Par lāčiem un to medīšanu Latvijā 0
Vēl ap 1850. – 1880. gadu lāču mūsu mežos nebijis retums. Pat bērni, pa mežmalām ogodami un sēņodami, tos redzējuši. Lāčus turējuši arī nebrīvē pie muižām, jo bijis paradums, ja gadījies nošaut lāceni, audzināt tās lācēnus. Tos vēlāk pārdevuši, lielākoties Krievijā Pleskavas lāču dīdītājiem, kas cītīgi apstaigājuši ciemus, līdz 1880. gadā lāču vadāšana tikusi noliegta.
Lāču medības notikušas ik gadu ziemā. Muižu ēku bēniņos bijušas iekārtotas īpašas istabas, kur karājušās lāčādas, ādas izlietojuši pašu vajadzībām, kamanu segām, kažokiem, tepiķiem.
Kā stāstījis “obers” Fricis Pūpols (dzim. 1846. g.), lāču medībās piedalījušies arī zemnieki, labi šāvēji. 1869. gada ziemā, iztraucēts no ziemas miega, lācis ienācis Skultes Zasas pusmuižas mežā. Tā kā lācis jau bijis reiz iztraucēts, nolēmuši to dzīt uz atpēdām, atpakaļ uz dienvidiem. Uz atpēdām nostādījuši kādu “oberi” no Pabažiem, varenu šāvēju, kam varējuši droši ļaut izšaut no 10 – 15 soļiem uz lielo pieckapeiku no pirkstu starpas. Lācis gājis virsū tieši šim medniekam. Bises vīrs izšāva, bet, pierē mērķēdams, aizlaida garām. Var arī būt, ka lode, aizķerdama kādu zariņu, bija mainījusi virzienu. Par laimi, lācis meties atpakaļ, bijis sevišķi liels zvērs.
Pa to laiku otrā mednieku grupa, kas stāvējusi flangā, nemaz necerēja uz šaušanas laimi, jo zināja, kas stāv uz atpēdām.
Pēkšņi tie ieraudzīja lāci liepu jaunaudzē saslējušos pakaļkājās, pirmais izšāva mežkungs, bet ietrieca lodi kokā. Tad izšāva otrs mednieks šķērsām uz metriem 50, lode ķēra zvēru pašā viducī. Suņi izdzirdējuši šāvienus un saoduši asinis, gāja kā ārprātīgi virsū savainotajam lācim un piespieda to pie egles. Piesteidzās Igātes mežsargs, piegāja labi tuvu un iešāva lācim krūtīs. Šāviens bija nāvīgs, tomēr lācis ar pēdējiem spēkiem metās mežsargam virsū, šim atlecot vīlās, kāja ieķērās izsalušajā drumstājā, un viņš pakrita. Lācis viņam pielīda klāt un jau sāka grābt drēbes ar nagiem. Tad mežsarga suns, glābdams saimnieku, cirtās lācim virsū, lācis to sagrāba un meta pret egli, par laimi, aizlaizdams tai garām. Ar to bija iegūts laiks. Piesteidzās cits mednieks un iešāva lodi lācim ausī. Kad tas ticis ievests Skultes muižā, purns bijis ragavās līdz apgalvenēm, bet pakaļējās kājas vilkušās nopakaļ pa sniegu.
Lāčus ķēruši arī dzelzīs. Šim nolūkam taisījuši no zaļiem un ieraktiem kokiem slietas būdas, līdzīgas amoliņa kaudzēm. Tur ielikuši kādu sprāgoņu, atstājot tikai vienā pusē caurumu – spraugu, pa kuru lācis varējis iebāzt tikai vienu ķepu.
Kad lācis bija iesācis labi nākt, tad izlikuši pudu smagu slazdu ar enkuru. Lāči uz trim kājām tālu nav gājuši un bijuši tad viegli nomedījami.
Uz lāčiem rīkoja arī parastās dzinēju medības ar suņiem. Šim nolūkam muižas turēja 10 – 15 kvekšus.
Notika arī nelaimes gadījumi. Reiz Sveiciema mežos bija sašāvuši lāci, medības bijis jāpārtrauc, jo uznākusi tumsa. Par nelaimi, viens no dzinējiem bija aizmirsis savus cimdus uz celma un, sievas bīdamies, aizgājis tos meklēt. Otrā rītā atrada abus, lāci un cilvēku, kam lācis bija pārmaucis ādu pār acīm.
Kā zināms, lāču tēvainim ir savs īpašs iegarens skrimslis, ko ļoti cienīja pīpju kātiem. Reiz bija nošāvuši kopējās medībās lāci sveiciemieši un ķirbižnieki. Abu muižu mežsargi veduši to uz mājām. Pa ceļam nodzēruši krogū lācim bēres. Iznākuši no kroga, kirbižnieki, kam lācis pienācies, drošības dēļ sāka aplūkot, vai ar lāci viss kārtībā, un vareni sašuta, jo kauliņa izņemšanas operācija jau bija izdarīta. Aizdomas kritušas uz kādu Sveiciema mežsargu, kas bija palicis ārā un tagad pilnīgi klusēja. Sāka to pārmeklēt, bet bez panākumiem. Pēdīgi likuši attaisīt muti – lūk, kur bijusi novietota šī vērtīgā trofeja.
Ērģemē laikā no 1885. līdz 1867. gadam oficiāli ir nošauti 14 lāči. Raunā 1865. gadā ir šauti trīs, 1886. gadā – viens. Lāču skaits katastrofāli samazinājās to intensīvo medību dēļ. Pēdējie zināmie lāči līdz pirmās Latvijas neatkarībai ir šauti Salacas mežos 1899. gadā, tajā pašā gadā arī Gulbenē.
Ir ziņas par pēdējām lāču medībām Lubānā 1900. gadā. Lāci apņēmuši purvā, nelielā staģī. Uz atpēdām nostājies mežzinis, medībās bijis paņemts līdzi mežkopja māceklis. Tam iedevuši vecu vienstobreni un nolikuši pajūga tuvumā.
Medības iesākušās, un loms licies tukšs, jo vēja dēļ nav varēts neko lāgā dzirdēt. Jau sākuši iet uz pajūgiem, kad pie tiem atskanējis šāviens. Lācis tomēr iznācis tieši uz mācekli, tas nedomādams un nemērķēdams kaut kādi nospiedis un laimīgi iešāvis lodi lācim mugurkaulā. Zvērs palicis uz vietas, kaut arī vēl kustējies, tuvākais mednieks to piebeidzis ar lodi galvā. Bet jaunākais šāvējs stāvējis pārakmeņojies un bāls. Vēl lācis ir šauts 1901. gadā Dzelzavā, bet aizgājis sveikā.
