Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. jūnijs, 2014
Drukāt

Par karu Latvijai trūkst kopīga stāsta. Saruna ar Uldi Neiburgu (71)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Lauku Avīzes” apgādā izdotā vēsturnieka ULDA NEIBURGA grāmata “Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” kopš iznākšanas maija sākumā jo­projām turas Latvijas grāmatnīcās visvairāk pirkto grāmatu desmitniekā. Žurnālam “Mājas Viesis” Neiburgs populārzinātniskus rakstus par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi rakstījis jau kopš 1998. gada, kad vēl nebija kļuvis par vēstures doktoru. Piederot jaunajai vēsturnieku paaudzei, viņš atzīst, ka darba ir vairāk nekā laika un iespēju visu padarīt. Neiburgs ir no tiem, kuri spēj gan sagatavot akadēmisku pētījumu, gan uzrakstīt populārzinātnisku rakstu. “Vēstures pētniecībā jāstrādā efektīvāk,” viņš uzsver sarunā ar “Latvijas Avīzes” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi.

– Padomju un Krievijas historiogrāfija, daļēji arī pa kādam latviešu “rakstniekam” visās nelaimēs, kuras pār Latvijas tautu nākušas, vaino karu. Tas esot sašķēlis latviešu sabiedrību – bijuši latviešu padomju strēlnieki un leģionāri. Bet, mūsuprāt, tā tiek runāts tādēļ, lai noslāpētu īsto sabiedrības sašķeltības vaininieku – padomju okupāciju. Šodien, noliedzot Latvijas okupācijas faktu, ļoti daudz kas tiek noliegts arī no vēstures loģikas.


U. Neiburgs: – Piekrītu. Ja skatās uz Otro pasaules karu, tad daļas sabiedrības zināšanas par to, ko Latvijai nozīmēja karš, šobrīd ir diezgan vājas. Kas ir galvenais, kas ar Latviju notika Otrā pasaules kara laikā? Tā ir val­stiskuma zaudēšana 1940. gada 17. jūnijā un tam sekojošā padomju–nacistu–padomju okupācija, nevis kāda “uzvara” vai “atbrīvošana”. Karš nozīmēja ap 600 tūkstošu iedzīvotāju zaudējumu. Tie ir ne tikai frontē kritušie karavīri, bet bēgļi uz austrumiem un rietumiem, holokausta, padomju un nacistu represiju upuri. Otrā pasaules kara rezultātā Latvijā notika būtiskas iedzīvotāju etniskā un sociālā sastāva izmaiņas. Politiskā un kultūras elite lielā mērā bija deportēta vai spiesta doties bēgļu gaitās. Gandrīz pilnībā zaudējām 1939./1940. gadā repatriējušos vācbaltiešus un holokaustā iznīcinātos ebrejus – nacionālās minoritātes, kam bija nozīmīga loma pirmskara Latvijas valstī. Un tad, protams, var skatīties, kas stājās viņu vietā.

Man var pārmest, kādēļ savā grāmatā nerakstu par 1939. un 1940., bet sāku ar 1941. gada vasaru. Bet tas nav tādēļ, ka vēlētos ko noklusēt. Vienkārši esmu vairāk specializējies nacistu okupācijas laika pētniecībā, pie tam notikumos un cilvēku likteņos, par kuriem rakstu, pirmā padomju okupācija tāpat visur nāk līdzi. Un 1941. gada 22. jūnijā karš Latvijā ienāk pavisam citādi. Līdz tam ir ekonomiskās grūtības un politiskās pārmaiņas, bet tad cilvēki saskaras ar reālu karadarbību, masveida iznīcināšanu, totālu mobilizāciju.

– Gan jau esat pamanījis, ka pēdējā laikā tiek izmesti visādi lozungi par “piedošanu”, “aizmiršanu”. Tos virza pat Saeimas vēlēšanām. Tā varam nonākt pie tā, ka mums Latvijā būs divas vēstures, viena – okupācijas atzīšanas un otra – noliegšanas vēsture, bet piesliešanās vienai vai otrai tiks pasludināta par katra “izvēles jautājumu”.


– Vēsturniekam jābalstās faktos, kurus gan mēdz dažādi interpretēt. Bet Latvijas situācija ir specifiska. Mums ir ģimeņu stāsti, kuros ir pieredzētais pirmskara Latvijā, okupācija, represijas, pretošanās vai sadarbošanās, un ģimeņu stāsti, kuros Otrajam pasaules karam ir cita telpa un saturs, jo to stāstītāji šeit ieradušies tikai vēlāk. Viņu pēcnācējiem Latvijas kara laika pieredze ir sveša. Līdz ar to sabiedriskajā telpā dominē pavisam atšķirīgi stāsti, kas tiek vispārināti. Kopīga stāsta par to, kas īsti notika ar Latvijas valsti Otrajā pasaules karā, bieži vien trūkst. Ir nācies novērot, ka, piemēram, Rēzeknes apkārtnē dzīvojošie vēl kaut ko zina par Ančupānu kalnos vai Audriņos 1941. gadā notikušo, bet viņu izpratne par kureliešu kustību vai bēgļu laivām 1944. gadā no Kurzemes uz Zviedriju ir daudz vājāka. Un otrādi. Šīs atšķirīgās pieredzes nereti nemaz “nesaiet kopā”.

– Subjektīvas atmiņas ir viena lieta, bet otra – Krievijā tiražētās un Latvijā nopērkamās “likumīgās atbrīvošanas” vēstures grāmatas, kurās izlasāmo pēc tam te reproducē. Un tad var teikt: redziet, to stāsta ne tikai mans vectēvs, bet pat Krievijas zinātņu doktori! Pie mums rīko konferences par Krievijas propagandu Ukrainā, bet kā ar pretdarbošanos propagandai pie mums? 


