Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. jūnijs, 2014
Drukāt

Rosina atkārtoti izdot senu grāmatu par latviešu tiesībām (8)

Foto: LNB digitālā kolekcijaFoto: LNB digitālā kolekcija

Vēsturnieki uzskata, ka pienācis laiks no jauna apsvērt iespēju izdot 18. gadsimta vācu jurista Johana Augusta Maskova mazzināmo darbu par brīvo Rīgas latviešu tiesībām.

Šā rokrakstā tapusī grāmata joprojām pazīstama tikai šauram pētnieku lokam, lai arī tajā pamatotas latviešu tiesības un atainoti tautas brīvības centieni vēl pirms slavenajiem Garlība Merķeļa “Latviešiem”.

Merķeļa “Latvieši” iznāca 1797. gadā, taču Maskova manuskripts, kurā apkopotas ziņas par Rīgas latviešu brīvībām, pabeigts 1764. gada 25. aprīlī. Tiesa, tas tā arī palika vienā eksemplārā un nekad, ja neskaita atsevišķus fragmentus, pilnībā nav ticis nodrukāts. Par godu 250. gadadienai kopš svarīgā, taču pusaizmirstā notikuma LU Mazajā aulā tika sarīkota neliela vēsturnieku konference. Pēc vēsturnieku sacītā, Maskova grāmatai beidzot jāierāda pelnītā vieta, jo tā pēc būtības apgāž ilgi pastāvējušu uzskatu, ka par latviešu nacionālo kustību var runāt tikai no 19. gadsimta vidus.

Maskovs sāka vākt materiālus grāmatai 1762. gadā, kad viņu Pēterburgā uzrunāja un nolīga brīvo Rīgas latviešu līderis Jānis Šteinhauers. Šteinhauers bija ļoti turīgs amatnieks, koktirgotājs un muižnieks, taču viņam, līdzīgi kā citiem Rīgas latviešu uzņēmējiem, bija jācieš dažādi ierobežojumi nevācu izcelsmes dēļ. Piemēram, latvieši nevarēja tikt uzņemti namniekos, bet tas nozīmēja liegtas iespējas vēlēt un tikt ievēlētam Rīgas rātē. Šteinhauers, pēc profesora Gvido Straubes vārdiem, vēlējās “rocību savienot ar politiskajām tiesībām”. Viņš pierunāja Maskovu atbraukt uz Rīgu, lai, izmantojot arhīvus, uzrak­stītu darbu, kurā pierādītu, ka brīvajiem Rīgas latviešiem jau gadsimtiem ilgi piederējušas dažādas tiesības. Šteinhaueru dzimta cerēja ar šo darbu ietekmēt Krievijas carienes Katrīnas II un valdošo Pēterburgas aprindu viedokli.

Maskovs atlasīja un apkopoja mērķim derīgos dokumentus, kuri pārstāv laika posmu no 1192. g. līdz 1764. g., bet vairākumā gadījumu tomēr 17. – 18. gadsimtu. Teksts ir dots latīņu un vācu valodā. Tie ir līgumi, vienošanās, tāmes, cunftu statūti jeb šrāgas ar autora komentāriem un secinājumiem, ka latviešiem, lībiešiem, igauņiem ir attiecīgās tiesības.

Manuskripts no pētnieku redzesloka šajos 250 gados te parādījās, te atkal nozuda. Par stabilāku ieiešanu apritē tam jāpateicas vēsturniekam Jānim Straubergam, kurš par dokumentu no jauna uzzināja 30. gados. Pēc tam par Maskovu atkal uz brīdi piemirsa, bet pēdējais pētnieks no Latvijas, kurš turējis rokās grāmatas oriģinālu, ir filozofijas doktors Juris Prikulis. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā viņš rokrakstu atkal atrada un nokopēja toreizējās Ļeņingradas, tagad Sanktpēterburgas Saltikova-Ščedrina bibliotēkā.

1987. gadā Maskova grāmatu uzņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevējdarbības perspektīvajā plānā. Atmodas gados sākās darbs pie tulkošanas. Iztulkoja ap 80% darba. Tulkošanu tomēr pilnībā nepabeidza, jo mainījās vēstures izpētes prioritātes.

Vēsturnieki nešaubās, ka Maskova grāmata derētu arī kā avotu izdevums, jo daudzu tajā norakstā iekļauto dokumentu oriģināli jau gājuši bojā.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Pie viena derētu noskaidrot, kāpēc tik centīgi tika dedzinātas 1905. gadā vācu piļu bibliotēkas. Vēsturnieki malači, ka sāk celt gaismā to, kas līdz šim atstāts novārtā vai ideoloģisku apsvērumu dēļ noklusēts.

  2. Johann Jacob Mascov (* 26. November 1689 in Danzig; † 21. Mai 1761 in Leipzig) war ein sächsischer Jurist.
    Un tad tā dīvaini man šķiet, ka šis Lepcigā nomira 1761.gadā bet vēl trīs gadus vēlāk – 1764.gadā beidz rakstīt manuskriptu. Ja nu man kā vecam Kurzemniekam būtu dokuments uz kura pamata kaut ko pierādīt, tad ne jau nu tāds par kura izcelsmi ir jāsāk šaubīties jau pirmajā brīdī. Vācieši šo raksturotu kā krievu tieksmi mazināt vācu muižnieku ietekmi Kurzemē un Livonijā.

  3. Sen tādus darbus un rakstus vajadzētu publiskot, citādi “krievi” veic apmelojošas informācijas izplatīsanu, ka te tādu latviešu nemaz nav bijis. Likt atcerēties vņiem par dzimtbūšanas atcelšanu pašā krievijā, lai netaisa bijušie kalpi sevi par baroniem grafiem un kņaziem.

