×
Mobilā versija
Brīdinājums +17°C
Astra, Astrīda
Ceturtdiena, 16. augusts, 2018
18. aprīlis, 2018
Drukāt

Franks Gordons: “Jaukteņa vientulība”. Par Krievijas vietu pasaulē (31)

Foto - AP/LETAFoto - AP/LETA

Vladislavs Surkovs un Vladimirs Putins

Vladislavs Surkovs ir Krievijas Federācijas prezidenta palīgs. Tāds ir viņa oficiālais tituls. Un, tā kā Krievijā nav tāda amata kā “prezidenta vietnieks”, Surkovs faktiski ir kā viceprezidents. Viņu pazīst ka “suverēnās demokrātijas” koncepcijas autoru, un viņš ir viens no Vladimira Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem – līdzās Igoram Sečinam un Dmitrijam Rogozinam.

Žurnālā “Rossija v globaļnoi politike” (“Krievija pasaules politikā”) V. Surkovs nācis klajā ar apcerējumu, kura nosaukums ir diezgan dīvains: “Jaukteņa vientulība (14+)”. Šis teksts tūdaļ guva ievērību Krievijā (un ne tikai). Surkova apcerējuma stils ir, var teikt, elēģisks, melanholisks. Šis teksts varbūt varētu kļūt par “Putina laikmeta” ideoloģijas pamatu, jo Surkovs tajā dziļdomīgi spriež par Krievijas vietu pasaulē.

Jau pirmajā rindkopā apkopots Surkova skatījums: “Krievija četrus gadsimtus gāja uz Austrumiem un vēl četrus gadsimtus uz Rietumiem. Abi ceļi noieti. Tagad prasās pēc trešā ceļa, trešā civilizācijas tipa, trešās pasaules, trešās Romas ideoloģijas.”

Skaisti formulēts, vai ne? Taču “trešās Romas” koncepcija nāk no mūka Filofeja, ir arhaiska un atsaucas uz Bizantiju, kura, kā tālāk atzīst Surkovs, pieder Austrumiem.

Atslēgu apcerējuma dīvainajam nosaukumam mēs varēsim atrast šajos vārdos: “Mūsu gadsimta 14. gadu raksturo svarīgi un ļoti svarīgi veikumi, kuri visiem zināmi un par kuriem viss pateikts.” Tātad – 2014. gads. Bet ne pušplēsta vārda par Krimas aneksiju! Tik mājiens vien…

Surkovs turpat liek saprast, ka nav vēl apzināts, izprasts galvenais: noslēdzies “Krievijas episkais ceļš uz Rietumiem, beigušies daudzie un neauglīgie mēģinājumi kļūt par Rietumu civilizācijas daļu, saradoties ar Eiropas tautu “labo ģimeni””. (Iekavās atzīmēšu, ka Surkovs arī boļševismu uzskata par aizguvumu no Rietumiem, kur dzimis marksisms, un “pasaules revolūcijas” ideja esot rietumnieciska, tātad sveša. – F. G.) Ar 14. gadu, uzsver Surkovs, sākas un paveras bezgala ilgais jaunais laiks, “14+ laikmets”, kurā “mūs gaida 100 (200, 300?) ģeopolitiskas vientulības gadi”. Seko vēsturiska retrospektīva, kurā, raksturojot Krievijas “virzību uz Austrumiem”, pieminēta Maskavijas galminieku radniecības saites ar (kristītiem) tatāru haniem, un “Rietumu virzībā” atgādināta imperatora Aleksandra I “Svētā alianse” ar Eiropas reakcionārajām monarhijām.

