Vija Beinerte
Vija Beinerte
Foto: Polina Viljuna

Vija Beinerte: Par maisiem un krustā sisto patiesību 12

Tas, ka atvēra, ir labi un pareizi. Žēl, ka tikai tagad. Žēl, ka svarīgākie šā arhīva dokumenti tika iznīcināti vai pārsūtīti uz Maskavu, kur tie glabājas kā šantāžas instruments.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Žēl, ka Latvijā atstātā arhīva daļa ir publiskota bez komentāriem un pielikumiem.

Žēl, ka tagad vienā maisā ir gan tie, uz kuru nodevīgu vai viltus liecību pamata cilvēki tika represēti, izsūtīti un nomocīti līdz nāvei, un tie, kas bija spiesti sadarboties, lai, piemēram, pasaules sasniegumus medicīnā vai zinātnē darītu pieejamus latviešiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Žēl, ka nav tikusi ņemta vērā iespēja, ka ieviest kartīti, kā izrādās, varēja ne tikai tiem, kas ir sadarbojušies labprātīgi vai piespiedu kārtā, bet arī cilvēkiem, kas ir atteikušies sadarboties vai vispār nav tikuši vervēti.

Kad Georgs Andrejevs jau kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs sāka gatavot ārvalstnieku likumu, kas paredzēja priekšlaikus demobilizēto okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu repatriāciju, pēkšņi viņa kartīte atradās maisos. Citēju Georgu Andrejevu, kas man sarunā sacīja: “Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies.”

Neņemos spriest, kāpēc maisos ir atstāta Godmaņa kartīte. Taču nekāda kartīte nevar sakompromitēt Godmani vairāk, nekā viņš pats sevi ir sakompromitējis, sagraujot Latvijas rūpniecību (“Latvija būs banku un pakalpojumu valsts”) un ar “Parex” afēru, kad divu privātpersonu parāds tika uzkrauts uz nodokļu maksātāju pleciem.

Nezinu, kā maisos ir nonākušas Rolanda Kalniņa, Jāņa Streiča un Andra Slapiņa kartītes. Andra stāstu mēs nekad vairs neuzzināsim. Taču nekādas kartītes nemazinās manu mīlestību un cieņu pret šiem vīriem.

Izbrīnu nerada fakts, ka maisos nav gana daudzu, kam tur vajadzētu būt (kā teica Andrejevs: “Uz Maskavu aizgāja tie maisi, kur, protams, galvenie ir iekšā”), toties sašutumu (bet ne izbrīnu) rada tas, ka maisos ir cilvēki, kas pat nenojauta par šādu iespēju. Piemēram, Dzintra Geka. Viņa ir jau saņēmusi tiesas atzinumu par to, ka nav sadarbojusies ar VDK, taču emocionāli joprojām nespēj atgūties no šoka stāvokļa.

Tātad tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ka Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.

Un te nu mēs nonākam pie sātaniskā plāna būtības: patiesība, puspatiesība un meli – viss vienā maisā. Katrs tagad lai pats min, kurš izslīdējis caur tīkla aci, kurš ieķēries, kurš – iemelots. Īsāk sakot, noziedzīgais režīms turpina manipulēt ar mūsu apziņu. Tolaik galvenais bija sēt bailes, tagad – sēt neuzticību. Sašķelt, diskreditēt, apklusināt, iznīcināt. Noārdīt robežas un piesist patiesību krustā.

Dzintra Geka sarunā skumji atzina, ka jaunībā esot staigājusi ar plecos ierautu galvu, jo viņas tēvs bija politisks ieslodzītais; neatkarības gados beidzot iztaisnojusi muguru, bet tagad – jauns trieciens.

Reklāma
Reklāma

Un tad es pēkšņi sapratu: tieši to jau viņi grib – lai mēs staigātu, galvu plecos ierāvuši.

Jā, arī man šis ir neiedomājami smags pārbaudījums. Mirkli pat svārstījos, vai Ziemsvētkos iet uz baznīcu. Kā cilvēki uz mani skatīsies? Ko teiks? Ko domās? Vairums no viņiem taču nezina, kas ir noticis patiesībā. Vai man būtu tas kādam jāpaskaidro? Es atteicos ziņot par studiju biedru un kolēģi Juri Podnieku. Es pateicu kategoriski: nē! Vēl vairāk – es pateicu, ka mani šāds piedāvājums aizvaino. Bija 1987. gads. Atmoda. Šķita, ka ar to šim jautājumam ir pielikts punkts, jo viņi vairs netika ne zvanījuši, ne mēģinājuši mani vēlreiz satikt. Taču izrādās – kartīti tomēr bija ieviesuši.

Ziemsvētkos es aizgāju uz baznīcu. Un skatījos visiem acīs. Kā vienmēr esmu to darījusi.

Tomēr neatbildēti paliek divi jautājumi. Īstenībā – trīs.

Pirmais: ja maisos ir kaut desmit nevainīgi cilvēki, vai viņiem ir tiesības uz sava vārda un goda aizsardzību?

Otrs: vai mēs kā tauta gribam savas miesas savulaik vardarbīgi inficēto daļu amputēt vai dziedināt?

Un tad vēl trešais: kas jādara mums katram kā cilvēkam un visiem kopā kā tautai, lai attīrītos no pagātnes sārņiem, lai atbrīvotos gan no grēku nastas un upura sindroma, gan no vēlmes tiesāt? Jo tikai tā ir iespējams pieaugt spēkā un mīlestībā.

Mana atbilde ir īsa un vienkārša: ceļš uz patiesību sākas ar grēku nožēlu, ceļš uz mīlestību – ar spēju piedot. Uz to es ceru. Jo beigu rēķins tik un tā būs nevis starp mums un čekistiem, bet starp mums un Dievu.

*

Lasi vēl:

Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?

Latvija starp melu un gļēvuma dzirnakmeņiem. Saruna ar bijušo ārlietu ministru Georgu Andrejevu

Vija Beinerte: Patiesība ir apslēpta mūsos

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.