Latvijā
Sabiedrība

Ījabs: Izsakoties par politiku, intelektuāļi ir kautiņā iekšā 10


Ivars Ījabs
Ivars Ījabs
Foto – Valts Kleins

Ivars Ījabs savā jaunajā grāmatā “Politikas teorija: pirmie soļi” politologus nosaucis par dīvainiem cilvēkiem, kas darba mūža garumā cenšas noskaidrot šķietami pašsaprotamas lietas. Par taisnīgumu, valsti, demokrātiju u. c. Sarakstam pievienojam vēl vienu tematu – par muļļāšanos politikā. Sarunas nobeigumā viņš atklāj, ko lūgtu zelta zivtiņai Latvijas labā.

Grāmatu esat veltījis mammai, vai viņai ir kādi īpaši nopelni jūsu tagadējās profesijas izvēlē?

Mamma ir cilvēks, kas mani gandrīz vienatnē ir uzaudzinājusi, un, tuvojoties sirmajiem gadiem, jāgodina tie cilvēki, kas tevi laiduši pasaulē un audzinājuši. Mammai nav gājis viegli. Viņa savulaik bija Nacionālā teātra aktrise, un viņas vārds ir Baiba Nollendorfa. Paralēli darbam teātrī mācījās svešvalodniekos, tāpēc deviņdesmitajos gados, kad angļu valoda kļuva ļoti pieprasīta, pārgāja tikai uz svešvalodas mācīšanu. Arī tagad viņa māca angļu valodu – ir viena no latviešu strādājošajiem pensionāriem.

Darbā aizņemtām vecmāmiņām neatliek tik daudz laika mazbērniem?

Mums vairākās paaudzēs pastāv tradīcija, ka vecvecāki palīdz pieskatīt mazbērnus.

Dzīvojat zem viena jumta?

Esmu kategoriski pret dzīvošanu kopā ar vecākiem. Tas īpaši nesekmē jaunās ģimenes patstāvību un labklājību kopumā, jo ir lietas, kas jārisina tikai savā starpā.

Protams, ka vecāki var būt diezgan noderīgi ar materiālo palīdzību, bet es neieteiktu nevienam uz to iekrist. Ģimenēm jādzīvo atsevišķi pēc principa, ka vecāki jāmīl pa gabalu un – jo lielāks gabals, jo lielāka mīlestība.

To jūs kopš savas ģimenes izveidošanas ievērojat?

Es diezgan agri aizgāju no ģimenes.

Galerijas nosaukums

Esat no progresīvajiem tēviem – ar trešo atvasi bērna kopšanas atvaļinājumā palikāt mājās jūs, nevis sieva.

Pārsteidz, ka man to itin bieži vaicā. Vecāku loma bieži balstās bezkompromisa jābūtībā – ja ir bērns, tad arī nepieciešams kāds, kas viņu pieskata, aprūpē. Tai brīdī es to varēju izdarīt.

Vai par politiku savā ģimenē runājat?

Mana sieva – kā jau sieviete un radošs cilvēks – ātri ietekmējas no vizuālās un cita veida informācijas, piemēram, par Trampu vai breksitu. Šādās situācijās esmu mierinātājs, saku, ka nevajag tādēļ stāvus lēkt Daugavā, jo ir taču nianses, kā šo ziņu pasniedz populārie mediji. Bet vispār mēs īpaši neesam politizējušies ikdienas dzīvē.

Ārpus ģimenes gan gadās situācijas – reiz satiku prominentu aktieri, kurš kādā krievu televīzijas kanālā bija saskatījies raidījumus par sazvērestības teorijām. Viņš ņem mani aiz krāgas un saka – klausies, vecīt, ārprāts, kā tā var būt – un sāk stāstīt par masoniem, rozenkreiceriem… Pietiekami gudrs cilvēks, nav problēmu ar inteliģenci, taču saprotu – viņš ir pārliecināts, ka televīzijai jātic. Tad esi spiests uzlikt roku uz pleca un ieteikt paskatīties kādu citu televīzijas kanālu, kas varbūt nav tik briesmīgs.