Apcerējuma noslēgums ir dziļi simbolisks: “Un tomēr mēs diez vai esam trešā civilizācija. Drīzāk dubultota un divdabīga. (..) Eiropiska un aziātiska vienlaikus, un tāpēc nedz pilnīgi eiropiska, nedz aziātiska. (..) Krievija ir rietum-austrumnieciska valsts – jauktene (polukrovka). Ar savu divgalvaino valstiskumu, hibrīda mentalitāti, starpkontinentālo teritoriju, bipolāro vēsturi tā ir, kā pienākas jauktenei, harismātiska, talantīga, skaista un vientuļa.”

Apcerējuma pašās beigās Surkovs mierina: būšot ne tikai ērkšķi, bet arī zvaigznes. (Tā ir atsauce uz teicienu “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”). Galvenais “joks” te ir fakts, ka Vladislavs Surkovs pats ir jauktenis: viņa māte Zoja Surkova ir krieviete, tēvs Aidarbeks (Jurijs) Dudajevs – čečens. Arī viela pārdomām…

Pievienot komentāru

Komentāri (31)

  1. Mēdz būt dažādi darbi. Dažus darbus var darīt tikai esot tādā stāvoklī, kurš atšķiras no normāla. Tā informācijas industrijas proletārietis, ierindas ziņu piegādātājs, visbiežāk ir cilvēks ar nekārtīgām smadzenēm, kurš atrodas it kā drudža stāvoklī. Tas nav nekas dīvains, jo ziņu bizness pieprasa steigu: uzzināt ātrāk par visiem, visātrāk noziņot, pirmajam interpretēt.

    Informētāju uzbudinājums nododas informējamajiem. Uzbudinātajiem viņu uzbudinājums bieži šķiet kā domāšanas process un aizstāj to. Tāpēc tādus ilgstošas lietošanas objektus kā “pārliecība” un “principi” no ikdienas izspiež vienreizējie “viedokļi”. No tā arī rodas nekvalitatīvas prognozes, kas tiesa gan nevienu nemulsina. Tā ir cena par ātrām un svaigām ziņām.

    Maz kurš dzird mediju trokšņa nomācošo likteņa izsmējīgo klusēšanu. Maz kuru interesē, ka ir vēl arī lēnas, masīvas ziņas, kuras nāk nevis no dzīves virspuses, bet no tās dziļumiem. No turienes, kur kustas un saduras ģeopolitiskās struktūras un vēsturiskās ēras. Novēloti līdz mums nonāk arī notiekošā jēga. Bet to nekad nav par vēlu uzzināt.

  2. Mēdz būt dažādi darbi. Dažus darbus var darīt tikai esot tādā stāvoklī, kurš atšķiras no normāla. Tā informācijas industrijas proletārietis, ierindas ziņu piegādātājs, visbiežāk ir cilvēks ar nekārtīgām smadzenēm, kurš atrodas it kā drudža stāvoklī. Tas nav nekas dīvains, jo ziņu bizness pieprasa steigu: uzzināt ātrāk par visiem, visātrāk noziņot, pirmajam interpretēt.

    Informētāju uzbudinājums nododas informējamajiem. Uzbudinātajiem viņu uzbudinājums bieži šķiet kā domāšanas process un aizstāj to. Tāpēc tādus ilgstošas lietošanas objektus kā “pārliecība” un “principi” no ikdienas izspiež vienreizējie “viedokļi”. No tā arī rodas nekvalitatīvas prognozes, kas tiesa gan nevienu nemulsina. Tā ir cena par ātrām un svaigām ziņām.

    Maz kurš dzird mediju trokšņa nomācošo likteņa izsmējīgo klusēšanu. Maz kuru interesē, ka ir vēl arī lēnas, masīvas ziņas, kuras nāk nevis no dzīves virspuses, bet no tās dziļumiem. No turienes, kur kustas un saduras ģeopolitiskās struktūras un vēsturiskās ēras. Novēloti līdz mums nonāk arī notiekošā jēga. Bet to nekad nav par vēlu uzzināt.

