Mobilā versija
+2.4°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
22. augusts, 2017
Drukāt

Diāna Jance: Par ko maksāt algu (3)

Jance

Diāna Jance

Pagājušā gadsimta sākumā, Pirmā pasaules kara laikā, latviešu strēlnieku Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis neesot ļāvis iet tuvcīņās ne dzejniekam Jānim Akurateram, ne Kārlim Skalbem, un arī ne Edvartam Virzam. Apakšpulkvedis teicis, ka viņu sarakstītā dzeja latviešu tautai būs nozīmīgāka nekā viņu dzīvība. Toreiz un vēlāk tapušo vēsturisko reportāžu un dzejas vērtība ir nenovērtējama arī šodienas Latvijā.

Grūti gan teikt, vai tobrīd, kara apstākļos, komandiera pavēli izprata daudzi, jo šad un tad tika skaļi izsmieti “skribenti”, kuri lielu daļu sava laika pavadīja laikrakstu redakcijās Rīgā, Liepājā vai citās pilsētās nosacītā drošībā no ienaidnieka lodēm. Tomēr dzejnieki kopā ar strēlniekiem bijuši klāt Nāves salā smacējošās gāzes uzbrukumu dienās.

Tas droši vien ir mūžīgs un varbūt pat neatbildams jautājums – kādam īsti jābūt radoša darba stundu grafikam un par ko īsti vajadzētu maksāt algu? Cik dzirdēts, tas atrisināts vien Ziemeļkorejā. Vai māksliniekam darba dienas laikā vajadzētu sev pelnīt dienišķajai maizei un no darba brīvajā laikā rakstīt nemirstīgus dzejoļus? Kurā brīdī un par ko maksājami nodokļi? Pēdējā laikā dzirdēta “kārtīga darba darītāju” pretnostatīšana radošiem cilvēkiem. Principā varētu iedomāties, ka rakstniekam vai māksliniekam jau nevajag daudz – vienu ķeblīti pie galda vai molberta un vairākas tīras papīra lapas – lai tik ņem un ražo.

Ko darīt, gadījumā ja mākslinieks nevar uzreiz pārdot savus darbus, lai samaksātu dzīvokļa īri? Ko darīt tad, ja dzejniekam pašam uzmācas apdzejotie šausmu rēgi un viņš nevar gulēt vairākas naktis pēc kārtas? Vai tiem, kas ik dienu strādā kādu “jēdzīgāku” darbu, vajadzētu nākt talkā? Vai valstij ir jebkāds pienākums atbalstīt tos, kuri tikai ar garīgu darbu vien nespēj sev nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus? Protams, nevar jau teikt, ka visi radoši cilvēki ir nespējīgi izdzīvot pasaulē, kur neapšaubāmi augstu vietu ieņem nauda. Tā bijis arī agrāk. Piemēram, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados gleznotājam Konrādam Ubānam esot piederējis taksometrs un no gleznotāja darba brīvajā laikā viņš piepelnījies, vadādams pasažierus. Tagad, atskatoties vēsturē, liekas, ka māksliniekam par taksista darbu jēgpilnāk būtu bijis tikai gleznot – mūsdienās par darbiem sola vairākus desmitus tūkstošus eiro…

Tauta, nācija, valsts – ko tas īsti nozīmē? “Ubi bene ibi patria” – māca sensenais teiciens latīņu valodā jeb – kur ir labi, tur ir dzimtene. Varētu taču tos dažus trakos māksliniekus publikas uzjautrinājumam un vēstures saglabāšanai nolīgt, lai kaut ko dara tēvzemes labā, bet plaša publika varētu izbaudīt citu zemju kultūru, kura ir pietiekamā līmenī i bez latviska pienesuma. Cik svarīgi un cik lielā apjomā vajadzētu saglabāt to, kas nepieciešams latvietim? Ja solists no Latvijas dzied Milānas “La Scala” operā balsī, kas izskolota Latvijā – vai tā ir latviešu vai itāļu kultūra? Vai, tādu balsi skolojot, ir bijis vērts tērēt mūsu nodokļu maksātāju naudu? Un Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendijas un projektu naudas – daudzi uzskata, ka šos līdzekļus varētu izmantot lietderīgāk.

Tiešām negribas teikt, ka būt radošam cilvēkam ir vieglāk nekā remontrūpnīcas atslēdzniekam vai tālbraucējam šoferim. Taču autoremontrūpnīcas atslēdzniekam ir garantēta slimības apdrošināšana, protams, ja darba devējs samaksājis nodokļus. Radošajai būtnei nekāda slimības nauda nepienāksies, jo iemaksas sociālās apdrošināšanas kontos veiktas neregulāri no tā saucamajām autoratlīdzībām, kuru lielums retu reizi mērāms simtu simtos un vēl retāk tūkstošos. Tomēr uz visu var skatīties arī pavisam savādāk – gleznotāji un citi radoši cilvēki dziļos pensijas gados vēl spēj radīt mākslas darbus un pat tos pārdot – tātad nopelnīt maizi ne tikai sev, bet arī maksāt nodokļus par radošu veikumu.

Ja paskatās apkārt pasaulē un tās vēsturē, nav grūti pamanīt, ka ilgi dzīvo un ir stipras tās valstis, kuru sabiedrības izprot kultūras un kultūras darbinieku lomu un nozīmi. Imants Ziedonis, kura rokas gan nebijās fiziska darba, teicis: “Ja jūs gribat savai maizei / Mazliet smaržas klāt — / Vai jūs nevarat mani / Pacienāt?”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. “Ko darīt, gadījumā ja mākslinieks nevar uzreiz pārdot savus darbus, lai samaksātu dzīvokļa īri?”

    Nu šajā ziņā mākslinieks ne ar ko neatšķiras no jebkura amatnieka, mājražotāja vai jebkura mazā, vidējā uzņēmēja. Nekur nav tā, ka tiklīdz tu esi sagatavojis produktu (jā arī māksla ir produkts nevis kaut kas pārlaicīgi garīgās kategorijās mērāms), tā visi to tūdaļ skries pirkt, ir jāmāk to pārdot.

  2. NU bet… Ja vien “radoshaisn enapdzied valdoshos”, reti kad dziives laikaa par papildienaakumu sagaadi nav jaadomaa. Bet gleznotajaam jau ta air gandriiz vai aksioma – tik pecenaaves parasti noveertee.
    Liakam makaslu tirgonjiem tad bizness iet no rokas.
    🙁

  3. Ar tik neloģisku vāvuļojumu par to, ka vērtība ir vērtība, diez vai būs līdzēts. Bet gaidīt, ka KM vadība nāktu klajā ar racionālu un skaidrotu piedāvājumu, ir par daudz prasīt. Melbārdisms.

Draugiem Facebook Twitter Google+