Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. novembris, 2016
Drukāt

Anda Līce: Par ko sapņoja Melānija? (10)

Publicitātes (Agneses Zeltiņas) fotoPublicitātes (Agneses Zeltiņas) foto

Melānijas Vanagas lomas atveidotājas šveiciešu aktrises Sabīnes Timoteo akcenta klātbūtne neparastā veidā pastiprina sajūtu par varones atrašanos svešos, sev neierastos apstākļos. Savukārt Melānijas dēla iemiesotājam, filmā Ludzas ģimnāzijas 10. klases skolniekam Edvīnam Mekšam filmā izjustais nu palīdz vēstures stundās.

Pirmā doma pēc Viestura Kairiša filmas: “Melānijas hronika” noskatīšanās bija – paņemt viņas 1991. gadā izdoto grāmatu “Veļupes krastā” un pārlasīt to vēlreiz, nevis lai salīdzinātu ar filmu, bet gan lai turpinātu meklēt atminējumu noslēpumam – kas bija šīs sievietes spēka avots. Grāmatas papīrs raupjš un sadzeltējis, druka blīva – tas nebija labvēlīgs laiks grāmatniecībai. Man veltītajā eksemplārā Melānijas ieraksts: “Ja jau kājas samērcētas… atveru Jums vēl vienu ciešanu bezdibeni.” To pašu tagad dara arī filma, kurā par galvenajiem varoņiem vismaz uz brīdi kļūst daudzas darbojošās personas. Padomju okupācijai atvēlētām vēstures stundām, manuprāt, pagaidām būs grūti atrast vēl spēcīgāku ilustratīvo materiālu.

Skatoties filmu, es domāju par saviem vecvecākiem, mammu un arī sevi 1949. gada 25. martā, kad valdīja tādas pašas bailes, neziņa un bezpalīdzīgums, kaut gan daudz kas jau it kā bija zināms no 1941. gada 14. jūnija. Bet vai tādai vardarbībai maz iespējams psiholoģiski sagatavoties? Abos izsūtījumos mira bērni un veci un slimi cilvēki. Otrajā izsūtījumā nāvējošu badu nomainīja nepārejošs izsalkums, tomēr netaisnības nodarījumu tas nemazināja, jo nāve aizvien stāvēja cieši blakus. Mani emocionāli visspēcīgāk uzrunāja filmas kadrs, kurā Melānija pēc atgriešanās no izsūtījuma pieskaras ar pirkstu galiem sava vīra pirkstu nospiedumiem viņa čekas lietā. Iespējams, tieši vēlmē viņu sastapt vienalga kādā veidolā meklējams viņas spēka atminējums. Paradoksāli, bet čekas meli par to, ka no ģimenēm atšķirtie vīrieši joprojām ir dzīvi, viņu sievām un mātēm palīdzēja izturēt. Iekšējā motivācija un liktenīgie cilvēki tolaik izglāba daudzus. Kad ar dzelteno kaiti saslima mana mamma, pusbadā dzīvojošās sādžas krievietes viņai nesa burkānus. Kad es izvārgusi pēc tikko tālā slimnīcā izgulēta šarlaka ziemas vakarā kājām devos mājās, mani no nosalšanas ceļā izglāba novēlojies braucējs. Ar šo filmu ir pateikts paldies liktenīgajiem cilvēkiem.

Sākoties seansam, no manā rindā sēdošajiem piecēlās kāds krieviski runājošs pāris un devās no zāles laukā. Var tikai minēt, kāpēc viņi filmu nevēlējās skatīties. Latvijā vienā mierā vecumdienas vada ne viens vien tā laika dedzīgs represētājs. Tā kā sabiedrībā nav notikusi attīrīšanās, filmu diezin vai skatīsies tie latvieši, kuri vai nu paši, vai viņu tuvinieki dažādu iemeslu dēļ sadarbojās ar čeku. Melānija Vanaga grāmatas pirmajā lappusē, īsi iepazīstinot ar sevi lasītājus, ir ierakstījusi: “Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.” Vai tas nav arī mūsu sapnis?

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Anda! Melānija bija avīzes redaktora sieva. Burvīga preilenīte, kura pirmās brīvvalsts laikā, piedod, tikai sabiedriski preileņojās. Trakie apstākļi viņu iedzina depresijā, bet viņa to pārvarēja un saprata dzīves un dzīvības vērtību. Tas labi. Preilenīte izdzīvoja, un filmas noslēgumā ar velteņiem operā labi noslēdza māksliniecisko līniju.
    Laba, maķslinieciski izturēta filma. Bet – es šodien novēlu jaunlaiku preikenītēm iziet šo pašu vai līdzīgu izdzīvošanas skolu. Visām “elites” kazām – vai arī ─ lai ielāgo šo mācību un jau tagad savus zaglīgos, pērkamos, dziļi vienotīgi saskanīgos ar NA saldmēlību lūpās vīrus sāk pārveidot par latviešiem, savas tautas, savas valsts patiesiem sargiem.