    Mūsu gadsimta 14. gads ir iezīmīgs ar svarīgiem un ļoti svarīgiem notikumiem, par kuriem viss ir zināms un viss ir pateikts. Tomēr būtiskākais no toreizējiem notikumiem tikai tagad parādās mums un lēna, dziļa ziņa par to tikai tagad sasniedz mūs. Šis notikums ir Krievijas episkā ceļa uz Rietumiem noslēgums, daudzkārtīgu un neveiksmīgu mēģinājumu kļūt par Rietumu civilizācijas daļu pārtraukšana, saradošanās mēģinājumu ar eiropiešu tautu “labajām ģimenēm” izbeigšana.

    Sākot ar 14.gadu un tālāk plešas ilgs nenoteikts laiks, 14+ laikmets, kurā mūs sagaida simts (divsimts? trīssimts?)gadu ilga ģeopolitiskā vientulība.

    Viltusdmitrija vieglprātīgi sāktā un Pētera Pirmā apņēmīgi turpinātā vesternizācija četrsimts gadu laikā tika izmēģināta visdažādākā. Ko tik Krievija nedarīja, lai kļūtu te pa Holandi, te par Franciju, te par Ameriku, te par Portugāli. Ar kādu tik galu nemēģināja iestūķēties Rietumos. Visas no turienes nākušās idejas un tur notikušos satricinājumus mūsu elite uzņēma ar milzīgu entuziasmu, daļēji varbūt ar pārlieku.

    Valdnieki cītīgi precējās ar vācietēm, impērijas aristokrātija un birokrātija aktīvi tika papildināta ar “ārvalstu klaidoņiem”. Tomēr eiropieši Krievijā ātri un masveidā pārkrievojās, bet krievi nekādi nekļuva eiropeiskāki.

    Krievijas armija uzvaroši un pašaizliedzīgi cīnījās visos lielākajos karos Eiropā, kura no visiem kontinentiem pēc uzkrātās karu pieredzes var tikt uzskatīta par visasiņaināko un visvairāk tendēto uz masveida vardarbību. Dižās uzvaras un lielie upuri deva valstij daudz rietumu teritoriju, bet ne draugus.

    Dēļ eiropeiskām vērtībām (tolaik reliģiski – monarhiskām) Sanktpēterburga kļuva par iniciatori un garantu triju monarhiju Svētajai Savienībai. Un godprātīgi izpildīja sabiedroto pienākumu, kad vajadzēja glābt Habsburgus no ungāru sacelšanās. Bet kad pati Krievija nokļuva sarežģītā situācijā, izglābtā Austrija ne tikai nepalīdzēja, bet vērsās pret Krieviju.

    Pēc tam eiropiešu vērtības mainījās uz pretējām, Parīzē un Berlīnē modē nāca Markss. Dažiem Simbirskas un Janovkas iedzīvotājiem sagribējās, lai ir kā Parīzē. Viņi baidījās atpalikt no Rietumiem, kas tolaik bija nojucis ar sociālismu. Viņi baidījās, ka pasaules revolūcija, kuru it kā vadot eiropiešu un amerikāņu strādnieki, apies viņu ūķi. Viņi centās. Bet, kad pierima šķiru cīņas vētras, ar ļoti lielām pūlēm radītā PSRS konstatēja, ka vispasaules revolūcija nenotika un Rietumu pasaule kļuva nevis strādniekzemnieciska, bet gan tieši pretēji – kapitālistiska. Un, ka nāksies rūpīgi slēpt aiz dzelzs priekškara autentiskā sociālisma pieaugošos simptomus.

