana, kas radusies līdz ar dzimtenes zaudējumu.

Dzīvojot Latvijas mazpilsētā, visas trīs darba varones līdz mielēm iepazinušas pazemojuma izjūtu, kad par tevi ņirgājas pašas vīrs un jāskaita katrs santīms, lai spētu izdzīvot. Ir vēl sliktāk: pat ļoti pieticīgā dzīvošana nav risinājums, jo regulāri aizņemties naudu meitenes spiestas jebkurā gadījumā. “Hipotekārie un patēriņa kredīti, aizdevumi, limiti tikšķ smadzenēs pat tad, kad guļam, mīlējamies, ēdam, dzeram un kā apmāti strādājam.” Otra tēlotā problēma ir romāna varoņu identitātes un piederības izjūtas dzimtenei zaudēšana. Ekonomiskās bēgles ilgi dzīvo “pagaidu stāvoklī”, viņas sevi mierina ar domu, ka drīz, pavisam drīz varēs atgriezties mājās pie tuviniekiem, vēl tikai nedaudz jāpaciešas. “Pirms vēl nebiju atbraukusi, bija kāda skaidrība. Latvija – mīļa un smagnēja zeme, kā ar magnētu velk. Bet atgriežoties iestājies apstulbums. Es nebiju vairs Skotijā un arī Latvijā ne. Tikai ķermenis būs šurp atlidojis.”

A. Manfeldes jaunais romāns ir sava laika norišu un parādību precīza fiksāža, kur īpaša vieta atvēlēta aizbraukušo cilvēku emocionālajam stāvoklim.

Romāns “Dzimtenīte” ir Latvijas Rakstnieku savienības un mecenāta Raimonda Gerkena rīkotā oriģinālkonkursa 2011. gada laureāts.