Līcītis: Tādi deputāti, kuri grib nozagt svētkus, laikam vairs negrib būt deputāti! 10
Saeimieši veic pārdomātas darbības, lai vēlētājiem dotu mazu iepriecinājumu, piešķirot papildu brīvdienu 11. novembrī Lāčplēša dienas atzīmēšanai. Ņemot vērā, ka deputātiem pašiem ir garāki atpūtas brīvlaiki nekā skolniekiem un študentēm, ir loģiski, cik viņi mīlīgi pretimnākoši kā kaķēni un klusi kā pelītes par savām privilēģijām, dodot tautai visu to labāko. Var just, ka politiķiem ļoti patīk svinēt, teiksim, Baltā galdauta svētkos iet un izēsties pie visiem galdiem, Lieldienās publiski krāsot olas, šūpoties šūpolēs, un statistika liecina, ka 99% vienkāršo cilvēku arī priecātos par katru no jauna klāt pieliktu sarkanu kalendāra lapiņu.
Latviešiem bieži pārmet sērošanu un melanholijā grimšanu, ir par maz līksmības. Ziemeļniekiem dzīve vispār rit pelēcībā, kā aiz aizrestotiem logiem, kurpretī dienvidu nācijām – mūžīgi svētki. Radušās diskusijas ietvaros jāizvērtē, vai nav nepieciešamas vēl kādas svinamās dienas, jo sevišķi, ja ir nopietns pamats. No feļetonista skatpunkta tūliņ piedāvāju noteikt 1. aprīli par izejamo dienu. Cilvēki Smieklu dienā nemitīgi zirgojas un zvaigā – kas tur par strādāšanu. Kontrargumenti, jo vairāk brīvdienu, jo mazāk ekonomika kāps kalnā, ir blēņas. Labi atpūtušies darbaļaudis koncentrēsies uz ražīgāku darbu, turklāt Ziemsvētku dāvanu gādāšanas process, Līgo vai parastas dzimšanas dienas mielasta vīkšīšana, jebkuri svētki dod grandiozus ienākumus pavāriem, konditoriem, puķkopjiem, viesību muzikantiem, grādīgā brūveriem, fraku šuvējiem, vainagu pinējiem, kā arī šeņķu un vīnūžu apkalpošanas sfēras darbiniekiem.
Kamēr simts Saeimas ķeizariņiem priekšvēlēšanu noskaņās skaidra saprašana un labs prāts, jāpadomā arī par Zinību dienas godā celšanu. Ir brutāli 1. septembri sākt ar bērnu mocīšanu un mājasdarbiem, un ģimnāzisti atgriešanos no suņudienām tāpat pārvērš par vētrainu atzīmēšanu. Arī atkal satikušies pedagogi pulcējas kolektīvā noslēgtībā, kur pēc pasēdēšanas skolotājs Glāzītis un skolotāja Buriniece 2. septembrī ņem slimības lapu. Patriarhālu kārtību mīlošās zemēs valsts vadītāja jubileja ir iemesls lielai sumināšanai – kāpēc Latvijā nepraktizēt prezidenta Vējoņa dzimšanas dienas svinēšanu? Jāpadomā, vai, cienot tradīcijas, svētku kalendārā neiekļaut Ūsiņa, cūku Teņa un citas gadskārtu, ieražu dienas, ko svētījuši mūsu senči. Vissteidzamāk īstenojamā ierosme, protams, ir 15. maija, nācijas vienotības dienas – sveiks, saulainais maijs, sveiks, Tautas Vadoni! – iekļaušana starp atzīmējamiem svētkiem, jo nācija prezidentālās pārvaldes ieviešanas gadadienu arvien sagaidījusi lielā pacilātībā un sajūsmībā.
Skarbi jāvēršas pret glupību apgriezt zarus mūsu svinamo dienu kokam. Tādi deputāti, kuri grib nozagt svētkus, laikam vairs negrib būt deputāti! Ka jālikvidē Darba svētki, kas radušies neatminamā senatnē un ir vēstures produkts – momentā papīrgrozā sviežams priekšlikums! Kur vēl lielāku ambrāžu, kā no elku pielūdzēja dep. Askolda Kļaviņa puses atcelt Jāņus, svinēt saulgriežus! Tas liecina, ka Zaļās partijas biedri pavisam prātiņu izkūkojuši un ir tai fāzē, kad pilnmēness iestāšanos svētī kā godus. Kad Līgonaktī jautrā kompānijā ieraugāt jāņunīdēju, mizantropu Kļaviņu, nekavējoties metiet ar aizkostiem siera gabaliem un ripiniet virsū degošu pūdeli, citādi ekvinokcijas svinēšanas kurators ielēks ugunskurā, izspārdīdams pagales, un iztramdīs papardes zieda meklētājus. Kā Saeimas parkets vēl nes tādu deputātu!