    Pagājušā gadsimta beigās valstij apnika būt “atsevišķi ņemtai”, tā atkal paprasījās Rietumos. Pie tam laikam kādam šķita, ka izmēram tomēr ir nozīme: Eiropā mēs nelienam iekšā, jo esam pārāk lieli, biedējoši vērienīgi. Attiecīgi ir jāsamazina teritorija, iedzīvotāji, ekonomika, armija, ambīcijas līdz kaut kādas viduvējas Eiropas valsts parametriem, un tad noteikti mūs pieņems par savējiem. Samazinājām. Sākām ticēt Haijakam tik pat stipri, cik pirms tam ticējām Marksam. Divkārt samazinājām demogrāfisko, rūpniecisko, militāro potenciālu. Šķīrāmies ar savienības republikām, sākām pat šķirties ar autonomijām… Bet arī tāda samazināta un piezemēta Krievija neierakstījās pagriezienā uz Eiropu.

    Beidzot bija nolemts samazināšanu un piezemēšanu pārtraukt un pat vairāk – paziņot par savām tiesībām. Tas, kas notika 14.gadā, kļuva neizbēgams.

    Pie ārējas krievu un eiropiešu kultūru modeļu līdzības, tām ir atšķirīgi softi un dažādi spraudņi. Savienoties kopējā sistēmā tām nav lemts. Šodien, kad šīs dīvainās aizdomas ir kļuvušas par acīmredzamu faktu, ir izskanējis priekšlikums, vai tik mums nemesties otrā virzienā, uz Āziju, uz Austrumiem.

    Nevajag. Un, lūk, kāpēc: jo Krievija tur jau ir bijusi.

    Maskavas protoimpērija tika veidota sarežģītā militāri – politiskā kovorkingā ar aziātu Ordu, ko vieni tiecas saukt par jūgu, bet citi par savienību. Jūgs vai savienība, apzināti vai neapzināti, bet Austrumu attīstības vektors tika izvēlēts un izmēģināts.

    Pat pēc stāvēšanas uz Ugras Krievu Cariste turpināja pēc būtības būt daļa no Āzijas. Labprāt pievienoja Austrumu zemes. Pretendēja uz Bizantijas mantojumu, šo aziātisko Romu. Atradās milzīgā ordiskas izcelsmes augstmaņu ģimeņu ietekmē.

    Maskavas aziātisma virsotne bija kasimovas hana Simeona Bekbulatoviča iecelšana par visas Krievijas valdnieku. Vēsturnieki, kuri uzskata Ivanu Bargo par kaut ko līdzīgu dīvainim Monomaha cepurē, interpretē šo “izgājienu” tikai kā viņa jokainās dabas izpausmi. Realitāte bija nopietnāka. Pēc Bargā izveidojās solīda galma partija, kura virzīja par caru Simeonu Bekbulatoviču jau pa īstaam. Borisam Godunovam nācās pieprasīt, lai viņam uzticību zvērējošie bajāri apsolītu “caru Simeonu Bekbulatoviču un viņa bērnus carošanai negribēt”. Tas ir valsts atradās tikai viena soļa attālumā no varas pārejas pie kristītu Čingizīdu dinastijas un “austrumu” attīstības paradigmas nostiprināšanas.

    Tomēr ne Bekbulatovičam, ne ordas murzu pēctečiem Godunoviem nebija nākotnes. Sākās poļu – kazahu iebrukums, kurš atnesa Maskavai jaunus carus no Rietumiem. Pie visa Viltusdmitrija un poļu karaļdēla Vladislava valdīšanas īsuma (Viltusdmitrijs pirmais apbēdināja bajārus ar eiropeiskiem izgājieniem), tā bija visai simboliska. Toreizējais juku laiks drīzāk izskatās nevis pēc dinastiskas, bet gan pēc civilizācijas krīzes. Krievzeme atdalījās no Āzijas un sāka savu virzību uz Eiropu.

    Un tā Krievija ir četrus gadsimtus gājusi uz Austrumiem un vēl četrus gadsimtus uz Rietumiem. Ne tur, ne tur tā arī nepalika. Abi ceļi ir noieti. Tagad būs pieprasītas trešā ceļa ideoloģijas, trešā tipa civilizācijas, trešās pasaules, trešās Romas…

    Un tomēr, diez vai mēs esam trešā civilizācija. Drīzāk diviskota un divējāda. Tāda, kura ietver sevī gan Austrumus, gan Rietumus. Gan eiropeiska, gan aziātiska vienlaicīgi un no tā gan ne līdz galam aziātiska, gan ne līdz galam eiropeiska.