Ja sāksim dzīvot televīzijā un ticēt visam, ko tur stāsta, labu galu neņemsim. Turklāt ir lietas, ko pasaulē nevaram ietekmēt. Nu, Tramps! Liksim mierā ģeopolitiku un darīsim kaut ko paši sev. Ja būsim ko labu paveikuši, arī pasaule citādi izskatīsies.


Kā jāsaprot ieraksts grāmatā, ka esat autodidakts?

Mana iepriekšējā pieredze ir divējāda – kādu laiku intensīvi studēju mūziku un strādāju par mežradznieku pie Arvīda Klišāna. 24 gadu vecumā sapratu, ka pasaulē ir interesantākas lietas, un aizgāju studēt filozofiju. Stingri ņemot, no tās neko īpaši tālu neesmu aizgājis, jo tā nozare, ar ko jau gadus divdesmit nodarbojos, atrodas uz robežas starp filozofiju, politikas zinātni un tiesību teoriju.

Visi nopietni zinātnieki humanitārajās un sociālajās zinātnēs sāk no nulles. Kaut kādā mērā esam autodidakti, jo šīs zinātnes nebūvējas kā fizika vai matemātika, kurās jaunas zināšanas top, izmantojot kaut kādas sākotnējās pozīcijas. Kā savulaik izteicās latviešu mācītājs Modris Plāte – katram rītam savs rēbuss.

Mūziku joprojām klausāties kā profesionālis?

Esmu pārvarējis profesionāļu īpatnību klausīties to kritiski un piesieties. Tagad spēju būt baudītājs, nevis virtuves kulinārs. Mūzika ir brīnums, tā jāuztver kā bērnam ar atvērtu apziņu un uztveri.

Jūs šīs brīnumu pasaules vietā izvēlējāties pavisam citu vidi, kas tiek raksturota arī kā ļoti nežēlīga, nodevīga.

Mums būtu grūti iedomāties pasauli bez mākslas tāpat kā bez politikas. Politika ir īpaša darbības joma, kas tieši tāpat kā mūzika nav domāta visiem. Ne visiem ir absolūtā dzirde, ne visi ir spējīgi emocionāli un skaisti spēlēt, tāpat arī politika ir domāta tiem cilvēkiem, kuriem uz to ir īpašas spējas.

Šīs grāmatas pēdējā nodaļā, distancējoties no jēdzieniem, pievērsos politikai kā praksei un tās nozīmei. Ar politiku ir jāgrib nodarboties. Zinām taču, ka vesela virkne ļaužu tajā nonāk nejauši – nav bijis nekā cita ko darīt vai kāds čoms paaicinājis –, un pēc tam brīnāmies, ka lietas nenotiek tā, kā vajadzētu.

Satiekaties ar politiķiem?

Politologam vajag uzturēt normālas attiecības ar politiķiem, un es arī cenšos to darīt. Man nav privātu draugu šajās aprindās, bet ir diezgan daudz labu paziņu. Izbaudu viņu sabiedrību, īpaši, ja tie ir pieredzējuši un piedalījušies svarīgos vēsturiskos notikumos.

Nav jau tā, ka mēs, politologi, zinātu visas procesa nisanses, jo politikā daudzas lietas ir ekstrēmi konfidenciālas. Savukārt politiķa karjera lielā mērā atkarīga arī no tā, kā viņš proti turēt mēli aiz zobiem. Tas tā ir. Politikā viens no ļoti trūkstošiem resursiem ir lojalitāte. Bieži vien situācijās, kad kādā amatā nonāk cilvēks, domājam – kāpēc viņš tur tika, ja turpat līdzās bija kāds gudrāks un pieredzējušāks? Atbilde ir personiskā lojalitāte – lēmuma pieņēmēji šim cilvēkam uzticas.

