Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. maijs, 2012
Drukāt

Par mata tiesu no maksātnespējas

maksla2_vs_6

Centra rajona tiesa nupat noraidījusi kompānijas SIA “OSBY” prasību atzīt Latvijas Mākslinieku savienību (LMS) par maksātnespējīgu. Taču problēma paliek: kā radošām savienībām pārvaldīt savus īpašumus? 


 

Dubultu namu taisās izīrēt

Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) priekšsēdētājs, dramaturgs Jānis Jurkāns Dubultu rakstnieku namu nesen notikušajā LRS pilnsapulcē nosauca par sāpju bērnu, jo tā uzturēšana nes zaudējumus. Tie rodas gan tāpēc, ka māja ir veca un jāsiltina, gan tāpēc, ka Valsts kultūrkapitāla fonds vairs neapmaksā rakstnieku uzturēšanos radošajos namos. Dubultu namam šī summa bija 3000 latu gadā. Visticamāk, jau drīzumā nams būšot jāizīrē, turklāt, kā atzīst J. Jurkāns: “Problēma nav tik daudz atrast īrnieku, kā tas, ka neviens nevēlas saglabāt namā pat divus numurus rakstniekiem. Tomēr, saņemot īres maksu, varētu nodrošināt rakstnieku mitināšanos kaut kur citur.”

Kā pa naža asmeni staigā arī Latvijas Teātra darbinieku savienība. Tās priekšsēdētāja, Nacionālā teātra aktrise Daiga Gaismiņa saka: “Mūsu trīsstāvu namu Dzirnavu ielas galā uzturam tikai un vienīgi no īrnieku samaksātās naudas. Ar to pietiek komunālajiem maksājumiem un pēkšņi plīsušas caurules salāpīšanai. Par nopietnākiem remontiem nav pat runas. Telpu īres cenas esam nolaiduši, cik tik zemu vien var. Un, ja kāds īrnieks aiziet, tad mums ir problēma, jo ar steigu jāatrod cits vietā…”

 

Kā glābt 
Nacionālo krājumu

LMS nupat bija nonākusi vēl kritiskākā situācijā – SIA “OSBY” bija iesniegusi tiesā prasību atzīt LMS par maksātnespējīgu. Kā publiski paustā paziņojumā rakstīja LMS priekšsēdētājs Igors Dobičins, apsaimniekot LMS nekustamos īpašumus bija uzticēts tās meitas uzņēmumam SIA “Saimnieks–MS”. Tā kā tas nepildīja līgumā noteiktos pienākumus, sadarbība tika pārtraukta. “Un, LMS pašai pārņemot visus pienākumus, apstiprinājās aizdomas par tīšu uzņēmuma gremdēšanu.”

No sabiedrības viedokļa satraucošākais: kas šajā situācijā notiktu ar LMS krājumu, kas aptver vairāk nekā 16 tūkstošus mākslas darbu – 2702 gleznas, 350 plakātus, 8430 grafikas, akvareļus, pasteļglezniecības darbus un scenogrāfijas metus; 1435 dekoratīvi lietišķās mākslas darbus – tekstilu, ādu, koku, stiklu, metālu –; ap 1100 tēlniecības un apmēram 1500 keramikas darbu?

 

Ja LMS atzītu par maksātnespējīgu, parāda piedzinējam būtu tiesības pretendēt uz visu šo bagātību. Pasargāti no ūtrupes būtu un joprojām ir tie 4839 LMS kolekcijas mākslas darbi, kas iekļauti Nacionālajā muzeju krājumā.

 

Saskaņā ar Muzeju likumu tā ir nacionālā bagātība, kas atrodas valsts aizsardzībā, tātad no visiem 16 tūkstošiem māk-slas darbu aizsargāta ir tikai nepilna trešdaļa. Tāpēc šis gadījums ar maksātnespējas pieteikumu ir nopietns brīdinājums LMS turpmāk nenonākt parādos.