    Mūsu kultūras un ģeopolitiskā piederība atgādina jauktā laulībā dzimuša cilvēka mainīgo identitāti. Viņam visur ir radinieki, bet nekur viņš nav mīļs. Savējais starp svešajiem un svešais starp savējiem. Visus saprotošais un neviena nesaprastais. Jauktenis, metiss, dīvainis kaut kāds.

    Krievija ir Rietumu – Austrumu valsts – jauktenis. Ar tās divgalvaino valstiskumu, hibrīdo mentalitāti, starpkontinentālo teritoriju, bipolāro vēsturi tā, kā nākas īstam jauktenim, ir harizmātiska, talantīga, skaista un vientuļa.

    Brīnišķīgie vārdi, ko nekad neteica Aleksandrs Trešais, “Krievijai ir tikai divi sabiedrotie, tās armija un flote”, ir šķiet vistrāpīgākā ģeopolitiskās vientulības metafora, ko sen ir pienācis laiks pieņemt kā likteni. Šādu sabiedroto sarakstu, protams, var paplašināt pēc savas gaumes: strādnieki un skolotāji, nafta un gāze, kreatīvais slānis un patriotiski noskaņoti boti, ģenerālis Sals un arhistratēgs Mihails… Būtība no tā nemainās: mēs paši sev esam sabiedrotie.

    Kāda būs mūsu nākotnes vientulība? Baura nīkšana nomalē? Vai arī laimīga līdera vientulība, ko izjūt uz priekšu izrāvusies alfa – nācija, no kuras “vairās un dod tai ceļu citas tautas un valstis”? Tas no mums atkarīgs.

    Vientulība nenozīmē pilnīgu izolāciju. Tāpat nav iespējama pilnīga atvērtība. Gan viens, gan otrs būtu pagātnes kļūdu atkārtošana. Nākotnei ir savas kļūdas, tāpēc tai pagātnes kļūdas nav vajadzīgas.

    Krievija neapšaubāmi nodarbosies ar tirdzniecību, piesaistīs investīcijas, apmainīsies ar zināšanām, karos (arī karš taču ir komunikācijas veids), piedalīsies kolobrācijās, sastāvēs organizācijās, konkurēs un sadarbosies, izraisīs bailes un naidu, interesi, simpātijas, sajūsmu. Tikai nu bez viltus mērķiem un pašatteikšanās.

    Būs grūti, ne reizi vien nāk prātā vietējās poēzijas klasika: “Apkārt tikai ērkšķi, ērkšķi, ērkšķi… b**d, un kad būs zvaigznes?!”

    Būs interesanti. Un zvaigznes arī būs.

  3. Kak ti nadojel onton

  4. To:Uldis.Jusu milotai kaiminzemei lidz militaram,finansialam un socialam sabrukumam atlikusi tikai paris gadi.Visa pasaule pazistamo politiku,izlukdienestu ,vesturnieku,finansistu,militaro un socialo zinatnu eksperti ir konstatejusi,ka lidz 2020.gadam Launuma Imperija ka lielvalsts bus parstajusi eksistet.

    • Докторишка, ну не смешите людей! Таких горе пророков как вы, было видимо невидимо, а Россия всё стоит! Atbildēt

      I budet stojatj!!!

  5. Mana mīļā kaimiņzeme ticu, ka arī Tev reiz pienāks uzplaukums un visi kuri Tev vēl ļaunu paši aizrīsies ar savu ļaunumu! Turies!