– Vispirms jāpaskaidro, ka pastāv komunikatīvā un kultūras atmiņa. Komunikatīvā atmiņa tiek nodota nepastarpināti kādas divas trīs paaudzes. Kultūras atmiņa var sniegties daudz tālāk. Sociālās atmiņas veidošanā svarīga loma ir arī masu medijiem, kultūras produktiem, valsts atmiņu politikai kā tādai. Ja jautājat, ko darīt, tad ir divas iespējas: vai nu kaut ko neļaut, vai sniegt pašiem savu skaidrojumu. Mēs bieži vien mēģinām kaut ko apkarot deklaratīvi, nevis piesaistām pietiekamus finansiālus un intelektuālus resursus esošo problēmu konstatēšanai un savas argumentācijas efektīvai izmantošanai.

LASĪT VISU INTERVIJU!

Pievienot komentāru

Komentāri (71)

  1. Neiburgs pamācoši norāda ko un kā vajadzētu rakstīt citiem. Bet paanalizējot viņa paša rakstus var redzēt, ka pret patiesību viņš izturas ļoti pavirši (pat melo). Ticis pie pilnas siles “Mājas Viesī” viņš pavirši “cep” rakstu pēc rakstiņa nebalstoties uz vēstures faktiem un nelietojot atsauces. Galvenais viņa stila pamatā ir visu vācu fašistu vainu novelt uz latviešiem. Vadoties pēc uzvārda “Neiburgs”, viņa senčos varētu būt kāds vācietis un te nu, liekas, ir ierunājusies ģermāņa balss. Ļoti iespējams, ka drīz mēs no viņa uzzināsim, ka Hitlers, Himlers, Gēbels un citi fašistu bonzas īstenībā ir bijuši latvieši…

  2. Svarīgi ir apzināties, ka mēs vēl pagaidām varam savas tautas iznīcības draudus novērst balsojot; tas ir: – balsojot par tādu partiju, kura reāli gribētu likvidēt okupācijas sekas. Tikai tāds vēlētāju vairākuma balsojums nozīmētu arī balsojumu par nacionāli neatkarīgu un latvisku Latviju.
    Esam jau šajos 23 gados dārgi maksājuši par savu uzticēšanos vecajiem LPSR AP “liberāļiem”, kuri mums ir gan “atnesuši neatkarību”, bet atnesuši to kopā ar okupantu līdztiesību.
    Vien formāli tie nomainījuši Austrumus pret Rietumiem, pašiem paliekot pie varas un „ceļot” kapitālismu pēc marksismā gūtajām zināšanām; un tas ir – ar „prihvatizāciju” privatizācijas vietā un „padomju tautas” varu pār okupācijā izdzīvojušajiem latviešiem… Atcerēsimies, ka “vilks spalvu met, bet tikumus – nē”! Un gaidīt šo tikumu maiņu mums vairs laika nav, jo tas „vilks” atkal, kopā ar viņa protežēto „5.kolonnu”, „skatās uz Putina mežu…”

  3. Es visus tos laikus, par kuriem te runā, piedzīvoju un tāpēc visai reāli un kaut cik objektīvi varu gan Ulmaņlaikus, gan Staļina, Hitlera, Gorbačova, Ulmaņa-2. Vairiņas un visu pārējo laikus vērtēt un salīdzināt, bet es te plaši neizteikšos, jo daudziem urrāpatriotiem tas nepatiks.
    Tikai viņiem mazs jautājums – vai tad tagad mēs esam neatkarīga valsts, kura pati izlēma, ka ir jālikvidē labi attīstīta rūpniecība, zvejniecība, lauksaimniecība, jāpārdod vai jānodod lūžņos visas rūpnīcu iekārtas un zvejas kuģi, bet ja lauksaimnieki likvidēšot savas saimniecības un neko neražošot, tad viņiem 5 gadus maksāšot “pensijas”. vai kaut kas idiotiskāks kādreiz Latvijā bija dzirdēts?
    Protams pēc tam viss ir jāpērk no “demorātiskajām” rietumu valstīm,tai skaitā modificētā pārtika, lai drīz gandrīz gandrīz visi Latvijā saslimtu ar vēzi, jo galvenais – lai tikai starpniekiem būtu miljoniem lieli ienākumi! Ne jau ar darbu Latvijā dažos gados radās 1000 miljonāru, un 10.000 ubagu jeb bomžu. Nav vērts par to runāt, jo tie, kas izlaupīja valsti un aplaupīja tautu, paskaidros, ka tā jau ir tā tik ļoti ilgotā brīvība un demokrātija un tāpēc visiem jākliedz urrrrā! Man gan labāk patika visas godīgās un strādīgās tautas demokrātija Padomju laikā ar visiem nodrošinātu darbu, bezmaksas izglītību un veselības aprūpi. kā arī bezšķiru sabiedrību, kur visiem vienādas demokrātiskas tiesības nodrošina tautas intereses aizstāvoši likumi. Tā nu viņš ir.

    • Jā, ādolf, bija mums padomju laikā viss, kas bezmaksas, bezšķiru sabiedrība ar partijas funkcionāru u.c. specveikaliem, un lētas un štruntīgas kvalitātes preces pārējiem, un, cik gadu bija jāstāv rindā pēc dzīvokļa, automašīnas utml., un, protams, brīvība mums arī bija varen plaša – braukt pa visu vareno padomjzemi, tikai nez kāpēc ne ārpus tās, par citām cilvēka tiesībām un brīvībām nemaz nerunājot. Nebūtu mēs bijuši PSRS, tad arī būtu mums tagad bagātāko Rietumu valstu līmenis.

      • Būs! Būs, Jāni pie mums tas izslavētais Rietum-krātijas līmenis – to jau 24-os gados sasniegtā depopulācija, emigrācija, bezdarbs,nabadzība,parādi un korupcija “valsts nozagšanas” līmenī apliecina. Uz priekšu,uz pilnīgu kapitālisma uzvaru!

