Foto-Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits: Krievijas meli par Ukrainu – līdzīgi kā par Baltijas valstīm 33

“Mēs kategoriski esam pret atsevišķu politiķu mēģinājumiem eskalēt situāciju Latvijā, īstenojot retoriku, kas vērsta pret nacionālajām minoritātēm un pilsoniskajām brīvībām.” Šis svešādā latviešu valodā rakstītais teksts ir no partijas “Saskaņa” nesen (5. martā) publiskotā valdes lēmuma Ukrainas notikumu sakarā. Tikmēr minētie notikumi turpina attīstīties, bet “sociāldemokrātiskās partijas” nostāja par tiem – ne īpaši. Tomēr šoreiz vairāk pievērsīsimies nepārtraukti piesauktajai minoritāšu tēmai.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Trešās atmodas laikā Latvijā aktīvi darbojās Krimas Tatāru kultūras biedrība – lielā mērā pateicoties toreizējam Latvijas Valsts arhīva direktoram Refatam Čubarovam, kuru arī man bija izdevība pazīt. Viņš iesaistījās arī citās politiskajās norisēs, kas tuvināja Latvijas neatkarību, taču nekad neslēpa, ka pie pirmās izdevības atgriezīsies senču dzimtenē un ka viņa galvenā cīņa būs par to, lai Krimas tatāri atgūtu savu zemi un savas mājas. Īsam atgādinājumam – pirmos piespiedu emigrācijas viļņus Krimas tatāri piedzīvoja drīz pēc Krimas hanistes iekļaušanas Krievijas impērijā 18. gadsimta beigās, kad viņu zemes atņēma un izdāļāja impērijas amatpersonām un šo zemju apstrādāšanai tika ievesti dzimtcilvēki no Iekškrievijas. Tomēr traģiskākais datums šīs tautas vēsturē bija 1944. gada 18. maijs, kad pussalā vēl atlikušos Krimas tatārus masveidā deportēja uz “attālajiem apgabaliem” ar pamatojumu, ka viņi sadarbojušies ar nacistiem, lai gan daudzi bija karojuši sarkanarmijas rindās. Tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma Krimas tatāri ieguva plašākas iespējas. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Refata Čubarova vadītais Medžliss jeb Krimas tatāru tautas sapulce, par spīti draudiem un amatu solījumiem, iestājās par 16. marta referenduma boikotēšanu un pret Krimas varmācīgu atšķelšanu no Ukrainas, ko Maskava noformē kā “tautiešu” aizstāvību vai kārtējo atbrīvošanu. Lai gan vēsturiskās patiesības vai elementāras godprātības vārdā tieši Krimas tatāru viedokli vajadzētu ņemt vērā pirmām kārtām. Bet pienāk ziņas, ka viena daļa no viņiem dodas patverties Rietumukrainā, ko Krievijas TV kanāli iztēlo par fašistu perēkli. Tiesa, tas nesakrīt ar citu avotu stāstīto, un tāpat, piemēram, Krimas ebreju kopienas vadība nesen apgalvoja, ka oficiālā Maskava vienkārši melo.

Tas ir pietiekami bieži darīts, arī runājot par Baltijas valstīm. Turklāt Krievijas Ārlietu ministrija savas nebeidzamās rūpes par “mazākumtautībām” parasti ietērpj gandrīz tādās pašās frāzēs kā “SC”, kurš it kā uzņemas gādību gan par itin visām “nacionālajām minoritātēm”, gan par “vārda brīvību”. Laikam iekļaujot šajā jēdzienā arī Baltijas telpas visaptverošu un neierobežotu “apraidīšanu” ar Kremļa televīzijas kanālu propagandu. Droši, pēc 16. marta referenduma tiks apgalvots, ka senā krievu zeme Krima beidzot ir atbrīvota (un Mazkrievija jeb Ukraina arī drīz būs svabada), kamēr, piemēram, Latvijā “nacionālās minoritātes” arvien smok vissmagākajā apspiestības jūgā… Ievērojamais krievu disidents Sergejs Kovaļovs reiz izteicās, ka atšķirība starp PSRS un Putina režīmu būtībā nav idejiskas, bet tīri tehniskas dabas. Taču noteiktās jomās arī tās sāk izzust.