Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. marts, 2015
Drukāt

Par lellēm un cilvēkiem

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Darbs no Jasa Kaselāna izstādes "Leļļu laukums".

Kamēr izstāžu zāles “Arsenāls” pirmajā stāvā notiek vērienīga Purvīša balvas nominantu izstāde, turpat blakus otrā stāva Radošajā darbnīcā apmeklētāji var apskatīt Igaunijas mākslinieka un prestižās Kēlera prēmijas laureāta Jasa Kaselāna instalāciju “Leļļu laukums”. Izrādījās, ka, ieejot mākslinieka radītajā telpā, var ne tikai uzzināt par tendencēm Igaunijas laikmetīgajā mākslā, bet nejauši sastapties ar filozofiskiem, sociāliem un kultūrvēsturiskiem jautājumiem, kas skar arī mūsu dzīvi.

Kas padara laikmetīgo mākslu pievilcīgu publikai? Protams, ka prēmijas un balvas. Bez tām mēs neuzzinātu, ka vispār ir laikmetīgie mākslinieki un ka daži no viņiem veido darbus, kas, pēc ekspertu viedokļa, ir labāki, vērtīgāki un interesantāki nekā citu mākslinieku darbi. Naudas prēmijas, ko saņem uzvarētāji, pašas par sevi jau garantē lielu publikas interesi un līdzi sekošanu. Bet ideālā gadījumā katrs balvas saņēmējs sapņo par to, lai pasniegšanas ceremonijā nolasītais spriedums būtu sadzirdams arī ārpus nacionālajām robežām. Šķiet, ka šobrīd balss bija pietiekami skaļa, lai mēs šeit sadzirdētu, kas notiek Igaunijas aktuālajā mākslas dzīvē.

Kēlera balva nav vienīgā prēmija, ko igauņi pasniedz vizuālās mākslas jomā. Tāpat kā Konrāda Megi medaļa, Kristjana Rauda un Eduarda Vīralta balvas, arī šī prēmija nosaukta igauņu glezniecības vecmeistara vārdā. Johans Kēlers (1826 – 1899) bija Igaunijā dzimis, bet pārsvarā ārzemēs strādājošs mākslinieks, kurš pieder pie pirmās akadēmiski izglītotās mākslinieku paaudzes. Viņa statuss lielā mērā sakrīt ar to vietu, ko ieņem vidzemnieks Kārlis Hūns latviešu mākslā – ar to nelielo atšķirību, ka Kēlers aktīvi piedalījās Igaunijas atmodas procesā. Salīdzinot ar mūsu Purvīša balvu, vēl jāsecina, ka, spriežot pēc vidējā kandidātu vecuma, Kēlera balva tendēta, lai piešķirtu šo svarīgo atzinību un radošo impulsu tieši jauniem māksliniekiem, kuri vēl atrodas radošā ceļa relatīvā sākumā. Tāds nepārprotami ir arī pēdējais balvas laureāts Jass Kaselāns.

Īsumā var teikt, ka viņš ir tēlnieks, ja ar šo terminu apzīmēsim mākslinieku, kurš piepilda telpu, izmantojot ne tikai tradicionālus un sataustāmus materiālus, bet arī gaismas un skaņas īpašības. 2006. gadā viņš saņēma bakalaura grādu Tartu Mākslas koledžā un vēl divus gadus turpināja mācības maģistra programmā Igaunijas Mākslas akadēmijā Tallinā. Interesanti, ka šo ceļu no Tartu uz Tallinu veikuši vēl daži talantīgi mākslinieki, kurus mākslas kritiķi šobrīd mēģina apzīmēt kā noteiktu grupu. Protams, Kaselāns pēc vecuma pieder 80. gadu mākslinieku paaudzei, kas atšķiras no septiņdesmitajos vai deviņdesmitajos dzimušajiem. Varbūt tā ir kopīga tieksme uz lielāku dokumentālismu savos darbos, varbūt interese par cilvēka eksistenciāliem jautājumiem, bet, neraugoties uz to, ir skaidrs, ka tajā brīdī, kad mākslinieks atrodas viens pret vienu ar tukšu telpu, kas jāaizpilda, nekāda grupa viņam nav vajadzīga.

Jasa Kaselāna daiļradi varbūt visprecīzāk raksturo epitets “monumentāla”, spriežot ne tikai pēc darbu fiziskā izmēra, bet arī ņemot vērā dažādu nozīmju uzslāņojumu. Var teikt, ka viņa instalācijas, kas, šķiet, var pilnībā okupēt jebkuru telpu, aizņemot tik daudz vietas, cik pieejams, ir kā semantiski koraļļu rifi, kuri aug, bezgalīgi pievienojot jaunas vēstījuma nianses. Mēģinot atsegt šos slāņus, varam ieskatīties, no kā sastāv viņa instalācija “Leļļu laukums”.

Jass Kaselāns izveidojis skulpturālu portretu sēriju, palielinot lelles, ko viņš bija atradis pie miskastēm kādā no blokmāju guļamrajoniem. Šo bistu betona atlējumi taisīti no tā paša betona, no kā tika ražoti paneļi padomju blokmājām. Šo vienādo māju bezgalīgās logu rindas raugās uz mums no fotogrāfijām pie sienas. Kas ir aiz tiem logiem? Lelles klusē par tiem, kuri tās izmetuši, kamēr laiks bezgalībā met ārā sekundes ar uzstājīgu apokaliptisku tikšķēšanu. Mistiskais noskaņojums šajos darbos robežojas ar kritiskām atsaucēm. Meklējumi pēc glābšanas, pēc kaut kā stabila un mūžīga mūsu nepastāvīgajā postreliģiozajā sabiedrībā ir viena no tām “monumentālajām” tēmām, par kurām Kaselāns runā savos darbos. Atgriešanās pie fundamentālām reliģijas saknēm bez kādas konfesijas šauriem nosacījumiem Igaunijā kā ateistiskākajā valstī Eiropā ir pietiekami jūtīga tēma. Bet vēl uzmanīgāk, protams, jāpieskaras padomju laika mantojumam. Tomēr, laikam ritot, kopā ar negatīvu attieksmi mainījās arī vērtību sistēma un tagad, atceroties bronzas tēlniecības uzplaukumu pirms pusgadsimta, daudziem nākas secināt, ka vismaz tēlniekiem tas īstenībā bija nevis bronzas, bet zelta laikmets. Protams, mākslinieka instalācija atsaucas uz padomju “monumentālo” ietekmi, kas ir klātesoša arī mūsu dzīves vidē. Blokmājas kā simboliskās zīmes, no kurām nevar tik viegli tikt ārā kā, piemēram, no pieminekļa Ļeņinam, joprojām stāv un atgādina vienam par okupāciju, bet citam par viņa saulaino bērnību, kas pagājusi šajās necilajās dekorācijās starp nobružātām šūpolēm un miskastēm. Pie tām noteikti atradīsies vēl kāda lelle, kas tomēr ļoti atgādina ­cilvēku.

vārds apmeklētājiem

Eimija Džonsone, mākslas pētniece no Londonas: “Vēriens. Izstādes autoram viennozīmīgi nav kompleksu. Ekspresija ar telpu un domu.”

Elīna Nazūre, pedagoģe: “Autora rokraksts ir nedaudz robusts un biedējošs. Bērns kā maiga, nesamaitāta būtne, bet lielums un galva kā pasaules izjūta. Jo lielais jau mazo vienmēr uzvar. Izstāde nedaudz uzdzen trīsas, bailes.”

IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+