  4. Edgem,Skaidrai un līdzīgiem: neviens jau nenoliedz to cilvēku pūles un darbu, kuri grūtajos pēckara gados un vēlāk darīja visu iespējamo, lai koptu savu zemi, attīstītu Latvijas laukus utml., dzemdēja un audzināja bērnus utt. Taču vajadzētu arī saprast, ka tā nebija Latvijas tautas un valsts brīva izvēle to visu darīt komunistu varas pakļautībā un Padomju Savienības sastāvā. Tāpat, kā vajadzētu atcerēties arī uz Sibīriju deportētos, Gulaga nometnēs nomocītos utml., arī viņiem visiem, tāpat kā mājās palikušiem nekādas brīvas izvēles nebija. Un, nav gluži korekti salīdzinātdzimstības, emigrācijas u.c. rādītājus 20. gs. 50.-80. gados un mūsdienās, kad dzīvojam pavisam citā laikā un pasaulē. Ja nebūtu bijis Otrā pasaules kara un pusgadsimtu ilgās okupācijas, ar kuras sekām neesam tikuši galā vēl šodien, daudz kas Latvijā šodien izskatītos citādāk.

    • Pēter, es nebiju ne toreizējās ne tagadējo partiju funkcionārs, bet kopš mūsu draugu tautas pārstāvja āziāta Staļina nāves man tā sliktā komunistu partija neko pāri nedarīja. Viņa veica brīnumus, prata dažās desmitgadēs pēc drausmīga, postoša kara radīt visu to, par ko es minēju iepriekš.
      Tagadējās “demokrātiskās” partijas savukārt prata to visu bez kāda kara dažos gados iznīcināt, bet galvenais – prata izsūtīt no valsts labākas dzīves meklējumos 650.000 savu spējīgāko, Padomjulaikā izglītoto pilsoņu, kurus būdami unikāli liekuļi, tagad nesauc par citu valstu okupantiem, bet Latvijā tieši tādā pat nolūkā grūtajā pēckara laikā, iebraukušos krievus gan sauc. jo esam unikāla tautiņa.
      Arī badu nekad, pat kara laikā neesmu cietis, pat tad, kad pasaules iekarotāji jau atkāpjoties nodedzināja laukos mana tēva mājas ar visu, kas tajās bija.
      Tad mēs, kamēr nodibināja kolhozus, dzīvojām kādu laiku kopā ar citiem tādiem pat kādā pamestā kaimiņu mājā, kuras īpašnieks fašistu okupācijas laikā bija pagasta valdes priekšsēdētājs un tuvojoties Padomju arnijai aizmuka uz rietumiem. No sākuma bijām kolhozā, bet ar laiku pārcēlāmies uz pilsētu, kur es mācījos vidusskolā, bet tēvs strādāja. No sākuma īrējām mazu dzīvokli privātā mājā, bet jau 1965 gadā mūsu ģimenei valsts iedalīja labiekārtotu divistabu dzīvokli, par kuru īre un komunālie maksājumi sastādīja pēc oficiālā valūtas maiņas kursa pārejot no rubļiem uz latiem – 8 santīmi mēnesī. Tā bija tajos sliktajos diktatūras un okupācijas laikos.

      • Iepriekšējais komentārs bija domāts kā atbilde nevis uz Pētera, bet gan Jāņa komentāru, gadījās tāda kļūda, atvainojos.

      • pa priekšu uz rietumvalstīm netika sūtīti Latvijas tanki(atšķirībā no okupantiem kopš 1940.gada),tāpēc tavs apgalvojums,ka tie ir šo zemju okupanti nav korekts.

  5. PALDIES EGDEM!!!

  6. Zinat, ka katram laikam ir savi plusi un mīnusi. Te runā par dažādajiem viedokļiem un atmiņām no senču puses. Bet kas var pateikt cik tā ir patiesa un pareiza??? Arī tad bija visādi cilvēki, cik viņu viedoklis ir bijis adekvāts? Manuprāt, pareizāt būtu, ja ikvienā mājā vai dzīvoklī liktu aizpildīt anketu par senčiem, piem, sākot ar 1918.g.18.novembri. Cik bijuši ģimenē, kur dzīvojuši /savā, īrētā vai saimnieka mājā/, kur strādājuši, kāda bijusi izglītība, vai ir bijusi nauda bankā, vai ir bijuši lopi, zeme, darbarīki,utt. Kas ir noticis tālāk ar to visu, soli pa solim. Tie pamesto māju stāsti NAV IZSTĀSTĪTI!!!

  7. To Anonymous:
    Nevis mums vai jums ir stāsts, bet Latvijas valstij ir stāsts, kurā ir neatkarības zaudēšana, vairākas okupācijas, padomju un nacistu represijas, holokausts, Latvijas pavalstnieku karošana divās frontes pusēs un arī pa vidu kureliešos utml., kolaborācija, pretestība. Un visiem vai katram, Jānim, Jacekam, Igoram, Hansam ir savi individuāli stāsti. Pasaciņas ir kaut kas cits, tās ir padomju un vismaz daļēji arī nacistu propgandas radīti mīti un stereotipi, t.sk. Latvijas okupācijas noliegšana, visu latviešu vainošana holokaustā, visu ebreju vainošana padomju genocīdā, visu sarkanarmiešu saukšanā par okupantiem, visu leģionāru dēvēšana par fašistiem utt. Un kaut kas sasniegts būs tad, ja Jānis, Jaceks, Igors un Hanss un viņu mazbērni apzināsies ne tikai savus individuālos stāstus, bet arī kopīgo stāstu par Latviju Otrajā pasaules karā.

    • Pat Latvijas demogrāfi apjēgs, kas vainīgs notikušajā 1989.- 2014.gg.:
      “…Latvijas iedzīvotāju skaits tikai ceturtdaļgadsimta laikā ir samazinājies par 700 tūkstošiem cilvēku. Tikai ceturtdaļgadsimta laikā. Tāds iedzīvotāju skaita kritums bez kaut kādas karadarbības vai epidēmijām ir visai neierasta lieta.” Pēteris Zvidriņš: 2050. gadā Latvijā būs 1,7 – 1,8 miljoni iedzīvotāju (NRA.lv)

      • Tas ,ka no šejienes ir izbraukuši ap 1/2 miljona okupācijas laikā sabraukušo ,nu gan nav nekāds zaudējums Latvijai.Ja būtu aizbraukuši visi,kuri tajā laikā te saradās,tas būtu vairāk kā apsveicami.Labi jau būtu ,ja arī tu pats beidzot kļūtu laimīgs,pametot šo “fašistisko”valsti un dodoties austrumu virzienā.Uzreiz kļūtu vieglāk elpot ir tev pašam ir tiem,kas te paliktu.