  2. “Sākoties seansam, no manā rindā sēdošajiem piecēlās kāds krieviski runājošs pāris un devās no zāles laukā. Var tikai minēt, kāpēc viņi filmu nevēlējās skatīties.”

    Tukuma muzejā glabājas no Sibīrijas rakstītās vēstules uz bērza tāss un izveidota virtuāla ekspozīcija. Vienmēr interesanti vērot, kāda ir krievu attieksme pret to – vieni rūpīgi lasa un ilgi skatās (un visbiežāk izrādās, ka arī viņu radi bijuši represēti), bet viena daļa jau pēc pirmo rindiņu izlasīšanas steidzīgi iet projām no ekrāna un izliekas, ka šādu represiju mūsu vēsturē nekad nav bijis…

  3. Tie maitas joprojām ir mūsu vidū. Un viņu bērni ir tādi paši – gatavi uz visu un jebko.

  4. Man pēc filmas bija secinājums,ka Melānijai spēku deva cerība satikt savu vīru dzīvu-čekists taču viņai ik reizi atbidēja-atrodas nometnē ,tātad savā veidā paglāba viņu no sabrukšanas.

  5. Kāda daļa pašmāju miljonāriem ,bomžiem ,mietpilsoņiem,dažādām minoritātēm un citiem šajā uzskaitījumā neietilpstošiem ļautiņiem par kaut kādu Melānijas hroniku ja alkstam pēc ,,šedevra,,
    ,,ugungrēks,, kārtējās sērijas ar ko vara baro mūsu prātus.Ja uzskaitīto pilsoņu pārstāvji būtu iemaldījušies seansā ,tad viņi sekotu krieviski runājošam pārim.
    Vispār Melānijas hronikas veidotājus vadījusi pašcenzūra,ja tā būtu skarbāka ,tad šprotu tirgus austrumos aizvērtos uz visiem laikiem,bet tagad vēl ir kaut kāda cerība.

  6. Tie kuri šāva, izsūtija, viņi sev ir sakrājusi degošas ogles virs galvas…. Ja ne šajā dzīvē, tad nākošajā… Par cilvēku tiesu ir bargāka tiesa, ja vien neesi nožēlojis savus grēkus.

  7. Ar ļaunumu dzīvot nevar. Melānijas Vanagas mantojuma gaišais spēks (lsm.lv)
    ==================================================================
    Gaišais spēks vairumā meklējams M.Vanagas stāstos “Amatas krastos”. Laiks tā kā būtu to apjēgt, lai ļaunumu nevairotu labu nodomu vadīti:
    “Latvijas iedzīvotāju skaits tikai ceturtdaļgadsimta laikā ir samazinājies par 700 tūkstošiem cilvēku. Tikai ceturtdaļgadsimta laikā.” P.Zvidriņš (NRA, 26.06.2014.)

  8. Viņi gāja ārā, runādami krievu valodā? Runādami krieviski? Vai no zāles izgāja divi krievi – krievs un krieviete?

  9. Filma liek domāt, domāt un ilgi domāt. Atceros savu vecmāmiņu, kura nepārstāja atkārtot, ka pienāks laiks, kad par šo drausmīgo nežēlību runās, rakstīs, pieminēs un godinās cietušos. Viņai bija taisnība. Visvairāk atmiņā palicis kadrs, kur noslīkst automašīna un paliek tikai plakāts uz ūdens. Tā noslīka okupantu uzvara un nekas pāri nepalika.

  10. “Mazāk zināms, ka vēl pirms baisajiem 1941.gada notikumiem Melānijas Vanagas vīrs mudināja ģimeni bēgt uz Vāciju. Melānija nepiekrita un visu mūžu nespēja sev piedot šī lēmuma traģiskās sekas.”
    Ar ļaunumu dzīvot nevar. Melānijas Vanagas mantojuma gaišais spēks (lsm.lv)
    ==================================================================
    Mazāk zināms par pret-padomju pretošanās kustības dalībniekiem 1940.- 1941.g. Var būt tāpēc no Latvijas uz “brīvu un tīru” pasauli jau aizbraukuši >300 000 ?

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (28)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. No elektrības cenām neatkarīgs slēpošanas kalns

Dažas Latvijas slēpošanas trases uzsāka sezonu jau novembra pirmajā pusē, kad uzsniga pirmais sniegs. Ja laika apstākļi turpmāk būs labvēlīgi, slēpotāji drīz atkal varētu atsākt ziemas sportošanu. Vienīgais sarūgtinājums, ka elektrības izmaksu pieauguma dēļ jāpaaugstina arī cenas. Daži uzņēmēji pat teikuši, ka elektrības izmaksas ir tik lielas, ka trase vispār jāslēdz.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+