Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. februāris, 2013
Drukāt

Par ko nošāva Puškinu? 


Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Jau pats nosaukums “Oņegins”, kas dots Dailes teātra šīs sezonas vērienīgākajai izrādei, norāda, ka tas nebūs gluži “Jevgeņijs Oņegins” un ne gluži Aleksandrs Puškins. Tie ir Kārlis Lācis, Evita Mamaja, Jānis Elsbergs un režisors Dž. Dž. Džilindžers. 


Par ko būs viņu stāsts? Izrāde sākas ar pistoles šāvienu. Viens duelants ēd ķiršus un neņem nopietni skatuves otrā malā stāvošā frakotā kunga roku ar izstieptu pistoli (kur es šo skatu esmu redzējusi? Holivudas filma “Oņegins”!?). Un mums jāpieņem, ka tas ir Dantess, kurš nupat mūsu acu priekšā nošāva Puškinu.

Vispār jau radošā komanda “Oņeginā” ar citātiem neskopojas. Izrādes pirmajās trīs minūtēs Puškins iznirst uz skatuves un trio dzied “trīs kārtis, trīs kārtis!”, iezīmējot kaut kur dzirdētu stāstu par likteni, nejaušību un nenovēršamību. Stāstu no Puškina “Pīķa dāmas” un stāstu par to, ka arī pats Puškins duelējās greizsirdības dēļ, “Jevgeņijā Oņeginā” ierakstot it kā pats savu likteni.

Šie viens otram virsū sakrautie intelektuālie citāti dezorganizē izrādes sākumu, bet tad Intars Busulis (Puškina lomā, protams!) nodzied puškiniski rupju dziesmiņu krievu valodā, uzspridzinot nupat radīto noskaņu. Lai publiku no skatuves uzrunātu ar tik krieviskiem vārdiem, situācijai jābūt nu ļoti pamatotai!

Un šis pamatojums varētu būt – pats Aleksandrs Sergejevičs tā runāja! Puškinam ir diezgan daudz mazpieklājīgas, erotiskas dzejas. Un tieši ar šādu pretenziju – “bet tagad taču mēs to zinām!” – Dailes teātra “Oņegins” ir uzdrošināšanās Puškina stāstu pārstāstīt it kā saviem vārdiem, no tādām kā post pozīcijām. Divus gadsimtus pēc lugas rašanās tās komentāri jau tik ilgi cirkulējuši kultūrvidē, ka nevienam vairs nav šaubu, ka lācis Tatjanas sapnī ir stāsts par nevainības zaudēšanu – šis tēls skatuvi praktiski neatstāj, pretstatot cilvēka dzīvniecisko dabu baznīcas sludinātajai grēkpiedošanai. Jāteic, ka komentāri brīžiem pat pārāk brutāli ietekmē stāstījumu – piemēram, pirms Tatjanas slavenā monologa “Es jums rakstu” Oņegina dziedājumā ievīts ciniskais secinājums, ka vēl neuzrakstītā vēstule tik un tā nekas vairāk par franču mīlestības romānu atdarinājumu vis nebūs.

Visas šīs blakus tēmas bliež pa jutekļiem ar masu skatu spēku, kora dziedājumu decibeliem un vizuālo krāšņumu, otrā plānā atstājot it kā visiem jau zināmo Oņegina un Tatjanas sižeta līniju. Lai gan šis stāsts varētu notikt – pārsteidzošā kārtā izrādē lieliski ir gan Oņegins, gan Tatjana. Artūrs Skrastiņš, kam padodas atveidot manierīgus īpatņus, ne tikai izveido tēlu, bet pat pārliecina, ka garajos trimdas gados pēc Ļenska nāves viņš pie Tatjanas atgriezies cits. Tatjana – Ieva Segliņa – teicami uzlabojusi savas vokālās prasmes un ir vienkārši ideāla Tatjana. Nelaime tikai, ka abu mīlestībai izrādē tik maz vietas.

Tas vispār ir apbrīnojami – darbības “Oņeginā” ir it kā ļoti daudz, taču tajā pašā laikā nenotiek nekas. Balles skati, dievlūdzēju grupas! Labā ziņa tā, ka Dailes skatuve patiešām ļoti piemērota mūzikliem – Mārtiņa Vilkārša operiska vēriena scenogrāfijas apdzīvota, tā tāpēc beidzot neliekas par lielu.