LMS priekšsēdētājs Igors Dobičins uzskata, ka jāiz-strādā krājuma uzturēšanas stratēģiskais plāns. Viņš gatavojas runāt ar Kultūras ministriju par LMS mākslas kolekcijas apsaimniekošanas modeli. “Kolekcijas uzturēšanai telpās nepieciešama noteikta gaisa temperatūra, ventilācija, signalizācija. Nemaz nerunājot par restaurācijas un zinātniskajiem darbiem, mums būtu nepieciešams atbalsts 40 000 latu apmērā,” viņš atzīst. Mākslinieku savienība, kas gūst līdzekļus no nekustamā īpašuma – māk-slinieku darbnīcu un radošo industriju nozarēs izmantojamo telpu – iznomāšanas, galerijas un krājumu uzturēšanai gatava ieguldīt 25 000 latu. Taču ar to ir par maz.

 

Joprojām – 
privāts īpašums

Tieši nepieciešamība pēc valsts atbalsta bija iemesls, kādēļ LMS 2002. gadā pati lūdza Kultūras ministriju iekļaut jau minētos gandrīz piectūkstoš darbus – kolekcijas vērtīgāko daļu – Nacionālajā krājumā. “Toreiz mākslinieku domas bija atšķirīgas,” atceras ilggadējais LMS valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Heimrāts, “vieni uzskatīja, ka līdz ar iekļaušanu Nacionālajā krājumā savienība savu īpašumu tikpat kā atdod valstij un tas neesot vajadzīgs. Taču es domāju citādi. Īpašuma forma no tā nemainās, un tas bija vienīgais veids, kā piesaistīt valsts līdzekļus krājuma uzturēšanai.”

Kamēr nebija iestājusies krīze, LMS arī saņēma finansējumu no Kultūras ministrijas Nacionālā krājuma darbu uzturēšanai un popularizēšanai. Pēc tam atbalsts sāka sarukt, līdz pārtrūka pavisam. “Arī tagad neesam tik bagāti, lai saviem spēkiem uzturētu krājumu,” pārliecināts Mārtiņš Heimrāts, “valstij arī ir pienākums nākt finansiāli talkā.”

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta muzeju un vizuālās mākslas nodaļas vadītājs Jānis Garjānis gan ir pretējās domās:

 

“Jā, likums atļauj piešķirt līdzekļus Nacionālā krājuma priekšmetu uzturēšanai, taču tas neuzliek šo atbalstu par obligātu pienākumu, jo visa kolekcija, arī Nacionālajā krājumā iekļautie pieci tūkstoši darbu, joprojām ir privāts īpašums. Tas pieder tikai un vienīgi Mākslinieku savienībai.”

 

Vienīgi LMS kongress tiesīgs lemt par krājumu – paturēt savā īpašumā, atdot valstij, mēģināt pārdot valstij (te gan jāatceras, ka valsts jau vienreiz māksliniekiem samaksājusi, padomju gados iepērkot no viņiem krājumā iekļautos darbus), pārdot privātkolekcionāriem. Valstij ir pirmpirkuma tiesības vienīgi uz Nacionālajā krājumā iekļautajiem gandrīz piectūkstoš darbiem. Mārtiņš Heimrāts uzskata, ka pat teorētiski apsvērt domu par viena vai vairāku darbu atsevišķu pārdošanu arī vislielākajā krīzes situācijā būtu liela muļķība: “Šī gadu desmitiem veidojusies briljantā kolekcija ir unikāla, brīnišķīga, un tās vērtība ir tieši tās kopumā!”

LMS priekšsēdētājs Igors Dobičins ir pārliecināts, ka, sekmīgi apsaimniekojot nekustamos īpašumus, LMS ir iespējas nosegt minimālos izdevumus tās galerijas un LMS krājuma uzturēšanai. “Kultūras ministrija ir pirmais sarunu partneris, taču ir iespēja meklēt sponsorus un avotus arī Eiropas fondos,” viņš sacīja.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+