  4. Andris Ansis Špats Atbildēt

    Nav šaubu, ka šajos seno dokumentu aprakstos parādīsies daudz faktu, kas runās pret pieņemtām vēsturnieku “normām”, jo kāpēc tad šāda dokumentu liecība tika noklusināta!

  5. Cik nu man zinaams – nekaadu liigumu starp Romas bazniicu un kaut kaadu Kursas valsti nebija. Ir liigums starp Romu un jaundibinaato Livoniju, kuraa vieteejie – letgalji(nejaukt ar muusdienu latgaljiem) un liivi pieliidzinaati tiesiibaas ienaaceejiem – vaaciem. Zemgalji izveeleejaas pakljautiibu Lietuvai, daljeeji arii kurshi, lai gan Kurzemee visilgaak saglabaajaas briivzemnieki, varbuut leimanji – taa saucamie kurshu kjoninji. Kurshu valoda nebija liidziiga letgalju un zemgalju valodai, kurshi sadarbojaas ar lliviem, bet vairaak ar saamsalieshiem.

    • Ja personīgi tev, Ješka, nav zināms, tad vēl nenozīmē, ka nebija.
      Kā tev šķiet, no kurienes tādi kuršu brīvzemnieki radās?! Tu laikam esi no tiem cilvēkiem, kuri jautājumus nav pieradušu sev uzdot.
      Par 1230.gada 28.decembra līgumu un tā pielikumu 1231.gada 17.janvārī informāciju var atrast viegli. Ja tikai ir vēlme tādu meklēt.
      Ar šo līgumu Kursa apņēmās pieņemt kristietību, nodrošināt katoļu baznīcas pilnvaras savās zemēs un netraucēt viņu darbību, par to saņemot Kursas suverenitātes atzīšanu mūžīgi mūžos (ar nosacījumu, kamēr neatkrīt no kristīgās ticības).
      Līgums tika noslēgts starp Kursas valdniekiem, no vienas puses, un Romas pāvesta sūtni, no otras puses. Tajā laikā līgums ar Romu nozīmēja starptautisku de jure atzīšanu.
      Šādu līgumu Romas gribēja noslēgt tāpēc, ka Kursa kontrolēja (ar tā laika metodēm…) ūdens ceļu, pa kuru no Vācijas krustneši kuģoja uz Rīgu.
      Ievērojot, ka Kurzeme ir Latvijas būtiska sastāvdaļa un minētais līgums juridiski nav zaudējis spēku, var teorētiski uzskatīt, ka Latvijas valstiskums saglabā pēctecību kopš senās Kursas valsts…
      www historia lv/publikacijas/dokumenti.htm
      www historia lv/alfabets/K/ku/kursa/raksti/aabers.htm

  6. “Viņš pierunāja Maskovu atbraukt uz Rīgu, lai, izmantojot arhīvus, uzrak­stītu darbu, kurā pierādītu, ka brīvajiem Rīgas latviešiem jau gadsimtiem ilgi piederējušas dažādas tiesības.”
    Par to XXI gs. ir jārunā uzsvērti!!! Brīvajiem latviešiem, saskaņā ar vēl aizvien spēku nezaudējušu, starptautisku 1230.gada 28.decembra līgumu pieder suverēnas tiesības (ar vienīgi saistošu vienošanos ar kristīgo baznīcu par tās dominējošās lomas reliģijas aspektā atzīšanu un tās priesteru materiālu uzturēšanu). Faktiski Latvijas valstiskums ir de jure spēkā kopš XIII gs., kad Kursas valsts tika ar Romas pāvesta sūtņa starpniecību starptautiski atzīta uz mūžīgiem laikiem.
    Būtiski ir arī apstākļi, kāpēc tika noslēgts šis līgums ar Romas pāvesta sūtni – Kursa de facto bija patstāvīga valsts, ar pilnīgi visiem tā laika valstiskuma atribūtiem, un tai bija nozīmīga loma reģionālās politikas aspektā.
    Kurši, nenoliedzami, ir latviešu nācijas kodols – līdz ar latgoļiem, sēļiem, vidzemniekiem un zemgaļiem.
    Jā, nākas atzīt, ka kurši savulaik apspieda lībiešus jeb lībjus. Par to mūžīgs kauns. Un pazemīgs lūgums lībiešiem piedot šo pārestību!
    Tomēr šodienas ģeopolitiskajā situācijā svarīgi ir vērst uzmanību uz latviskās identitātes saknēm. Tas nav tikai XVIII gadsimts, tas ir XIII gadsimts, vismaz…

  7. Bez šaubām,ka tas ir publiski popularizējams un vajadzīgs dokuments, bet to lasot tomēr nedrīkst aizmirst,ka arī tajā laikā tikai labi, ja 50-60% tika atspoguļoti precīzi no visa tanī laikā notiekošā,ja arī tad politiskās un mantiskās intreses dikteja tā pati NEMIRSTĪGĀ arī šodien cenzūra! Jo brīvs,lepns un patstāvīgs latvis,igaunis vai leitis nebija derīgs nevienam okupantam, ne vācietim, ne zviedram, vēl jo mazaāk mazizglītotajiem un mežonīgajiem krieviem! Tāpēc droši var pieņemt, ka izcili latvisks un drosmīgs brīvdomātājs vai to kāda amatu biedrība , amatnieku grupa tika noklusēta , jeb greizi un izkropļoti atspoguļota, vai noklusēti vispār.

Draugiem Facebook Twitter Google+