Ja vien vēl izdotos tikt galā ar apskaņošanas problēmām – šī nav pirmā Dailes izrāde, kad tā vienkārši ir par skaļu. Arī Kārlis Lācis kā komponists ir tik labā formā kā nekad, un pat izrādes radītāju veiktā izvēle, ka noskaņas un situāciju konteksti – liriskas dziesmiņas, alegorijas, baznīcdziedājumi – kā koncerta numuri nomaina viens otru, varētu klausītājam patikt. Kora dziedājumi atrisināti, dzīvajām balsīm piepalīdzot ar fonogrammas iespējām, kas gan grauj aktieru personiska vēstījuma iespējamību. Masu skatos mulsina arī režisora Dž. Dž. Džilindžera izvēle iesaistīt leģendāras Dailes teātra vecākās paaudzes aktrises, vienlaikus striktajā kopējā zīmējumā un vienādajās kleitās liedzot izpausties kaut mazākajai individualitātei. Ingas Krasovskas dejas ir būtiska izrādes sastāvdaļa, lai gan brīžiem tās veseliem skatiem, piemēram, māsu Larinu izskaidrošanās otrā cēliena sākumā, liekas kā patapinātas no “Pūt, vējiņi!”.

Manuprāt, liela kļūda sižeta pārstāstā bija īsināt Larinu aukles un mātes kolorītos tēlus. Tāpēc arī dekoratīvā līmenī paliek Arta Robežnieka lieliski spēlētā Ļenska un Ilzes Ķuzules Olgas mīlestības līnija. Sabiedrībai saprotamā mīlestība, pretstatīta kultūras samocītajiem Tatjanai un Oņeginam, zaudē jēgu un emocionalitāti, ja tā netiek spēlēta konkrētas ģimenes vai tā laika sabiedrības tikumu kontekstā.

Protams, var jau pieņemt Oņegina stāstu kā pārlaicīgu, liktenī iekārtu. Par tādu tas pēkšņi arī izvēršas izrādes beigās, kad Oņeginam duelī nākas šaut otrreiz, šoreiz nogalinot Puškinu. Skatuve piepildās ar baznīcas svecēm, svētbildēm, lāci kā miesīgo kaislību simbolu un sīksolī lēkājošu Oņeginu – trenkto dvēseli, kurai atteikta piedošana.

Par ko tad īsti nošāva Puškinu? Ja man dotu pistoli rokās, es šautu par to, ka Puškina šajā “Oņeginā” tā arī nebija. Nebija Jevgeņija Oņegina smalkuma, iekodēta Puškina brīnišķīgajā dzejā. Dailes teātra “Oņeginā” ausīs skan šāviena troksnis. Iespaidīgi!

 

 

Viedokļi

Uzņēmēja Anda Zemīte: “Tā īsti notiekošajam sāku just līdzi pirmajā cēlienā tikai ar abu māsu Tatjanas un Olgas duetu. Ilzes Ķuzules Olga ir veiksmīgākais tēls gan aktieriski, gan vokāli. Pārsteidzoši lieliski Puškina tēlā iejuties Intars Busulis. Vairāk biju gaidījusi no Artura Skrastiņa Oņegina, diemžēl nemaz neaizkustināja Robežnieks Ļenska lomā. Taču kopumā enerģētiski spēcīgi, krāsaini. Ļoti aizkustināja Naīnas dziedājums Ievas Kerēvicas sniegumā. Kā muzikāli, tā no režijas skatpunkta lieliski ir visi sapņi. Ļoti spēcīgu iespaidu atstāj dziedājums “Dievs, apžēlojies”, atklājot dueļu noteikumu baiso nežēlību un absurdumu. Visā izrādē elpo arī pareizticīgo kultūra.”

Mākslinieks Ilmārs Blumbergs: “Spēcīgs uzvedums. Īpaši otrā daļa. Mani aizrāva “paša Puškina” līdzdalība, notiekošā komentāri Intara Busuļa dziedājumā. Scenogrāfiski spēcīga īpaši izskaņa: krievu ikonas pret spoguļiem, kuri griežas kā dzīves melnā un baltā puse. Kārļa Lāča mūzika brīnišķīga. Notur spriedzi visu laiku.”

Kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa: “Viss aprēķināts, auksti. Uzvedumā trūkst režisora kā mākslinieka sirds.”

Sagatavojusi VITA KRAUJA

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+