        • “Diemžēl lauki – mūsu pamats – ir iznīcināts. ” Lidija Lasmane-Doroņina (lvportalsla,14.06.2013.)
          – Par maz paveikuši 4.maija “stāstnieki”,ja deg viņiem zem kājām?. Te nu mana atbilde nollendorfiešu versijai par “galveno” – PAMATU izdzīvošanai un attīstībai spēja saglabāt latviešu tautas labākā,drosmīgākā un gudrākā daļa pat nežēlīgajā 2.Pasaules kara laikā.

  8. Varbūt, ka autors neraksta par 39. un 40. gadu tāpēc, ka negrib patiesi aprakstīt 39. un 40. gada notikumus, kā to darīja savā grāmatā “Nākotnes melnraksti” Juris Paiders. Ļoti dīvaini sanāk ar to “okupāciju”, kurai Kārlis Ulmanis Latviju gatavoja jau visu 39. gadu un konsultējās par šo jautājumu ar Padomju Savienību. Tagad jau stāsta, ka tieši Padomju laikā par visām vēstures problēmām bijis “kopīgs stāsts”, vai tad tagad arī tāds pat vajadzīgs?

  9. Kam pats svarīgākais ir cilvēks, Latvijas tauta (nevis kaut kāds “valstiskums”,kaut kāda “demokrātija”);- tam kopīgu stāstu nekad nav trūcis. Nebeidzās vēsture 1945.g.8.maijā, tā turpinājās kopīgajā stāstā,ko spilgti aprakstīja arī dzejniece Mirdza Ķempe: “(..)Atgriešanās, atgriešanās – / Gaismā dīvainā es skatos / Kas kā sudrabs līstman matos / Grimst kā zvaigznes krūtīs manās. / Man ir jāizpērk tas parāds,/ Ka es dzīva šodien eju,/ Saulei pievērsusi seju,/ Jūsu kapenēm te garām, / Jums,kam acis cieti slēgtas/
    Neredz atgriešanās lēktu, / Bet kam pāri zāle žūžo: / ‘’Neaizmirsti mūs ne mūžam,/
    Saņem atpakaļ šo zemi,/ Kas tik akla bij un veca,/ Lai uz mūsu klusiem pleciem /
    Ceļas jauna tēvu zeme.” Atgriešanās,no kr. Rīta vējš (1946)

    • Ar Ķempes tā laika dzeju jau nu nav pārāk ko lepoties. Vēsture tiešām nebeidzās 1945. gada 8. maijā ne Latvijas tautai, ne valstij, bet turpinājās staļiniskais terors, krietni pārspēdams 1940.-1941. gadā iesākto. Latvijas valsts arī ir tās tauta, teritorija un vara, ko tauta tajā realizē. Var kritizēt mūsdienu demkorātiju, bet teikt, ka asiņainie staļinisma gadi bija kā jauna un pozitīva sākums, tur jābūt vai nu muļķim vai nelietim…

      • Lai stāsta staļinlaikus piedzīvojušie,kuriem var pateiktos par Latvijas atdzimšanu un jauncelsmi:
        ” Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā.(..)Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru. Bija ap simt traktoru un tikpat automašīnu.” ulis
        Diplomētais agronoms Jānis Rubulis (1927) bija Saldus rajona kopsaimniecības “Druva” priekšsēdētājs,
        “Mēs tikai nopietnāk strādājām. Saruna ar Jāni Rubuli (LA,16.09.2011 )

        • Un tas viss notika Staļina laikā?Vai tikai ne krietni vēlāk? Melot jau arī vajag ar mēru,vēl jau ir dzīvi tos laikus piedzīvojušie.

      • “Vēsture neatstāj pēdas. Tā vienīgi atstāj sekas, kas nav līdzīgas to izraisošajiem apstākļiem. Aleksandrs Zinovjevs, “Rēgainās virsotnes”.
        Arī interesanti: “Visticamākais tieši melnās nāves izraisītās pārmaiņas sabiedrībā noveda pie Renesanses un Reformācijas, un, iespējams, pat pie kapitālisma” Melnā nāve, Vikpēdijas raksts.

  10. nu bet protams, tautai ir savs stāsts, kas balstās uz atmiņām un faktiem, bet okupantiem ir sava pasaciņa, kurai tie labrātāk tic.

    • Par to jau ir šī saruna vai mēs kaut ko darām vai nedarām, lai spēcinātu savu Latvijas valsts stāstu un neitralizējam mītus un stereotipus par Pasaules karu vai arī izliekamies, ka mums līdzās okupantu pasaciņu nav un slīgstam pašapmierinājumā, ka viss ir vislabākajā kārtībā.

    • Mani mulsina šī pozīcija- mums ir stāsts, bet viņiem tikai pasaciņas. Bet viņi atkal domā pilnīgi pretēji. Tas ir strupceļš.

      • Nevis mums vai jums ir stāsts, bet Latvijas valstij ir stāsts, kurā ir neatkarības zaudēšana, vairākas okupācijas, padomju un nacistu represijas, holokausts, Latvijas pavalstnieku karošana divās frontes pusēs un arī pa vidu kureliešos utml., kolaborācija, pretestība. Un visiem vai katram, Jānim, Jacekam, Igoram, Hansam ir savi individuāli stāsti. Pasaciņas ir kaut kas cits, tās ir padomju un vismaz daļēji arī nacistu propgandas radīti mīti un stereotipi, t.sk. Latvijas okupācijas noliegšana, visu latviešu vainošana holokaustā, visu ebreju vainošana padomju genocīdā, visu sarkanarmiešu saukšanā par okupantiem, visu leģionāru dēvēšana par fašistiem utt. Un kaut kas sasniegts būs tad, ja Jānis, Jaceks, Igors un Hanss un viņu mazbērni apzināsies ne tikai savus individuālos stāstus, bet arī kopīgo stāstu par Latviju Otrajā pasaules karā.

