Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. marts, 2016
Drukāt

Par leģionā kritušajiem var interesēties Kara muzejā

Foto - LETAFoto - LETA

Šogad Kara muzejā tradicionāli sarīkotās ikgadējās Latviešu leģionāru datu informācijas dienas rezultāts ir 11 muzeja rīcībā nonākuši priekšmeti – leģionāru vēstules un fotogrāfijas.

Kā pavēstīja Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis – šogad apmeklētāju bijis mazāk nekā citgad, kas ir loģiski, ņemot vērā, ka leģionāru piederīgie par saviem radiniekiem var interesēties jau pārdesmit gadu. Lielākā daļa to, kas vēlējās noskaidrot pazudušo likteni, to jau izdarījuši. Tomēr joprojām nāk cilvēki, kuri meklējot tēvu, brāļus. Ir gadījumi, kad padomju okupācijas gados viņi par savu radinieku likteni nav pajautājuši saviem vecvecākiem. “Tagad iznāk, ka viņiem jāiet grūtākais ceļš, jo vieglāk būtu bijis toreiz paprasīt tiem, kas zināja,” teic vēsturnieks.

Ir cilvēki, kas nāk uz muzeju jau kuro gadu, un ir arī tādi, kas atnāk pirmo reizi. Daži izmeklējušies ziņas par saviem radiniekiem Latvijas un Vācijas arhīvos, meklēto nav atraduši, taču katru gadu turpina nākt uz Kara muzeju cerībā uzzināt kaut ko jaunu. “Viņi nezaudē cerību, ka būs kapa vieta, kur aiziet un nolikt ziedus, jo šobrīd viņiem tādas nav. Ar to jāsamierinās. Mēs jau arī nevaram neko padarīt, ja cilvēks pazudis bez vēsts. Ja zināms pazušanas datums un vieta, varam tikai pastāstīt, kas, iespējams, ar šo karavīru noticis,” atzīst Tomaševskis.

Parasti ļaudis informācijas dienā (šogad tā notika 10. martā) līdzi nes vēstules un fotogrāfijas. Pirms pāris gadiem kāda kundze atnesusi veselu sava tēva sūtīto vēstuļu kolekciju. Daļa apmeklētāju līdznesto uztic muzejam, citi vēl ne. Pie pēdējiem dāvinājumiem minamas divas vēstules, kuras leģionārs, vārdā Ēvalds, 1943. gada beigās sūtījis mātei no mācību nometnes Liepājā, kur apmācīts par sakarnieku. Šis vīrs kritis 1944. gada 24. februārī. Fotogrāfijas lielākoties ir “parādes”, kur leģionāri redzami tūlīt pēc iesaukšanas un formas saņemšanas. Frontes fotogrāfijas gadās ļoti reti, parasti tie ir Rīgas fotosalonos izdarīti uzņēmumi, portreti. Šīs bildes leģionāri ņēma līdzi uz fronti un pēc tam sūtīja tuviniekiem, draudzenēm. Vienā no tādām redzams 1943. gada nogalē iesauktais Andrejs Kandavnieks (vai Kondovnieks). Viņa liktenis tuviniekiem nav zināms.

Gan Jānis Tomaševskis, gan viņa kolēģe Ieva Kvāle uzsver, ka cilvēkiem, lai interesētos par tuvinieku likteni, nav obligāti jāgaida leģiona informācijas diena, jo Kara muzejā to var darīt arī jebkurā citā darba dienā. Otrā pasaules kara nodaļa ar to arī atšķiroties no citām Kara muzejā, ka apmeklētāju tur ierodas visvairāk. Kopēja kritušo latviešu karavīru reģistra gan nav, taču meklēšanā tiek izmantots muzejā glabātais “Daugavas vanagu” latviešu leģiona arhīvs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+