Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
13. novembris, 2013
Drukāt

Monika Zīle: Patriotisms ne tikai svētku brīžos (3)

Foto - LETAFoto - LETA

Nesen saņēmu rudenīgu noskaņu caurstrāvotu vēstuli no rīdzinieces Annas Bērziņas. Visnotaļ atzinīgi novērtējusi “Latvijas Avīzes” tematisko lauku, viņa pauž vēlmi redzēt mūsu lappusēs biežāk cilājam patriotiskās audzināšanas jautājumu. “Lāčplēša dienā lieli un mazi kopā liek svecītes varoņu piemiņai, un tad ir pārliecība, ka mīlam savu Latviju. Šī sajūta turpinās līdz valsts svētkiem, bet pēc tam strauji apdziest. Presei ar attiecīgām publikācijām vajadzētu gādāt, lai patriotisma ugunskurs neizplēn un jaunatnei ir kur pasmelties dzimtenes mīlestības zinības,” uzskata mūsu lasītāja.

Domājot par mīlestību vispār, tad šo jūtu mehānismu noskaidrot nav izdevies ne humanitāro, ne eksakto zinātņu pārstāvjiem. Nepalīdz arī hipotēze par bioķīmiskiem ķermeņa procesiem. Tāpēc mīlestība bija, ir un būs virzošais un pretrunu pilnais spēks mākslas darbos. Bet, ja runājam par dzimtenes mīlestību, tad man vislabāk patīk Bernarda Šova definīcija: “Patriotisms ir pārliecība, ka tava valsts ir labāka par citām tāpēc, ka tieši tu tajā esi piedzimis.” Tiesa, šo pārliecību varam iegūt un uzturēt vienīgi tad, ja zinām savas valsts vēsturi un pietiekami labi orientējamies tagadnē. Lai cik kritiska objektīvu iemeslu dēļ palaikam būtu attieksme pret ikdienā vērojamo, valsts spožāko lappušu un lepnuma vērtu sasniegumu zināšana sekmē cilvēkā to iekšējo līdzsvaru, kas veido viņa piederību dzimtenei. Ir taisnība, ka par patriotiem nepiedzimst, bet par tādiem kļūst pieaugot. Var diskutēt par skolas un ģimenes sadarbību šajā pieaugšanā, tomēr lielāka loma, domāju, ir vecāku un tuvinieku paraugam.

Piekrītot Bērziņas kundzei par Lāčplēša dienas dvēseliski saviļņojošo noskaņu, es nedomāju, ka patriotisma izpausme ir tikai varoņu piemiņas godināšana. Protams, tā veicina tautiskās kopības sajūtu un stiprina nacionālo pašapziņu. Dzimtenes mīlestība ir darbošanās tās labā, un patrioti ir visi tie Latvijas ļaudis, kuri godīgi strādā, skolo bērnus un izbrīvē mirkļus vaļaspriekiem, kas mums ar savu valsti ļauj pelnīti lepoties Dziesmu svētkos. Tēvzemes patriote ir pie savas necilās mājas nomaļā apvidū ik pavasari puķu dobi uzrušinājusī pensionāre, jo – ap latvju sētu taču vajag būt ziediem. Patriots ir (iespējams, šobrīd vēl to neapzinās) arī modīgi saplēstos džinsos ģērbies un izskatā pinkulācim līdzīgs jauneklis, kurš sestdienas rītos aiz matiem izceļ sevi no gultas, iesēdina autobusā un brauc uz augstskolas sagatavošanās kursiem Rīgā. Viņš grib nākotnē kaut ko sa-sniegt un, ja par izcilību nekļūs, tik un tā vairos Latvijas izglītoto ļaužu pulku.

Manuprāt, latviešos patriotisma asns ir ļoti stiprs. 
Drīkstam ironizēt par valdībai mīļo vārdkopu “Latvijas veiksmes stāsts” – ekonomiskās lejupslīdes sekas joprojām žņaudz ģimeņu budžetus, – taču visdramatiskākajos jostu savilkšanas brīžos mūsu ļaudis parādījuši apbrīnojamu savaldību. Pieņemot, ka daļēji to veido pazemība un samierināšanās ar ikdienas diktātu, lauvas tiesa tur būs ticība gaišākai rītdienai. Tādas mistiskas, iracionālas jūtas kā mīlestībā mēdz būt. Patiesi mīlošie lielākoties par savu labo attieksmi vārdos izsakās skopi. Dažreiz, baidīdamies izskatīties smieklīgas jūtelības pārņemti, pat lieto diezgan skarbus vārdus. Īstie mīlestības apliecinājumi redzami darbos.

“Bieži vien ļaudīm nav acu savas zemes daiļumu aplūkošanai. Vajadzīgs, lai kāds viņiem tās iedotu, ka viņi varētu cienīt un mīlēt savu zemi.” Šie vārdi pieder latviešu rakstniekam Edvartam Virzam un laikam būtu liekami ievadā jebkurai patriotiskās audzināšanas programmai.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Patriotisms ir savas Tautas un Tēvzemes mīlestība, kas radusies paaudžu pēctecībā un etniskas integrācijas procesā; un tā nav baudāma cittautiešiem – klaidoņiem vai okupantiem.

  2. Var jau diskutēt par to kuram vairāk jānodarbojas ar patriotisko audzināšanu, bet vai tiešām Jūs domājiet, ka bērnam no nelabvēlīgas ģimenes, tā ir pietiekami daudz devusi? Laikam jau sēžiet savā kabinetā un kā viesulis izdrāžaties caur Vidzemi lai nokļūtu savā Latgalē, kur pilns ar patriotiskiem saimniekiem? Toties es Vidzemē neredzu nevienas ( vai gandrīz nevienas) lauku mājas pie kuras lepni plīvotu Latvijas karogs. Tik ļoti tie padomju darbinieki ir izdzinuši to patriotismu no cilvēkiem, ka tagad tikai retais uzdrošinās saukt sevi par patriotu – tai skaitā arī skolotāji. Un nedod Dievs – par nacionālistu! Mūsu plašsaziņas līdzekļi ar panākumiem turpina iznīdēt šos terminus no latvieša smadzenēm..

  3. Katrs izvēlas (vai aizņemas) savu definīciju. Monika Zīle citē Bernardu Šovu: “Patriotisms ir pārliecība, ka tava valsts ir labāka par citām tāpēc, ka tieši tu tajā esi piedzimis.” Nez vai: ir valstis, krāšņākas par manu, ir – ekonomiski bagātākas. Taču ubags Māris (A. Brigadere “Princese Gundega un karalis Brusubārda”) ne velti teica: “Te zemes vidus, kur es stāvu”. Te. Un nekur citur pasaulē.

Draugiem Facebook Twitter Google+