Piemērs ir pēdējais Valsts prezidenta balsojums, kas daudziem nāca kā vilšanās, jo netika izmantota iespēja ievēlēt Egilu Levitu. Jūs, starp citu, izteicāties, ka Latvija ir saņēmusi adekvātu prezidentu, es gan domāju, ka esam pelnījuši augstākas raudzes politiķi.

Piekrītu, bet vienlaikus – un tā, iespējams, ir politologa perspektīva – saprotu tos cilvēkus, kas ievēlēja Vējoni. Kas attiecas uz Levitu, zinot viņa patriotismu un enerģiju, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka par viņu vēl ļoti daudz dzirdēsim. Ja kāds uztraucas, ka 2015. gadā viss ir apstājies, var būt mierīgs, ka tas tā nav.

Bet Vējoni ievēlēja tādēļ, ka balsotāji gribēja tādu, kurš politiski sevi ir apliecinājis viņu pašu vidū. Vējonis ir…

… prognozējams.

Jā, un tas tajā brīdī viņiem likās svarīgāk. Jebkurš politiķis ir racionāla būtne un izsver ieguvumus un zaudējumus situācijā, kurā ir nonācis. Priekšā divi kandidāti – vai balsot par to, kurš būs daudzmaz adekvāts kā valsts prezidents, vai arī izvēlēties otru opciju – vasaras laikā vēl divas nedēļas ņemties un ālēties ar absolūti neskaidru iznākumu, jo nav zināms, kas otrajā raundā sanāks. Tāpēc lielais vairums labāk nobalsoja par zīli rokā nekā medni kokā. No tāda viedokļa raugoties, brīžam procedūras ir krietni svarīgākas nekā cēli cilvēki vai ļauni motīvi.

Jums ir skaidrojums, kāpēc nebūtībā aizgājušas tādas savulaik spēcīgas partijas kā “Latvijas ceļš”, Tautas partija, tagad arī “Vienotība” atrodas vājā pozīcijā? Ir taču tik daudz polittehnologu, konsultantu, kas var palīdzēt ar viedu padomu, kā nenogrimt.

Ja runājam par dažāda veida konsultantiem, neslēpšu, ka man arī šad un tad šādā kapacitātē iznācis darboties. Ir diezgan nepareizi iedomāties, ka politiķi konsultantos baigi ieklausās. Zināt veco stāstu par A un B tipa konsultantiem? A tips, cerot, ka konsultējamo interesē viņa domas, ar tīru sirdi stāsta visu, ko domā. Savukārt B tips, kas Latvijā izplatīts daudz vairāk, atstāsta politiķim viņa paša domas, bet ar saviem vārdiem. Ļoti maz ir tādu politiķu, kuriem patiešām interesē, ko domā konsultanti.

Ko politiķi dara nepareizi?

Viņi dara pareizi, vadoties pēc saviem mērķiem. Kad tie sasniegti un negribas vairs mocīties, viņi sanāk kopā un pasaka, ziniet, bija forši, paldies par darbu, tagad visi brīvi.

Taču “Vienotības” fināls, kas nav izslēgts pat vidējā perspektīvā, nelīdzināsies “Latvijas ceļa” vai Tautas partijas galam. Tur daudzi nebūs ar mieru iet mājās, jo ir samērā konsolidēti, un, ja arī šo pasākumu vairs nesauks par “Vienotību”, viņi pārdzims kādā citā kapacitātē.

Jūsu politiskie komentāri ir vairāk ironiski, kas jūs spētu tā pa īstam sadusmot?

Esmu sapratis vienu lietu – ja pārkāp kādu noteiktu kritikas līniju, tad esi iesaistījies nevis zinātniskā argumentācijā, bet politiskā cīņā un rēķinies ar visām izrietošajām konsekvencēm – negatīvu komentāru birumu u. c. Politika ir pietiekami nežēlīga lieta. Ja tu tajā kautiņā lien, tevi arī sitīs. Priekšstatam, ka ir kaut kādi vispārcilvēcisko vērtību pārstāvji, kas drīkst izteikt politiskus spriedumus, vienlaikus pretendējot, ka viņi atrodas ārpus politikas, es neticu. Ja intelektuālis izsakās par politiku un dara to ar saviem līdzekļiem, viņš kautiņā ir iekšā.

