Uldis Šmits: Par “jauno realitāti”, kas jāņem vērā prezidenta izraudzītājiem 8
Valsts prezidenta Andra Bērziņa paziņojums par lēmumu atteikties no kandidēšanas uz otru pilnvaru termiņu tika plaši apspriests, nepievēršot īpašu uzmanību paziņojumā ietvertajam šķietami sausajam un visiem jau zināmu patiesību atkārtojošam konstatējumam, ka “diemžēl ģeopolitiskā situācija Eiropā ir mainījusies” un ka iestājusies “jauna realitāte, kurā dzīvojam un kura nākamo četru gadu laikā būs Valsts prezidenta viena no darba kārtības prioritātēm”. Proti, vajadzēs gādāt par valsts drošību un aizsardzības spēju stiprināšanu.
Iespējams, šo atgādinājumu var uztvert kā pragmatiskā tautsaimnieka Bērziņa paškritisku atzīšanos, ka viņš tomēr nav īsti pratis pielāgoties ģeopolitiskās situācijas pārmaiņām. Lai gan tās nebija nemaz tik neparedzamas. Taču prezidenta pieminētā “jaunā realitāte” jāņem vērā ne tikai viņa pēctecim, bet vispirms tiem, kuri šo pēcteci drīzumā izraudzīsies. Jo Satversmē ierakstītais, ka Valsts prezidents “reprezentē valsti starptautiski”, tagad iegūst ārkārtēju nozīmi, turklāt reprezentēšana nav dekoratīva, bet politiski svarīga funkcija. Par valstīm, kas nav lielvalstis, no ārienes visbiežāk spriež pēc augstāko amatpersonu sacītā intervijās, publikācijās, ja tādas parādās, un runās, ja sacītais šķiet arī citiem saistošs. Diez vai šajā gadījumā varam apgalvot, ka tas, ko par mums domā citi vai vispār neko nedomā, nav svarīgi. Valstis, kuru balsis nav dzirdamas, vienmēr vieglāk padarīt par laupījumu vai par aizmugurisku darījumu upuri, tāpēc valsts tēls, tāpat kā augsto amatpersonu atpazīstamība un starptautiskā autoritāte, ir būtiski.
Tomēr Latvija ir parlamentāra republika, kuras politiku nosaka Saeimā pārstāvētās partijas – tautas priekšstāvju atklāts vai kādreiz slēpts kuluāros sarunāts vairākums. Un patiesībā “jaunās realitātes” apzināšanās vispirms ir prasāma no mūsu vēlētās Saeimas deputātiem. Kad tur, piemēram, apspriež kārtējos ar termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu (apmaiņā pret “investīcijām”) saistītos grozījumus Imigrācijas likumā. Vai kad nespēj rast balsu vairākumu, lai beidzot ieviestu kārtību KNAB. Kaut gan korupcijas apkarošana ir arī viens no galvenajiem valsts drošības jautājumiem un tai nav nepieciešami lieli papildu līdzekļi, vien laba griba. Redzams, ka “jaunā realitāte” Eiropā diez ko neiespaido veco pieeju Latvijā, kur dedzīgi apceram, kādas īpašības vajadzīgas Valsts prezidentam, bet visai maz runājam par partiju politisko kultūru, kuras prezidentu izraugās. Lai publikai negaidīti – vismaz līdz šim tā noticis – gluži kā pa ķēķa durvīm ievestu pārsteigumiem bagātajos augstākās varas gaiteņos un, starp citu, nosēdinātu Nacionālās drošības padomes galvgalī. Mēs arī šoreiz nezinām, vai tur atradīsies kāda no personām, kuru vārdi ir izskanējuši, vai kāds vēlāk un varbūt pavisam pēdējā brīdī izbīdītais. Tomēr būtu jāpanāk pēc iespējas plašāka sabiedrības iesaistīšanās diskusijās par kandidātu atbilstību amatam. Laikā, kad “ģeopolitiskā situācija ir mainījusies”, politiskie ieradumi, īpaši tie, kas neraisa uzticību, nevar palikt bez izmaiņām.
