Par ķirurgu jāpiedzimst. Saruna ar Kristapu Kegi 5
“Operāciju zālē vienmēr jāatceras Vinstona Čērčila vārdi “Keep calm and carry on!” Saglabā mieru un turpini! Vismaz jācenšas izskatīties mierīgam,” vienu no ķirurgu zelta likumiem nosauc Kristaps Kegi. Saviem rezidentiem viņš allaž atgādina, ka ķirurģija atnāks tikai pēc garām stundām pie operāciju galda, kad esi noplūdis aukstiem sviedriem. Kegi šo sajūtu atceras labi, viņam aiz muguras vairāk nekā divdesmit divi tūkstoši operāciju. “Ķirurgi dzimst,” mēdzis atkārtot vecātēva Luda Bērziņa labs draugs profesors Pauls Stradiņš. To sakot, viņš vēl nezināja, ka mazais Čipa – tā Kristapu sauca ģimenē un tuvāko draugu lokā – ir apveltīts ar dabas dotu talantu un kļūs par izcilu ortopēdu Amerikā un sniegs stipru un palīdzīgu roku latviešiem Latvijā.
Šaubas pēc pirmā kursa Jeilā
Kad satikos ar amerikāņiem no dažādiem sabiedrības slāņiem un domām par nākotni – arī par darbu valdībā, ministrijās, bankās u. c. –, radās doma par starptautisko banku biznesu. Vienu vasaru strādāju par kompanjonu bērniem, kuru vecāki bija ļoti bagāti, daudz ko sasnieguši Volstrītā un citur. Taču šie cilvēki gāja uz darbu vairāk pienākuma pēc, lai tiktu pie naudas un varētu darīt kaut ko patīkamāku. Jo vairāk es ar viņiem tikos, jo vairāk sapratu, ka manam tētim bija daudz laimīgāka pieeja dzīvei – viņš patiešām bija pārliecināts, ka dara kaut ko labu, un ķirurga profesiju uzskatīja par svētu. Pēc tās vasaras guvu pārliecību, ka jāseko tēva pēdās. Kad par to runājām, viņš teica – ja vēlies studēt medicīnu, tad tikai ķirurģiju, jo tikai kā ķirurgs tu vari kļūt par pilnvērtīgu ārstu.