  6. Labs raksts! Atļaušos piebilst, ka senāk jaukteņus apzīmēja ar vārdu “bastards”.
    Ņemot vērā pašreizējo krievimperiālistisko agresīvo noskaņojumu krievijas vadībā šāds apzīmējums būtu diezgan adekvāts.

    • Скорее похоже, что ты сам есть результат межвидового скрещивания! Ага, обезъяны и свиньи! Atbildēt

      Rezuljtat!

  7. I express a resolute and categorical protest to the moderators of this website for conducting an open political censorship!!! Gentlemen moderators, you cynically violate the constitution of your own country! In accordance with the Constitution, in Latvia – freedom of speech and censorship is prohibited (art. 100)!!!
    Moderatori – vi kozli!!!

  8. Nav jau tik slikti- vel ir Ziemeļkoreja pēc kuras kārtības var ilgoties…

  9. Vodka spirķik bajarišņik sigaretki semočki vobla …. Ah ja tri stripes ağidas…. some how that way. ……

    • Prekrati vorovatj chuzije niki, suka! Ne ustanu povtorjatj! You’re a thief! Stop stealing other people’s nicknames, bitch! I will not let you descend! Everyone will get what they deserve!
      Povtorno, posle udalenija cenzorami! Nu i dge deklarijujemaja svoboda slova?!!!

  10. Vodka spirķik bajarišņik sigaretki semočki vobla …. Ah ja tri stripes ağidas…. some how that way. …

    • Prekrati vorovatj chuzije niki, suka! Ne ustanu povtorjatj! You’re a thief! Stop stealing other people’s nicknames, bitch! I will not let you descend! Everyone will get what they deserve!
      Povtorno, posle udalenija cenzorami! Nu i dge deklarijujemaja svoboda slova?!!!

  11. Mesto raški u paraši

  12. Tas pintiķis pukins jau arīkaut kāds bastards..

    • Prekrati vorovatj chuzije niki, suka! Ne ustanu povtorjatj! You’re a thief! Stop stealing other people’s nicknames, bitch! I will not let you descend! Everyone will get what they deserve!
      Povtorno, posle udalenija cenzorami! Nu i dge deklarijujemaja svoboda slova?!!!

  13. Beidziet izvarot nikus, biedri!

    • Prekrati vorovatj chuzije niki, suka! Ne ustanu povtorjatj! You’re a thief! Stop stealing other people’s nicknames, bitch! I will not let you descend! Everyone will get what they deserve!
      Povtorno, posle udalenija cenzorami! Nu i dge deklarijujemaja svoboda slova?!!!

  14. Tāds slavens uzvārds pēc tēva, bet šams tēlo krievnieku-surkovu..

    • Prekrati vorovatj chuzije niki, suka! Ne ustanu povtorjatj! You’re a thief! Stop stealing other people’s nicknames, bitch! I will not let you descend! Everyone will get what they deserve!
      Povtorno, posle udalenija cenzorami! Nu i dge deklarijujemaja svoboda slova?!!!

      • kā Tvaika ielas iestādījumā ārstē ” svobodu slova” ?Par rašu,grafist,nestāsti-tur viss ir vienkārši-lode vārtu rūmē vai pie Kremļa sienas un ” svoboda slova” beigusies.

        • Голубчик, свою собственную конституцию надо бы знать. И неплохо бы её и соблюдать! Atbildēt

          !

  15. Бедный дедушка еврей. Ну ни дня не может прожить без Путина! Atbildēt

    !!!

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Un tagad mani 100 grēki Latvijai.

Tuvojoties Latvijas Republikas proklamēšanas simtajai gadadienai, arvien vairāk dažādu ļaužu, organizāciju velta kādu savu darbu, pasākumu vai lietu valsts simtgadei. Aglonā notiek Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svinības ar dažādiem pasākumiem, šodien notiek svētku galvenā mise.

Vai teātra izrādēs var ņirgāties par valsti un amatpersonām?
Draugiem Facebook Twitter Google+