  11. Vēsturnieki, t.sk. Neiburgs, nebalstās tikai atmiņās, bet visos pieejamos vēstures avotos. “Kopīga stāsta par to, kas īsti notika ar Latvijas valsti Otrajā pasaules karā, bieži vien trūkst”, ar to, acīmredzot, ir domāts tas, ka mums ir daudzi stāsti un viedokļi par karu, kas balstās uz savu tuvinieku individuāliem vai latviešu/krievu/ebreju u.c. etniskiem kolektīviem stāstiem, bet lielai daļai sabiedrības pietrūkst izpratnes par to, kas arī šeit skaidri norādīts: “Kas ir galvenais, kas ar Latviju notika Otrā pasaules kara laikā? Tā ir val­stiskuma zaudēšana 1940. gada 17. jūnijā un tam sekojošā padomju–nacistu–padomju okupācija, nevis kāda “uzvara” vai “atbrīvošana”.”

    • Nealojaties, vēsturnieku kungu – nejauciet sekas ar cēloņiem, tad ātrāk sapratīsiet sabiedrības lielākās daļas nostāju gan attiecībā pret 15.maija režīmu 1940.g.,gan attiecībā pret 4.maija: “(..)ir samazinājusies uzticēšanās politiskajām partijām – tām neuzticas 90% Latvijas pilsoņu (par 3 procentpunktiem, no 87% uz 90%). “Eirobarometra 80” aptauja Latvijā notika no 2013.gada 2. līdz 17.novembrim,

      • Nepūlies, edge, sen esi identificēts kā Kremļa aģents, ja arī pats to nezini.

        • Kurš gan nezina Padomju Latvijas populārāko dziesmu?! Parīt visi uz Arēna Rīga,izdziedāt lepnumu par paveikto Latvijas atjaunošanā un kultūras celšanā pēc 1945.g.9.maija:
          “….Cauri sirdīm mums / Lauztās priedes augs, / Jaunā gaitā mūs
          Jauni rīti sauks. / Tālāk mūžībā / Dziedot iesim mēs, / Mūžam gaismas pils
          Kalnā gavilēs.” Manai Dzimtenei. J.Peters&R.Pauls.

      • Tu neesi nekāds “sabiedrības” runasvīrs, padomizētas šmuli !

    • Kādreiz gan esmu lasījusi pozīciju, ka kopējā vēstures bilde arī veidojas no šiem atsevišķajiem stāstiem.

  12. Es nesapratu. Ko nozīmē kopīgs stāsts? Tas ir tas pats, ko Krievijā nosauca par vienotu vēstures izpratni un pie mums “ar putām uz lūpām” nokritizēja kā atgriešanos pie vienādo uzskatu sistēmas? Regulāri lasu, dzirdu pie mums vienu un to pašu vienā kontekstā atbalstām, citā nosodām. Autoritārs režīms Krievijā- vispasaules ļaunums, Ulmaņa autoritārais režīms pie mums – mūsu lepnums. Oligarhi pie varas Latvijā- viennozīmīgs ļaunums, ar kuru jācīnās īstenam zemes patriotam pat ziedojot savu karjeru un veselību, oligarhi pie varas Ukrainā- demokrātiskas izvēles paraugstunda. Tagad arī šis. Kā lai to izprot? Kā var būt kopīgs stāsts dažādiem cilvēkiem, ar dažādu dzīves situāciju? Un ziniet, atvainojiet mani, bet , manuprāt, daudz dabiskāk ir ticēt sava vectēva kaut arī subjektīvam, bet aculiecinieka stāstam, nekā profesora stāstam, kurš notikušo restaurē tikai no citu atmiņām. Ir tāda sajūta, ka mēs ejam uz riņķi, vakar ar to cīnījāmies, šodien jau par to cīnāmies.

    • “Tā ir tautas sirdsapziņa /un tai mūžam tādai būt /pūt vējiņi, dzen laiviņu/pūt vējiņi,pūt….” O.Vācietis.

    • Kā tu pats to ļoti labi zini, biedr, Jozipam Staļinam nebija nekāds “autoritārs režīms”, bet asiņaināka diktatūra pasaules vēsturē. Neizplati dezinformāciju!

    • Komentētājs droši vien domāja V.Putinu nevis J.Staļinu. tomēr pat, ja Latvieši nemīlēja savu Ulmani, vēl vairāk nemīlēja Staļinu. Paredzu, ka Kremļa aģitātori novirzīs visu laiku domas no galvenā temata. Kas ir Latvijas valsts stāsts? Neatkarības zaudēšana 1940.g. okupācijas un aneksijas dēļ. Ja Krievi saka, ka amerikāņi mūs tagad ir okupējuši ;-), tad 1940.g. jau pirms 16.jūnija vairāk kā 40.000 kremļa karavīru jau okupēja Latvijas teritoriju. Vietējo pašvaldību nomainīja 1940.g. 😉

      • Bija ar ko nomainīt – atradās cilvēki, kas bija gatavi uzņemties atbildību laikā, kad katru brīdi varēja sākties karš arī Latvijā:”Un cilvēki atradās. No pašas tautas dzīlēm nāca jaunie kadri. Lielsaimnieka vietā pagasta dzīves priekšgalā stājās kalps un bezzemnieks. Strādnieks kļ;uva par valsts komisāru rūpnīcā un veikalā. Kultūras dzīvi sāka vadīt progresīvais inteliģents, ko aizgājušais režīms bija nobīdījis pie malas un turējis bada maizē.” Vilis Lācis,” Uz jauno krastu”

