Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
27. maijs, 2014
Drukāt

Par ko šalc “Lauki” Arsenālā?

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ideju pasaulē nekas nav jauns. Var teikt, ka mums potenciāli pieder visas esošās filozofiskās atziņas un ka katrā no mums slēpjas zināšanas par pasaules fundamentālajiem likumiem. Tā var būt, bet paliek viens jautājums, kurš neļauj cilvēcei nomierināties, proti – kā dabūt šīs zināšanas ārā, lai tās padarītu saprotamas visiem. Cilvēks tradicionāli izmanto divus paņēmienus, kā izskaidrot neizskaidrojamo – zinātni un mākslu. Katram no tiem ir savas individuālās metodes un savi ievērojamie panākumi, bet bieži sanāk, ka, tikai izmantojot abus kopā, var tikt pie meklētās atbildes. Izstāde “Lauki” ļoti atraktīvā veidā parāda, kā māksla un zinātne var komunicēt mūsdienu pasaulē.

Izstādes kamertonim izvēlētais nosaukums “Lauki” ir ļoti poētisks un tēlains jēdziens, kas piešķir pēc būtības tehnokrātiskai izstādei ļoti cilvēcisku dimensiju. Brīvi spēlējoties ar asociācijām, mākslinieki piepildījuši izstāžu zāles ar “laukiem”, kur zinātniskie un emocionālie vektori spontāni tiek pareizināti, veidojot jaunu teritoriju, brīvu no stereotipiem un gatavām atbildēm. Kā dzejnieks, spēlējoties ar vārdiem, aiz pazīstamiem burtu salikumiem atklāj kādu dziļāku jēgu, tā arī tehnoloģijas un fizikas likumi mākslinieka rokās pārvēršas aizraujošā stāstā, asprātīgā jokā vai apcerīgā notikušā fakta konstatācijā.

Katrs no četrdesmit izstādes eksponātiem savā ziņā ir poētisks sacerējums, kurā mākslinieki mēģinājuši notvert un parādīt citādi tās gaisīgās idejas, koncepcijas un problēmas, kas brīžiem skar katru no mums. Netriviālā veidā viņu “laukos” krustojas tādas tēmas kā ekoloģija un sabiedrības aktivitāte, ģenētika un cilvēka ķermenis, digitāla informācija un personiskā drošība, uztveres psiholoģija un modernās tehnoloģijas u. c. Atšķirībā no zinātniekiem, kuri pētniecībai tomēr meklē arī praktisku realizāciju, šeit mākslinieku uzdevums ir tikai izraisīt mūsu iztēles un intereses sprādzienu.

Vairāki darbi izstādē veltīti digitālās informācijas un cilvēku mijiedarbības tēmai. Mākslinieki atraduši asprātīgus un vienlaikus dziļi filozofiskus vizuālos risinājumus, kā runāt par globālās ekonomikas, datu plūsmu un informacionālās drošības jautājumiem. Digitālā informācija mākslinieku rokās kļūst par materiālu un enerģiju, kuras bezgalīgais apjoms vienlaikus gan biedē, gan arī fascinē.

Bet informācijas apmaiņas process, protams, eksistē ne tikai virtuālajā vidē. Kā aizraujošas fizikas stundas iekārtas izskatās instalācijas, kas veltītas cilvēka un dabas tiešai savstarpējai komunikācijai.
­Kā mēs varētu komunicēt ar baktērijām vai kā darbojas meža zemes datora prototips? Vai mēs varam tik pamatīgi izzināt dabu, lai spētu programmēt ekosistēmu tā, kā mēs to darām ar datoriem, un cik tālu nekontrolējamā sistēma var padoties kontrolei? Hipotētiskās atbildes uz šiem jautājumiem var atrast izstādē, bet jāņem vērā, ka tās nebūs zinātniski aprobētas metodes, bet drīzāk tehnoezoteriskās fantāzijas radošākas dzīves veidošanā.

Cilvēka ķermenis, neapšaubāmi, arī nonācis vairāku lauku savstarpējā mijiedarbībā, kurā savienojas daba, ģenētika, zinātne, kā arī politiskie un ekonomiskie aspekti. Arī šeit vairāki darbi liek aizdomāties par mūsu esības fizisko pusi. Bet atšķirībā no performanču un body art māksliniekiem, kas savā radošajā darbībā pakļauj ķermeni ārējai iedarbībai, šeit tas tiek analizēts ķīmiski bioloģiskā līmenī. Cik brīvi mēs varam rīkoties paši ar savu ķermeni un kur sabiedrības spiediens pārņem varu un aizliedz īstenot savu gribu? Vai mēs to varam mainīt ģenētiski pēc savas gaumes un vai mēs drīkstam izmantot organismā esošus fermentus kā izejvielu pārtikas ražošanai? Iejaukšanās ķermeņa ģenētiskajā struktūrā varbūt ir viena no visprovokatīvākajam tēmām, bet, kā pierādīja šī izstāde, māksla prot runāt arī par cilvēka dabas uzlabošanas jautājumiem, ironiski vērojot sevi no malas.

Protams, tā ir tikai neliela daļa no visu ekspozīcijā sastopamo tēmu daudzveidības, un šis ir, manuprāt, vienīgais trūkums, kas piemīt šai grandiozajai izstādei. Bet sūdzēties par mākslinieku dāsno piedāvājumu ir tikpat bezjēdzīgi, kā pārmest tauriņiem par viņu spārnu neracionālo un nemotivēti pārmērīgo krāšņumu. Un, līdzīgi tauriņam, kas, nemierīgi laidelējoties virs bezgalīgiem laukiem, nespēj neko mums iemācīt, bet var sajūsmināt un likt pēkšņi aizdomāties, tāpat arī katrs no šīs izstādes māksliniekiem mēģina radīt tādu vizuāli informatīvu vidi, kur tēlu, faktu vai hipotēžu mijiedarbība rosinātu cilvēku sākt domāt un veidot savu uzskatu un interpretāciju laukus.

Viedokļi


Jānis Arnāns, skolnieks: “Ja ķīmijas, bioloģijas stundas mēdz garlaikot, tad šī izstāde ir kaut kas interesants. Es teiktu – stilizēti apvienots ķīmijas un fizikas priekšmets. Visādi vadiņi, burkas ar iespaidīgiem pētījumiem, bet, galvenais, skaņa – kas par frekvencēm! Ieteiktu to apmeklēt arī saviem draugiem.”

Inese Pintane, arhivāre: “Izstādē atrasts interesants, kreatīvs veids, kā apvienot mākslu ar eksaktām lietām – fiziku, ķīmiju, zinātni, metodoloģiju. Uzrunāja vizuālais iekārtojums, uz kura fona izstādes objekti izskatījās vēl savdabīgāk. Šāda veida izstādes ļauj iepazīt mākslu kā zinātnes sastāvdaļu no netradicionālā skatupunkta.”

Anna Šeirāne, mājsaimniece: “Visai netradicionāls, bet saistošs veids, kā interesentiem parādīt jēdziena “lauki” dažādību un plašumu. Šeit varam uz to paskatīties no pētnieciskā aspekta. Interesanti un pārsteidzoši.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+