Par latviešiem teātrī un “kaķiem maisā” 1
Cik teātra režisori ir ieinteresēti latviešu darbos; kā teātrim dzīvot arvien lielākas spriedzes apstākļos un cik tālu līdz situācijai, kad teātri varētu domāt tikai par mākslinieciskām kvalitātēm? Par šiem it sevišķi jaunās teātra sezonas ieskaņā aktuālajiem jautājumiem “LA” pielikuma “Kultūrzīmes” organizētajā diskusijā redakcijā diskutēja Latvijas teātru vadītāji.
“Latvijā ir ļoti augsta līmeņa teātris – par to esmu pārliecinājies, daudz ko redzot pasaulē, – un mums nav savā starpā jāsacenšas un jākonkurē, bet jādomā, lai labi, kvalitatīvi strādātu ar interesantām idejām. Lielākā problēma ir tā, ka mēs par tām nevaram domāt, jo vēl arvien esam spiesti pelnīt naudu, lai visi kopā kaut kā izdzīvotu. [..] Par veselības nozares problēmām mūsu sabiedrībā var runāt skaļi, bet kultūra galvu nedrīkst pacelt. Ierēdņiem liekas: ak Dievs, lai tie, kas vēlas, dzied, dejo un spēlē teātri. Bet tie, kuri to visu nodrošina, ir kā tādi ļaunie naudas “izsitēji”. Jā, ir mākslas darbi, kas veidojušies nabadzībā, taču mākslinieks izsalcis var būt kādu laiku un nevis mūžīgi. Liela problēma ir arī tas, ka Latvijā teātra cienītāju auditorija ir maza un līdz ar to tās labās lietas mēs nevaram ilgi spēlēt,” teātru problēmas atgādināja Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.
“Teātri regulāri apmeklē 20 procenti Latvijas iedzīvotāju. Līdz ar to allaž vajag iestudēt arvien jaunas un jaunas izrādes. Teātrim kopumā un skatuves māksliniekiem tas rada milzu slodzi,” piebilst Dailes teātra direktors Andris Vītols. “Mēs joprojām spēlējam uz spēku izsīkšanas robežas. Un, ja mēs to varam, tad valdībā liekas, ka viss kārtībā – viņi var! 365 dienās nospēlējam 560 izrādes…” saka O. Rubenis.
Visu diskusiju lasiet KZ