  13. “Plānojam izveidot publiskās vēstures nodaļu, kas nodarbosies ar vēstures problēmjautājumu skaidrošanu Latvijas un ārzemju sabiedrībā.”
    —–
    Nu, plānošana ir tāda interesanta padarīšana, kas mēdz ievilkties gadiem ilgi…

  14. Pētījums skan kā meistarīgi- viltīgs mēģinājums atkal iegriezt krieviem par boļševismu un padomju varu nekā nacisma analīze un tā nosodījums kas kalpotu kā mācība nakotnei.
    Man ir jautājums autoram- kas tad būtu bijis labāk- saglabāt veco Jelgavu bet dot nacistiem tur kārtigi ieperināties un talāk pazemot latviešus vai tomer ar krievu spēkiem izsist nacistus no Latvijas un panākt uzvaru par nacismu?
    Autors nekur neko nemin par uzvaru par nacismu un tās milzu lomu latviešu tautas izdzīvošanā.

    • ==Pētījums skan kā meistarīgi- viltīgs mēģinājums atkal iegriezt krieviem par boļševismu un padomju varu nekā nacisma analīze un tā nosodījums kas kalpotu kā mācība nakotnei.==
      Tikai jautājums, kuri sāka ( krievu boļševiki -atvainojos ēbrēju sāko ar Trocki- un vēlāl uzstutēto vācu nacismu – GPU darbs vācu socialdemokrātu un komunistu sanaidošanā, lai virzītu Hitleru). Jāzin vēsture, lai nevarētu iestātīt muļķības arī par kluso iebrukumu 1940. gada Latvijā un jau tā sauktās tautas Saeimas vēlēšanas, kuru rezultāti tika ziņoti pirms vēlēšanu beigām…

    • Vēsturnieki neatbild uz jautājumu “Kā būtu, ja būtu….”

    • Protams, latviešiem nacisms bija mazākais no diviem ļaunumiem. Ebrejiem otrādi.

  15. Ja tā ņem,tad PSRS sabrukums Latviesu tautai ienesa gandrīz tās pašas korekcijas ko 1940un 1941 gads…

  16. “Mūsdienas vēsturē ieies ar iedzīvotāju skaita dramatisko samazināšanos,” A.Zunda (TvNet.lv)
    “Dievs,tava zeme deg!” – Kas dedzina Latvijas zemi,ja iedzīvotāju skaits Latvijā kopš 1990.g.4.maija turpina samazināties,samazināties,samazināties……? Cik ilgi vēl vēsturnieki aplinkus, apkārt un apkārt Ezopa valodā turpinās runāt un rakstīt?!

    • Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās,kā arī neveiksmīgās ekonomikas reformas pēc 1990. gada,ir tās pašas okupācijas sekas jo 50 gadus valdot padomju bezmorāles tikumiem, tika smagi iedragāta Latvijas tautas dzīves ziņa.

      • Daumant,nepūt pīlītes – salīdzini statistikas datus:”1980. gadā, kad masu tirāžā tika publicēta LKP CK sekretāra Imanta Andersona brošūriņa Trešais bērns, Latvijā piedzima 35 534 bērni. Par šādu skaitli šodien mēs varam tikai sapņot. Taču tolaik trauksme tika celta visaugstākajā līmenī. Šī brošūrīņa bija signāls visām varas un propagandas struktūrām darīt visu, lai veicinātu dzimstību. Uzsvars tika likts uz trešā bērna propagandu. 1987. gadā Latvijā jau piedzima 42 135 bērni un trīs bērnu ģimene kļuva par ļoti izplatītu, gandrīz vai standarta ģimenes modeli. Ko mēs redzam šodien? 2010. gadā Latvijā piedzima 19 236 bērni. “

  17. Mans ieteikums, visiem komentētājiem, izlasiet Neiburga grāmatu, un tad to vērtējiet nevis otrādi. Par ko te vispār būtu jācepas? Ir taču labi zināms, ka šis autors vairāk nodarbojas ar vācu okupācijas laika jautājumiem, tāpēc par tiem arī vairāk raksta un izsakās. Tajā pašā laikā ne šī intervija, ne grāmata nerada šaubas, ka tās autors apzinās 1940.-1941. gada padomju okupāciju kā Latvijas valstiskuma zaudēšanas un okupantu vardarbības sākumu.

    • Visiem komentētājiem,kas lasīs grāmatas par pagātnes notikumiem vajag uzdot sev jautājumu – kas pašlaik
      notiek,ja iedzīvotāju skaits Latvijā turpina samazināties gluži kā nepārrejošā kara laikā:
      “Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publiskotie dati, kas liecina, ka Latvijas iedzīvotāju skaits maija beigās noslīdējis zem diviem miljoniem, emigrācijas ainu rāda vēl drūmāku nekā līdz šim, aģentūrai LETA stāstīja Latvijas Universitātes (LU) Sociālās atmiņas pētniecības centra vadītājs Mārtiņš Kaprāns.” (Diena.lv)

      • Tās visas ir okupācijas sekas,jo 1990.gadā lielākoties varu ieguva bijušie kompartijieši kopā ar VDK nomenklatūras darbiniekiem ar iedragātu morāli un kuri nespēja veikt Latvijas deokupāciju,dekolonizācijuun okupācijas seku likvidāciju,kas ir priekšnoteikums Latvijas tautas garīgam un ekonomiskam uzplaukumam.

  18. Neiburga kungs! Kāpēc Jūs šajā intervijā tik daudz runājat par sekām, tāpat kā visi padomju laika vēsturnieki, bet ļoti maz runājat par cēloņiem – padomju okupācijas varas iestāžu vardarbību Latvijā pret tās tautu, kas arī radīja šīs Jūsu aprakstītās sekas sekojošā kara laikā. Labi zināt cēloņu-seku likumsakarības, bet bez to analīzes jebkurš pētījums ir graša vērts, jo tad vēsturi var interpretēt kā kuram patīk. Un nelaime ir tieši specializācijā, jo tā nivelē kopsakarības, bez kurām nevar uzrakstīt patiesu vēsturi. Šāds darbs gan var patikt lasītājam, bet vēsturiskā patiesība un īstie vainīgie paliek aiz kadra.

