Kultūra

Par ilūzijām, apvārsni un mākslas robežām. “Ceļojums uz ziemeļiem” Nacionālajā teātrī0


Iestudējums ir brīvs no didaktikas, tēmas izvērsumu atstājot varbūt samulsuša, taču ne vienaldzīga skatītāja ziņā. Lomās: Gundars Grasbergs un Madara Botmane.
Iestudējums ir brīvs no didaktikas, tēmas izvērsumu atstājot varbūt samulsuša, taču ne vienaldzīga skatītāja ziņā. Lomās: Gundars Grasbergs un Madara Botmane.
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Jēkaba Nīmaņa un Kārļa Vērdiņa kopdarbs “Ceļojums uz ziemeļiem” ar ironiju un skumjām atklāj cilvēka dzīves paradoksu – absolūta brīvība ir ilūzija kā materiālajā, tā garīgajā aspektā. Vienlaikus metaforu straumējums uzjundī atziņu, ko latviešu kultūrā iekodējis Kārlis Skalbe. Ne jau ceļojums ir būtisks, bet mūsu priekšstati par debesīm. Jau iestudējuma iecere piesaka vēlmi paplašināt teātra mākslas apvārsni.

Realitāte un ilgas

Nacionālā teātra LMT Jaunā zāle šosezon atvēlēta eksperimentālam iestudējumu ciklam, kurā “Ceļojums uz ziemeļiem” ir trešā no četrām izrādēm. Eksperimentālā daba izpaužas spēlēs ar teātra valodu, ik iestudējumā akcentējot kādu no izteiksmes veidiem – vizuālo, audiālo, kinētisko, verbālo.

Cikla pirmajā izrādē – “Antiņš. Zelts. Kalns” – uzsvars likts uz scenogrāfiju, kostīmiem, grimu, gaismām un video, otrajā izrādē “Visas manas vājības ir tavas lūpas” dominē kustība un deja, cikla noslēgumā tiek solīts tekstā balstīts iestudējums “Latvieši”.

Februārī skatītāju vērtējumam nodotā iestudējuma “Ceļojums uz ziemeļiem” anotācijā ir pieteikta mūzikas dominante, tomēr izrādē teksts, telpa un aktieri uzstājīgi pieprasa līdztiesību.

Arī viens no iestudējuma autoriem – Kārlis Vērdiņš – dramaturģisko ieceri salīdzina ar bizi, kurā sapīti Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” teksti, Vērdiņa rakstītie dialogi un Nīmaņa mūzika.

Pieturoties pie šā salīdzinājuma, “bizi” te sapin, te atpin trīs šodienīgi tēli – “Erasmus” programmas students, kurš izmests no studijām kopmītņu bohēmas dēļ, Skandināvijā uz dzīvi apmeties latviešu emigrants un viņa meita.

Ulda Siliņa atveidotais students ir vistuvāk Skalbes varonim un iemieso ilgas pēc neordinārā, neizzināmā, sapņos un fantāzijā izjustā.

Savukārt Gundara Grasberga būvju nojaukšanas darbu vadītājs ir īsts pragmatiskās pasaules veiksminieks – emigrējis uz Skandināviju, iemācījies vietējo valodu, izsities par darbu vadītāju un nodrošinājis pārticīgu dzīvi sev un meitai.

Madaras Botmanes tēls nav Skalbes tumīgā Vabulīte, drīzāk – palutināta draiskule, kurai klikšķa attālumā ir viss, ko, viņasprāt, jauns cilvēks var vēlēties. Un studentiņš ir vēl viens veids, kā sevi izklaidēt pārticīgajā, bet garlaicīgajā un vienveidīgajā Miera un Pieticības malā, kur brīvības augstākā izpausme ir “zālīte” vai “sēnītes”.

Mūsdienu realitātē balstītais sižets tomēr nav lineārs, jo to veido atsevišķi dialogi, kuri mijas ar mūzikas, telpas un plūstošo kustību radīto ilūziju, ilgu, sapņu un nepiepildīto alku pasauli. Pie transcendentālās pasaules pieder arī Skalbes pasakas teksti, kurus students atstāsta kā savas vīzijas un fantāzijas.

Spēles laukumā nemitīgi tiek konfrontētas divas pasaules – materiālā, kurā cilvēks strādā, lai nodrošinātu sevi un ģimeni, un garīgā, kura ir netverama un nereti pat maldinoša, tomēr nebeidzami vilinoša. Skaņu partitūra ietver motīvus kā no vienas, tā otras pasaules, apliecinot garīgā un materiālā pretrunīgo nedalāmību.

