Par labu šopingu Londonā. Saruna ar Aigu Grabusti 0
Vieglatlēte Aiga Grabuste sekmīgi sākusi ziemas sezonu, uzvarot Katrīnas kausa sacensībās tāllēkšanā (6,45 metri). Aiga ir Latvijas rekordiste septiņcīņā un ļoti cītīgi gatavojas vasarā gaidāmajām Londonas olimpiskajām spēlēm.
“Sagaidot Jauno gadu, uz lapiņas uzrakstīju lielāko vēlēšanos, sadedzināju to, pelnus iebēru šampanietī un izdzēru. Mums ar draugiem otro gadu ir šāda tradīcija. Pagājušā gada vēlēšanās – labot Latvijas rekordu – piepildījās, un ļoti ceru, ka arī šogad piepildīsies,” stāsta Aiga, precīzi neatklājot savus sapņus, taču liekot nojaust, ka tiem ir sportisks raksturs. Olimpiskajā gadā citādi nemaz nevarētu būt.
– Kādam jābūt scenārijam, lai pēc 12 mēnešiem tu varētu pateikt: iepriekšējais gads bija ideāls?
– Noteikti jālabo Latvijas rekords olimpiskajās spēlēs. Domāju, ka ar 6600 punktiem varētu pietikt trešajai vietai (Aigas personiskais rekords ir 6507 punkti, kas gan sasniegts ar vēja palīdzību, tādēļ oficiālais Latvijas rekords ir mazliet zemāks 6414. – I. S.). Ja viss būs kārtībā ar veselību, tas ir ļoti reāli izpildāms.
– Lodes grūdējs Māris Urtāns intervijā “LA” atzina, ka viņam ļoti trūkst labas bāzes, kur ziemā trenēties. Vai arī tevi skar šī problēma?
– Ja to saka lodes grūdējs, tad iedomājieties, kas notiek ar septiņcīņu! Man ir septiņi veidi, visu laiku jāskrien, ir mešanas, lēkšanas. Rīgas manēžā nav iespējams kvalitatīvi paveikt visu darbu, lai gan vieglatlēti jau ir tādi melnā darba darītāji un savu programmu izpilda jebkādos apstākļos.
Reiz runāju ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu, lai atnāk paskatīties, kas notiek Daugavas stadiona manēžā piecos vakarā – trenējas vesera metēji, mazi bērni, baletdejotāji un vairākas sportistu grupas. Tāds kišmiš, ka drausmas.
Ja atbrauktu, piemēram, igauņi, kuriem ir ļoti labi apstākļi, tad būtu kauns. Glābiņš ir nometnes siltajās zemēs, kur jādara viss smagais darbs. Decembrī bijām Portugālē, pavasarī arī izbrauksim ārpus Latvijas.
– Prezidents atnāca paskatīties?
– Nē (smejas). Viņš ir ļoti aizņemts cilvēks.
– Mēnesi pirms olimpiskajām spēlēm Helsinkos risināsies Eiropas čempionāts. Tavos plānos tas ietilpst?
– Startēšu noteikti, bet pagaidām grūti pateikt, uz cik augstiem rezultātiem varēs pretendēt. Jāskatās situācija un jāuzklausa treneris.
– Vai mēģināsi izpildīt olimpisko spēļu A normatīvu arī tāllēkšanā?
– Jā. Olimpisko spēļu programmā vispirms ir daudzcīņa un tad tāllēkšana. Tā ka to visu varētu apvienot. Esmu pārliecināta, ka pēc septiņcīņas organisms var atrast rezerves, lai startētu arī tāllēkšanā. Viss atkarīgs no tā, kā tu sevi noskaņo. Pagaidām man ir B normatīvs, taču ar to nepietiek, tāpēc darīšu visu, lai izlēktu A normu (6,75 m). Šis ir maksimuma gads.
– Ko tu gaidi no olimpiskajām spēlēm?
– Es jau reiz teicu, ka nevis Londonai jāpārsteidz mūs, bet mums jāpārsteidz Londona ar saviem rezultātiem. Organizācijas lietas ir svarīgas, bet primārais tomēr ir stadions, skrejceļš, rezultāts. Tikai pēc tam var jūsmināties par to, kas notiek apkārt.
– Londonā esot labas iespējas iepirkties jeb, kā tagad daudziem patīk teikt, šopings…
– Esot gan. Pirms mačiem par to domu nav, pēc tam varbūt. Londonā neesmu bijusi. Ja paveiksies un uzrādīšu lielisku rezultātu, tad būs ļoti liels šopings (smejas). Ja ne – būs jābrauc mājās.
– Kādas ir tavas prognozes – kā Latvijas delegācijai varētu veikties Londonā?
– Cik noprotu, mūsu sportisti ļoti cītīgi gatavojas un medaļām jābūt daudz. Vēlu visiem veiksmi, un lai olimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti parāda labākos rezultātus.
– Pasaules rekords septiņcīņā kopš 1988. gada pieder amerikānietei Džekijai Džoinerei-Kērsijai. Vai tuvākajā laikā to kāda sportiste varētu labot?
– 7291 punkts ir ļoti augsts rezultāts. Lai to labotu, viss jādara perfekti. Zviedriete Karolīna Klufta bija pietuvojusies (7032 punkti), taču ne vairāk. Krievijas sportistei Tatjanai Černovai tas, iespējams, varētu būt pa spēkam, taču, skatoties reāli, domāju, ka tuvākajos piecos gados rekords netiks labots. Jāgaida, kad parādīsies kāds brīnumbērns.