  19. Paldies autoram par grāmatu! Izlasīju ar lieli interesi no vāka līdz vākam un iesaku ikvienam, arī tiem, kas te kaut ko pārmet par 1939.-1941. gada pietiekamu neatspoguļošanu. Tas jau līdzinās tam kā agrāk pārmeta Ezergailim, ka viņš pēta holokaustu nevis Baigo gadu, lai gan katram vēsturniekam ir suverēnas tiesības izvēlēties tematu, ko pētīt un par ko rakstīt. Un, grāmatas autors arī tās ievadā skaidri pasaka, kāpēc raksta par laika posmu no 1941. gada 1. jūlija līdz 1945. gada 8. maijam, nepretendējot uz pilnīgu kara vēstures uzrakstīšanu. Tas nav tā kā ar Feldmaņa, Zundas u.c autoru kopdarbu “Latvija Otrajā pasaules karā”, kam gan būtu jāaptver visa šī laika vēsture, bet tur par policijas bataljoniem un leģionu ir veselas apakšnodaļas, bet par latviešiem Sarkanajā Armijā daži teikumi.
    Baltie krusti čekas upuriem, latviešu policijas bataljoni Varšavā, Latvijas krievi vācu armijā, padomju terors pie Tukuma, pretlikumīgā mobilizācija Sarkanajā armijā, latvieši Bruņinieka krusta kavalieri Butkus, Riekstiņš, Ādamsons – ir tikai daži no līdz šim maz atspoguļotiem tematiem, par kuriem raksta Neiburgs, dzīvi un aizraujoši. Un ar to šī grāmata par 1941.-1945. gadu ir ļoti vērtīga. Par citiem gadiem un tematiem, lai tiek rakstītas citas grāmatas, ko arī sagaidām.

  20. Diemžēl vienmēr atradīsies cilvēki, kuri katram teikumam skries pretī ar spainīti auksta ūdens, lai tik nepaspruktu kāda lielāka patiesība par vēsturi. Un tas ir nomācoši, līdzīgi kā iztapība aši, aši runāt krievu valodā, ja kāds ko pajautā. Un vēstures mācīšanu laikam no skolas sola neizdosies, kamēr visi spainīši nebūs izlieti. Kamēr nebūs 1939.,1940. gads atspoguļots visā tā baisumā, nebūs miera nevienam, fakts. Jo var jau piesaukt faktus, bet realitāte joprojām ir pirmskara ainavā – pat, ja tā sāktos ar draudzīgās Padomju Savienības izsūtīšanas kampaņu 1941. gada 14. jūnijā. Šis fakts ir jāliek ārpus jebkuras citas atrunas par okupāciju, pašnodevībām un citām tēmām. Vismaz vienam faktam ir jābūt neapstrīdamam un jātiesā vainīgie, vienalga, kā viņus sauca, jo bez svešas varas un valsts iejaukšanās, šādas lietas ne praktiski, ne teorētiski nebūtu notikušas. Tas var nepatikt, var izlikties nezinām, bet daļa pēcnācēju it labi zina, kas bija viņu senči 1940. gadā Latvijā, kā šeit iekārtojās un kā palīdzēja gada garumā attīrīt Latviju no pamatiedzīvotājiem. Pie ārsta jau arī iet nav patīkami. Taču,kā savādāk nonākt pie izlīguma? Un skolās ir jāmāca šī rūgtā patiesība, lai nevis pazemotu, bet katram būtu skaidrs, ka bez pagātnes nav nākotnes.

    • Uz šodienas reāliju fona,kad Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, sākt tiesāt kara likumu izpildītājus būs pagrūti – galu galā 2.Pasaules kara uzvarētāji jau nebij’ tikai ASV,Liel-Britānija,Francija un PSRS.
      Šitos neiburgiešus,kas šogad Normandijā Puķinam nepajautāja, vajadzētu nākamgad uz 70. uzvaras gadadienas svinībām nosūtīt,lai uzdod jautājumus uzvarētājarmijas veterāniem – kurš kuru atbrīvoja.

      • Uz 1941. gada 14. jūniju kara likumi neattiecas. Arī uz 1940. gada organizētājiem ne. Par holokausta upuriem tomēr vairāk runā un meklē vainīgos, tā būtu taisnīgi arī par nobendētajiem pirms kara. Ja šodien skaļas balsis runā par Herbertu Cukuru, skaļi jo skaļi jārunā arī par Latvijas armiju u.c. iznīcināšanu. Kāds taču to visu organizēja…

  21. Nez, frāze “Vēstures pētniecībā jāstrādā efektīvāk” jāsaprot kā atgādinājums sev, jebšu “draudzīgais aicinājums” citiem? 😀 😀 😀

  22. Lai tur kā, bet lāču zemes iespaidā Latvijā Latvijas vēsturi māca vāji. Ko var gribēt kad IM un paši vēstures skolotāji tam bija pret… Laikam prātā vel PSKP īsais kurss pēc Staļina norādījumiem…
    Sen laiks mācīt Latvijas vēsturi daudz nopietnāk. Tikai vai vājspējīgā IM to gribēs un ministriem ir vieglāk at koka plintīti skraidīt ap Brīvības pieminekli

  23. Nesen biju vacu karaviru bralu kapos Lommele (Belgija), kur atdusas daudzi latviesi, mirusi gusteknu nometne pec kara beigam vai parapbediti. Prata naca doma, ka ari krievu karaviru kapos kaut kur gul latviesi, kas tika iesaukti Padomju armija. Tas rosinaja pardomas par izlidzinasanu un piedosanu, par karosanu svesas armijas un mierinajumu, ka, varbut eju karot par Tevzemi. Interesanti, vai tas ir tiesa, ka Latviesu divizija baltkrievija tika sutita preti vacu legiona voienibam, kur dieneja latviesi?