Skaņa kā koncepcija

Muzikologam droši vien būtu daudz ko teikt gan par instrumentālajām, gan vokālajām Jēkaba Nīmaņa kompozīcijām izrādē. Par mūzikas dramaturģiju varētu rakstīt atsevišķu recenziju, detalizēti analizējot aktieru muzicēšanu, trankvilizējošo Madaras Botmanes vokālu un dramatisko kāpinājumu, ko piešķir finālā atskaņotā “Viļņu deja” Valsts akadēmiskā kora “Latvija” izpildījumā.

Tomēr arī muzikāli neizglītotā publikas daļa atzīs, ka izrādē ļoti nozīmīga ir ar dzirdi uztveramā partitūra, skaņa te nav atdalāma no telpas, teksta, aktiera. Piemēram, mākslinieka Kriša Salmaņa izvēlētās dekorācijas ir balti, masīvi putuplasta kluči, kuri pārtop gan ēku kontūrās, gan mēbelēs, gan pilda videoekrāna funkcijas.

Gundara Grasberga varonis norāda uz to ģeometrisko vienādību, ko viņš salīdzina ar labklājības standartu – mēs taču tiecāmies pēc šīm ērtībām, pēc “Ikea” mēbelēm, pēc šiem vienādajiem klučiem! Savukārt Ulda Siliņa students glāstošām kustībām no kluča izvilina skaņas, kas atgādina viļņu vai vēja šalkoņu, iezīmējot atšķirīgu skatu uz pasauli.

Personāža raksturi kļūtu plakani, ja izrādē nemuzicētu aktieri paši, bet būtu pieaicināti mūziķi.

Grasberga un Botmanes tēli iegūst garīgo šķautni, bet Ulda Siliņa “gaisā parautais” students pie klavierēm kļūst par nopietni ņemamu māk-slinieku. Aktieru muzicēšana nedaudz atgādina 80. gadu nepieradinātās mūzikas grupu NSRD, īpaši dziesmas, ko Hardija Lediņa vadītā grupa izpildīja kopā ar Ievu Akurateri.

Tā bija neordināra sava laika parādība, kas, līdzīgi kā “Ceļojuma uz ziemeļiem” veidotāji, eksperimentēja ar dažādu mākslu apvienošanu, pozicionēja skaņu kā rituālu, kā laika dimensiju, kā intelektuālu un konceptuālu izpausmi. Lediņš mūziku apvienoja ar video mākslu, un arī Nacionālā teātra iestudējumā video ir konceptuāla detaļa.

Izrādes sākumā, kad attēlos redzamas atomelektrostacijas un grūstošas ēkas, video iezīmē laiktelpu. Vēlāk projekcijas parāda, ka arī māksla var būt diametrāli atšķirīga – gan plūstošas ziemeļblāzmas krāsu gleznas, gan žestu un ģeometriska abstrakcionisma apvienojums. Un māksla ir arī simetriski izvietotas skulptūras izstāžu zālē ar griestiem, kas atgādina aizrestotas debesis.

Izrādes fināls ir identisks sākumam – uznāk students ar mugursomu…. Vai viņa ilgas pēc neordinārā iestigs sadzīvē, atkarībās vai izpaudīsies mākslas eksperimentos, mēs neuzzinām.

Iestudējums ir brīvs no didaktikas, tēmas izvērsumu atstājot varbūt samulsuša, taču ne vienaldzīga skatītāja ziņā.
Saistītie raksti

Eksperiments, vismaz “Ceļojuma uz ziemeļiem” gadījumā, apliecina, ka būtiskākā vienmēr ir iestudējuma jēga, lai vai kādi izteiksmes līdzekļi tās atklāšanai izvēlēti. Turklāt viena komponenta absolūta dominante teātrī nav iespējama tā a priori sintētiskās dabas dēļ. Tomēr izrādes veidotājiem ir savā ziņā izdevies paplašināt teātra izpratnes robežas, jo mūzika šeit noteikti nav fons, papildinājums vai ilustrācija, bet pilntiesīga stāsta daļa.

“Ceļojums uz ziemeļiem”, iestudējums Nacionālā teātra Jaunajā zālē

Režisors, komponists – Jēkabs Nīmanis, mākslinieks – Krišs Salmanis, dziesmu tekstu autors – Kārlis Vērdiņš, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš, video mākslinieki – Toms Zeļģis un Linda Ģībiete, kustību konsultante – Elīna Lutce.Lomās: Madara Botmane, Gundars Grasbergs, Uldis Siliņš.

Nākamās izrādes: 3., 18. aprīlī.

LA.lv