Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. augusts, 2012
Drukāt

Par maz politiskā ganāmpulka ganījās pa Aglonu

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Kaut katoļu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzruna Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos nebija varējusi rentēt pienācīgu vietu TV ekrānos, burbuļojošo avīžu lappusēs un informatīvi analītiskās dzeltenās preses slejās, tā dziļi atbalsojās to cilvēku sirdīs, kuri ir piekritīgi metropolītam, ka jānostiprina mūsdienu sabiedrībā tik ļoti izļodzītie desmit baušļi.

 

Kaut garīdznieks nepaijāja, kaut starp nereti bargo vārdu āmuru un laktu velēja politiķus ar izžuvušu sirdsapziņu un zemu nolaistu morāles un ētikas mērauklu, acis no svētā vīra mantijā neatraudami, Aglonā pirmajā krēslu rindā sēdēja amatpersonu elite – Bērziņtēvs, Āboliņmāte un premjers Dombrovskis, arī Bordāna kungs, jo kuram piedienas būt vēl taisnākam par tieslietu ministru, arī mūsu vērtību glabātāja kultūras ministre, arī naudas mijēju, finansistu atsūtītais pārstāvis, preses sekretārs Jarockis, kurš, Stankeviča patiesuma vārdu iztrūcināts, šņaukājās un jo bieži vērsa acis pret debesīm, itin kā solīdamies nekad savā uzglūnošo briesmu pilnajā amatā neļauties kārdinājumiem un pavedināšanai. Tomēr – ak vai! – pārāk šaurs sapulcējās politisko personu ganāmpulks, jo citiem svētruna Aglonā būs šķitusi pārlieku nabadzīga un diētiska garīgā barība, tie izvēlējās palikt pie Ēģiptes gaļas podiem un sīpoliem.

Sevišķi pazemīga un vērīga klausītāja – mācekle toties bija Saeimas priekšsēdētāja – izsalkusi kā vilks pēc mutvārdu stundām un pamācībām no bazilikas kanceles. Kas arī saprotami, jo taisni viņas valstība ir tā vārīgā vieta, kur velns kā rūkdams lauva meklē, ko aprīt. Un politiskās miesas un aptraipītās dvēseles pekles lielskungam ir tā mīkstākā “gaļiņa” dūšas uztaisīšanai, tas saldenākais un biezākais krējumiņš, ar ko pamieloties. Tanī vietā, Saeimā, visvairāk iemājo mūsdienu “varoņi”, par kuriem arhibīskaps noņēma miglu no acīm – jo vairāk viņi spējīgi apmierināt savas iekāres, jo augstāks ir viņu reitings, un no šādas ideālu maiņas izriet tik ļoti izplatītā skaudība un prakse gremdēt citus. Mēs sagaidām, ka pa Jēkaba ielas bruģi astoņos no rīta uz darbavietu apzinīgi soļo cildenums koka tupelēs un svēta tikumība skrandās, aizrāpo simt darba skudras, lido simt sirsnībā dievbijīgas dvēseles, bet tā vietā lepnos džipos garām pabrauc zvērasta devēji un nepildītāji, tie, kuri kalpo kā koka leļļi pavēlnieka saimnieka īkšķim, tie, kuriem vīzdegunībā aizmirsies, ko nozīmē nodurt acu skatu uz kurpju purngaliem. Bet Tas Kungs ir žēlīgs maldu ceļos visnoklīdušākajai avij, un caur grēku nožēlošanu un nepārkāpjamu apņemšanos laboties grēcinieks top no grēkiem atpestījies tīrs. Tas, kurš sagrābies mantu un kaviāru lielveikalos, var to izdalīt nabagiem, lai pats nodziļinātos lūgšanās. Pats lielākais dulburis politiķis no riska grupas caur zemisko instinktu un saltā aprēķina nomērdēšanu var tikt brīvs no elkdieviņiem, kas kā parazītaugs izsūca dzīvības sulas no kādreiz zaļoksnā koka stumbra, pārvērsdams to par Saeimā zvilnējošu celmu vai praulu. Katrs deputāts kā nevainīgs jēriņš rožsārtām pēdiņām saldi dusējis šūpulī, pirms sāka stūķēt kabatās, un nenieka nemaksā tagad pamosties politiskajā pārapdzīvotībā un jautāt – vai partija ir īstā vieta, kur man spokoties? Vai nesākt darīt godīgu darbu, atgriežoties pie krāsotāja pindzeles un zvejnieka tīkla, pamestajā galdniekdarbnīcā, kur vēl glabājas ēvelētu dēļu smarža. Degustējiet pilnām nāsīm tīro smaržu, dzeriet strauta ūdeni, kalpojiet Tēvijai kā iekšēji brīvi cilvēki, nevis kā nešķīstu partiju pakalpiņi, drebēdami par to, kas ir tur priekšā, nebūtībā – politiskās karjeras galā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+