    • ” vacu legiona voienibam, kur dieneja latviesi?
      – – – – — – – – – –
      Ar šiem vārdiem tu demonstrē savās vājās vēstures zināšanas. Bija divas latviešu divīzijas, zem vācu virspavēlniecības, kurās dienēja latvieši (galvenokārt konskripti): tās bija 16. un 19. divīzīja. Pirmā varonīgi cīnījās Volhovā, bet otra izcēlas ar cīņām Kurzemes cietoksnī.

      • Paklau, ērce, varbūt Peksis patiešām kaut ko nezina, bet tu, ērce, izskatās, ka tu arī daudz ko nezini.
        Volhovā cīnījās 2. latviešu brigāde, ko jau vēlāk pārdēvēja par 19. latviešu divīziju. Latviešiem vēl bija nevis 16., bet 15. divīzija, kas gan nekad necīnījās Volhovā, bet gan citur Krievijā un kara beigās Vācijā.

  24. Tātad atkal, kā par jebkuru jautājumu – runa ir par bēgļiem, tad Neiburgam tie ir ne tikai, pasarg Dievs, uz rietumiem, bet arī austrumiem. Bēgļi no austrumiem pēc kara atgriezās, tā kā pie zaudējuma skaita pieskaitīt tos nevar. Tādas neprecizitātes vēsturniekam, kas dēvējās par zinātnieku, ir nepieļaujamas. Pieradis rakstīt populāri, nepārbaudāmi, lai labi ir tiem, ir šitiem. Tie remdenie tiks izspļauti ( no svētiem rakstiem). Un tā intervija garlaicīga.

    • Tad varbūt Neiburgam bija jāsaka, ka zaudējam tikai tos, kas cīnījās Waffen-SS karaspēka un pēc tam aizbēga uz rietumiem? Mani radi Rēzeknes pusē arī bija spiesti evakuēties 1941. gada vasarā, jo strādāja uz dzelzceļa, un ne visi atgriezās. cik zinu, citi krita frontē, citi palika Krievijā. Tas, ka Latvijas pilsoņiem vajadzēja atstāt savu dzimteni, bēgot no vieniem vai otriem okupantiem, bez šaubām bija zaudējums, mnetajkarīgi no tā vai daļa no bēgļiem vēlāk atgriezās vai nē.

    • Man gan intervija liekas saistoša. Jo vēsture nav tikai melnbalta, tāpat kā ar vēsturi saistītās mūsdienu problēmas uz kurām Neiburgs norāda. Bet, ja kāds grib dzirdēt tikai urrāpatriotismu un vienpusīgu vēstures izklāstu, tad tiešām jālasa citas intervijas.

  25. Neiburgs: “notikumos un cilvēku likteņos, par kuriem rakstu, pirmā padomju okupācija tāpat visur nāk līdzi”.
    —————-
    Te arī atbilde ērcem, ar šo, manuprāt, Neiburgs tieši pasaka, ka saredz un respektē pirmo krievu okupāciju un tās ietekmi uz vācu okupācijas laiku. Un, autors, kaut mazāk, bet raksta arī par 1940.-41, un 1944.-45. g. krievu okupāciju, tā kā varbūt ir vērts vispirms izlasīt pašu grāmatu.

  26. Neiburgs: ” Vienkārši esmu vairāk specializējies nacistu okupācijas laika pētniecībā.”
    – – – – – – – – – –
    Tad varbūt vēsturniekam būtu ar laiku arī “jaspecializējas” pirmā krievu okupācijas laika petniecībā, jo bez tās nevar pilnīgi izprast to, kas notika laika posmā 1941-1945.

  27. Kādi var būt vēsturiskie pētījumi, uz faktiem balstīti secinājumi, jo lielākā daļa vēsturnieku bija piekritēji sarkanam karogam, un tad pat attapties nepaspējām. ka karogam iezīmēta baltā līnija. Un rakstīja grā-
    matas par tēmām, pēc kurām tauta bija “izslāpusi”. Kaut nāktu no jaunās paaudzes fanātiķi – vēsturnieki,
    izpētītu un uzrakstītu patiesu vēsturi, kur nebūtu okupācijas gadu pieskaņas.

  28. Nu kas tad vainīgs, ka trūkst kopīga stāsta un pētījumu par bijušo karu? Vēsturnieki arī publicē kara dalībnieku stāstus, atmiņas, kaut arī viņu uzdevums būtu veidot vienotu, uz faktiem balstītu kopainu, kas tad 1939.-1945. gados notika Latvijā. Nezin kāpēc liela daļa no viņiem joprojām baidās analizēt padomju okupāciju, viļā to kā karstu kartupeli, bet gari un plaši raksta par vācu okupāciju, kur tikpat kā viss jau izpētīts. Kas tad bija patiesie iemesli šādai pretīstāvēšanai, kas tad iesēja naidu starp sociālām grupām Latvijā, ka vieni karoja vācu, otri krievu pusē? Protams, ka nopietns iemesls šādai “izvēlei” ir tas, ka daļa bijušo padomju nomenklatūras darbinieku un komunistu joprojām strādā valsts pārvaldē, ministrijās, izglītības iestādēs, masu saziņas līdzekļos, izdevniecībās un citur, tā ietekmējot arī pētniecības virzienus vēsturē un sabiedrisko domu kopumā.

    • “Viņi” strādā (paldies Euro-fondiem) , bet Latvijas iedzīvotāju skaits kopš 1990.g.4.maija samazinās, samazinās, samazinās…..
      Ne bez pamata Latviešu strēlnieku muzeju likvidējas,ne bez pamata mītu par “bārēnu tautu” propagandē nollendorfieši. Šeit un tagad – šeit un tagad turpinās karš,bet neiburdzieši-zellieši-zelčistes nespēj un nespēj šodienas naidnieku saskatīt.

Draugiem Facebook Twitter Google+