Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. februāris, 2014
Drukāt

Voldemārs Krustiņš: Par ko atgādina Draudzīgais aicinājums (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kā zināms, pateicoties Valsts prezidenta, kā arī Rīgas un vēl citu pašvaldību vadošo aprindu rūpēm, diezgan manāmi tika atzīmēta Draudzīgā aicinājuma (1935) kārtējā gadskārta. Ir iepriecinoši, ka pats pieminētais aicinājums nav aizmirsts, ideja dzīvo – grāmatas dāvinātas skolām, priekšzīmi rādījuši sabiedrībā pazīstamie A. Bērziņš un A. Ameriks, vēl citi entuziasti Rīgā un uz vietām. Tradīcijas sakarā avīžu rakstnieki ir pastāstījuši pat, kas šo patriotisko tradīciju aizsācis. Kā zināms un atgādināms, tas ir toreizējais Latvijas Ministru prezidents, vēlāk arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Šim vīram, kā pēc Otrā pasaules kara sarakstītajās atmiņās pauž izcilais dziedonis un ne mazāk ievērojamais memuāru autors Mariss Vētra, bijusi augsti vērtējama laba galva. Mariss Vētra šai galvai atzīst Kultūras fonda, Tēvzemes balvas, Draudzīgā aicinājuma, Studiju fonda jaunatnei, Vēstures institūta un vēl citu dibinājumu nopelnu. “Latvijas skolās dažos gados izauga nacionāli lepna patriotu paaudze. Cepuri nost! Ar godbijību jāatsedz galva šīs paaudzes priekšā – tās lielais vairums ir kritis, kritis leģionāru cīņās, cietumos un gūstā,” rakstīja Mariss Vētra (Mariss Vētra, “Sestā kolonna”, R., 1993, 54. lpp.).

Jauki, ka autori vismaz šādā, jubilejas, gadījumā atturējušies no politizētas samazgu laistīšanas, kas diezgan bieži pavada publikācijas par pirmskara, brīvās Latvijas vēstures faktiem un personām. Par to kļūdu piedodu “Vesti segodņa” raksta autorei Anželai Ržiščevai, kura K. Ulmani pieminējusi kā mūsu Latvijas pirmo Valsts prezidentu. Laikā, kad sabiedrībā dzirdam savstarpējus pārmetumus par patriotisma, pašlepnuma un pašapziņas zudumu, ir laikā un vietā novērtēt (kā patlaban Draudzīgā aicinājuma sakarā) K. Ulmaņa laika neapšaubāmo pienesumu izglītības un kultūras kopšanā. Parakņājoties K. Ulmaņa braucienu mar-šrutos, redzams, ka viņš visbiežāk bijis skolu un kultūras celtņu atklāšanā, un to, kā esmu pārliecinājies, vietējā sabiedrība nav aizmirsusi arī vēl mūsu dienās. Ar lepnumu K. Ulmaņa atklātu skolu un viņa apmeklētas skolas man rādīja Ilūkstes galva Stefans Rāznas k-gs.

Gan tuvojoties mūsu valsts dibināšanas 100. gadskārtai, ar kuru saistīta K. Ulmaņa un vēl virknes citu pagātnes valstsvīru un sabiedrisku darbinieku dzīve, gan cilvēku cienīgas piemiņas un attieksmes dēļ, manuprāt, ir jārosina vēstures faktu un it kā aizmirstu personu ievešana sabiedrības informatīvajā apritē.

Šajā sakarā nevar neatzīmēt, nevar nepamanīt, ka nupat amatā stājusies Ministru prezidente L. Straujuma sev iecēlusi arī padomnieku humanitārajos jautājumos. Līdz ar to uzzinām daudzu problēmu adresātu. Tas ir labi. Humanitāro jautājumu atzīšana pati par sevi rada cerības, ka šie valstiskie jautājumi būs sabiedrības acu priekšā. Vēl pavisam nesen Zinātņu akadēmijas prezidents O. Spārītis teica, ka situācijā, “kurā dominē nekvalificētas ierēdniecības diktatūra, ir grūti kaut ko pozitīvu prognozēt” (NRA, 5. – 7. IV, 2013.). Varbūt tomēr izdosies?

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Dīvaini, ka zinātnieks var tā izteikties! Vienā teikumā sagrūsts viss: apgalvojums, apvainojums, konstatējums un tt. Katru no kuriem varētu apšaubīt. Tur klāt zinātniekam vajadzētu zināt, ka nav tādu situāciju ko nevar analizēt, kas ir pozitīvs – kas nav arī ir atkarīgs no paša pozīcijas. Zinātniekam arī nepiestāv izteikties Paidera vai Krautmaņa demokrātiskā stilā. Manis pēc, šodienes situācija ir tāda, ka latviešiem ar visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas uzspiest svešu, viņiem nepieņēmamu mentalitāti. Ja tas tiks noņemts, atkritīs arī pārejās, “neprognozējamas” situācijas. Lai to darītu ir tikai viena, pasaulē atzīta efektīva metode un te nav ko slēpt.

Draugiem Facebook Twitter Google+