Egils Līcītis: Paldies Dievam, Šimfa jau nāk! 3
Kopš no vadošām partijām aizbraukuši spēcīgi cilvēki – uz Honkongu strādāt par muitas brokeriem –, vērts padomāt, ar ko zaudētos biedrus aizstāt. Tā vis nešķiet, ka Saeimas opozīcijas krēslu mīkstumā visi tādi guļavas, kam galvenais ir sēdes laikā neaizkrist aiz dīvāna un kas no visiem lietišķajiem papīriem iepazinušies tikai ar drošības instrukciju “Kā rīkoties, ja Saeimas ēkā iemaldās alnis”. Lūk, Sudrabas partijā ir saprātīga, pašvaldību dzīves vētrās rūdīta sieva, pēc sirdsapziņas tautfrontiete – Silvija Šimfa. Cilvēks ieguvis īpašumā deputātes vietu pēc visiem britu dūru cīņu cīkstoņu noteikumiem. Nu, kļūdījās Silvija, ne tai partijā viņu ievilināja, bet vai tāpēc uz četriem gadiem Šimfu iespundēt Urantijas templī, kur liks apspriest reptiļu iznīcināšanas metodes, uzpasēt tējas sēnes rūgšanu un pabarot melno kaķi? Viņai ātrāk vajag pāriet valdības pusē! Nosvinējām Šimfas kundzes 60 gadus. Tas vairs nav vecums iet valdībai virsū ar resnu zaru, kazi, vēl iemantot iesauku “zāģsilvija”. Jēkabpiliete taču ieradās Saeimā mainīt pasauli, nevis nīkt “No sirds Latvijai” frakcijā kā grieķietei pie barbariem, kurai jūtami pietrūkst gaisa. Galu galā tā ir brūkoša konstrukcija, kurā bīstami uzturēties, drošāk ir tīties lapās, ņemt vagu.
Opozīcijā tu izliecies itin kā šķīrējtiesnesis uz tribīnes starp tautu un valdīšanu, bet no tā dabū tik streikojošus nervus, augstu asinsspiedienu, kazi, vēl tieci no FIB apcietināts, balstoties uz falšām apsūdzībām. Tikām daudzi vairākuma ēzeļi iegūst posteņus, ar kuriem netiks galā. Tāpēc ikkatram opozicionāram, kam prātiņš mājā, ir izvēle aizsviest prom veco dzīvi un sasniegt ievērojamāku stāvokli tādā ceļā, ka no paplukuša, zobus griezoša krancīša kļūt par cēlu šķirnes rikšotāju, kas iet rakstā ar likumu lēmējiem un lēmumu devējiem. Tā ir iespēja iemūžināt savu personību, nevis apbērēt dotumus un talantus. Tikai pie varas un noteikšanas ticis, vari dzert vecu portvīnu, kas ražots Porto pilsētā vēl pirms Šimfas kundzes dzimšanas, un ieturēt izmeklētas maltītes Švarca restorānā, nevis grauzt ar margarīnu apziestas maizītes Saeimas tējnīcā. Un ne jau Silvijas skaisto acu dēļ viņa ievēlēta tur, kur ievēlēta. Kādudien vēlētāji ņems aiz puķainās rītakleitas pogas un stingri prasīs – ar knābāšanu nodarbojaties Sudrabas sektā? Kas praktiski paveikts?
Un Silvija tiešām pieprastu aizstāvēt sīkpilsoņus, gādāt par mīļiem, tuviem lauciniekiem, kultivēt gaišu domu izplatīšanos Saeimas tumsībā. Kā pozīcijas deputāte viņa būtu gaidīta labā feja nabadzīgajos kvartālos. Kolēģi mīņātos pie komisijas durvīm: kur ir Šimfa! Nevaram bez viņas iztikt, darbi nesokas! Ak, paldies Dievam, viņa jau nāk, apsējusi priekšautu un ar slotu!
Bet tā – sadarbība ar saskaņiešiem nebūs dzimusi zem laimīgas zvaigznes. Pār Silviju jānāk apskaidrības mirklim – vājais iet bojā, bet stiprais cīnās! Vai nu nacionālie ļaudis, vai krietnie zemnieki neņems patrioti zem sava spārna. Tad arī prātīgais Baložu Ringolds tais pēdiņās – tip, tip, tip.
