Ināra Mūrniece.
Ināra Mūrniece.
Foto – Saeimas preses dienests

Egils Līcītis: Ne visiem patika Mūrnieces teiktais 19

Gan pēc Dziesmu svētkiem, gan uzvarām hokeja arēnās vai apaļām atzīmējamām valsts gadadienām latvieši saka: cik tas bija gaiši, jauki un skaisti! Kā pratām saliedēties kā valstsnācija un izjust lepnumu par mūsu panākumiem! Bet kur nu izbija, kā izplēnēja pacilājošā svētku noskaņa, tautas vienotības sajūta? Kā atkal pārvērtāmies par klusējošo vairākumu, bet priekšplānā izlīda ņaudētāji un čīkstuļi ar mūždienīgām hipotēzēm par dzīves pasliktinājumiem, ko sagādā valdība: ka barības kļuvis mazāk, bet nodokļi augstāki un ka ar noteikto ziepju devu ģimenei nu nepietiek.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Bez šaubām, politiķi nedrīkst būt kurli pret mērķ­auditoriju, taču viņiem ir jārāda priekšzīme, cik dārgas ir mūsu vērtības un ideāli un ka ne priekš vēdera vien dzīvojam.

Izslavēto plaisu starp varu un tautu var ievērojami mazināt, uzskatāmi pierādot, ka ir arī darbīgas personas, kam no svara politiķa profesijas gods. Ka ne visi “viņi” ir pazīstami ar savu antisociālo uzvedību, un, lai cik šo arodu dēvētu netīru, ir iespējams dubļu vannītē palikt neaptraipītam un gaišam spēkam.

CITI ŠOBRĪD LASA

Zīmīgi, ka 4. maija uznācienam Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece bija izvēlējusies sniegbaltu tērpu, un, nolasot uzrunu par godu Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 25. gadadienai, svētku namamāte Nacionālajā teātrī atrada par nepieciešamu izteikties ar tumīgu, pieblīvētu, nevis šķidru informāciju un neliet klausītājiem ausī cukurūdentiņu. Sagatavotais sakāmais bija kondīcijā “darba runa”. Mūrniece atšķīra vēstures lappuses, palūkojās caur brīvībā nodzīvoto divdesmit piecu gadu prizmu, kas noticis pēc tam, kad 4. maijā uzrakstījām un pieņēmām atjaunotā valstiskuma dokumentus. Atklāja, ka bijušas daudzas grūtības, ir labojamas kļūdas un varasvīriem ir gana darāmā – Latvijas skolās, valodas lietās, uzņemoties atbildīgāku stāju par valsti un rūpējoties, lai patriotisms pieņemas spēkā. Tie bija piparotāki vārdi ar adžikas asumiņu, nevis kārtējie gludi pieķemmētie, īpaši jubilejas reizēm saceptie kliņģerīgie, noapaļotie.

Ne visiem Mūrnieces runa bija patikusi un teiktais gājis pie sirds. Tā kā bijis par drūmu, tā kā vienam otram ausīs džinkstējis, ka priekšsēdētāja teju, teju izsauksies: un jūs, slaisti un pļunduri, ko esat izdarījuši Latvijai par labu? Kur jūsu lojalitāte!

Inārai nevajadzējis arī saraudināt oligarhus. Viņi krituši ģībonī! Kam Saeimas vērtību godātājai, sievietei baltā svētku reizē bijis jālieto leņķmērs un cirkulis, runā velkot līniju, ka uzdarbojušies veikli zeļļi, kas īstas demokrātijas vietā dzīrušies iesakņot pseidodemokrātiju? Kam aizskārt vārīgo vietu, ka oligarhi nav padzīti prom no kulisēm un arī šodien kaitē valsts drošības interesēm?

Tā kā līdz Saeimas priekšsēdētājai aiztek daudzas svarīgu un konfidenciālu ziņu straumītes, tad jau viņa zina, par ko runā, un runā gudri kā grāmata. Droši vien vajag apgaismot ļaudis, kam pašiem ir novērošanas spēju trūkums. Vajag ieradināties, ka mūsu vadītāji arvien biežāk savas uzrunas veltīs cilvēkiem, kas pārtiek no mēnešalgas, nevis tiem, kas uzbarojas Vecrīgas restorānos un ēd vakariņas kaviāra bāros vai bifšteka klubos. Un tas ir saliedējošāks, vienojošāks variants, kas nes ļaudīm vairāk gaišuma sajūtas.