Tikko rakstījāt par korupciju.

Tas bija apzināti polemisks raksts pret tiem, kas ir pārliecināti, ka Latvijas sabiedrības galvenā problēma ir tā, ka augšā visi zog. Zagšana notiek, tā ir taisnība, bet nevajadzētu iedomāties, ka tas notiek tik sistemātiski un visi mūsu ievēlētie politiķi ir zagļi, un neviens no viņiem nevēl neko labu Latvijas tautai, kas vienkārši nav patiesība. Mēs nesaskatām krietni būtiskākas problēmas. Latvijas lielākā problēma šobrīd ir nevis pārvaldes korumpētība, bet gan valsts kapacitātes trūkums – mēs nespējam izdarīt vajadzīgas lietas ilgtermiņā.

Kāpēc notiek tas, ko daudzi sauc par varas muļļāšanos?

Saeimas sasaukumi, kādus piedzīvojam pēdējo desmit gadu laikā, pamazām iet uz leju ar elementāras kompetences, zināšanu, spriestspējas un inteliģences trūkumu. Tam ir sakars arī ar atalgojumu un dažādiem ierobežojumiem, kas deputātiem uzlikti.

Sandra Kalniete nesen intervijā atzina, ka politika ir zema prestiža darbs.

Iedomājieties jaunu cilvēku, kurš pabeidzis kādu labu Latvijas augstskolu, pēc tam vēl pamācījies Rietumos un ieguvis labu ekonomista, jurista vai politologa kvalifikāciju. Viņš atgriežas Latvijā un grib strādāt valsts labā, un viņam piedāvā kandidēt Saeimas vēlēšanās. Grūta izšķiršanās, jo, no vienas puses, viņš ir patriots un daudzas lietas grib darīt tāpēc, ka mīl savu dzimteni, bet, no otras puses, viņš saņem algu, kas ir uz pusi mazāka nekā tā, ko varētu saņemt privātā sektorā. Bet tas vēl nav viss – viņš saņem, maigi izsakoties, ne pārāk labu reputācijas traipu, jo cilvēki nemīl politiķus.

Politiķi tautā nekad nebūs tā iemīļoti kā, piemēram, komponisti, aktieri, bet tas nenozīmē, ka viņi nevarētu būt tautā mīlēti un cienīti. Latvijas gadījumā politiķis ir diezgan zema prestiža profesija tādēļ, ka cilvēki ir konsekventi neapmierināti ar viņu darbu. Trūkst rezultātu tik svarīgās sistēmās kā veselības aprūpe, izglītība, nodokļi. Labā ziņa ir tā, ka pašreizējais Ministru prezidents kopumā šīs problēmas apzinās un viņš ir viens no tiem, kas mazāk domā par savu publisko tēlu, vairāk – par darba rezultātiem.

Jūnijā jums kā rīdziniekam jāiet balsot pašvaldības vēlēšanās – uzrunā kārdinājumi ar bezmaksas labumiem?

Rīgā tās nav pašvaldības, bet nacionāla līmeņa vēlēšanas, kurās dzirdēsim pietiekami daudz tēmu, kam ar pašvaldības darbu ir krietni maz sakara.

Mani personīgi uztrauc, ka jaunākajam bērnam rinda bērnudārzā pienāks, kad viņam jau būs jāmācās augstskolā, un tas būs viens no apsvērumiem, par ko balsot pašvaldības vēlēšanās.

Dramatiska situācija – galvaspilsēta ilgstoši atrodas tādas partijas rokās, kas simpatizē un sadarbojas ar Latvijai naidīgiem spēkiem. Kas to varētu mainīt?

Vēl nebūt nav zvanīts, ka Ušakovs būs birģermeistars līdz 2021. gadam.

Jāņem vērā, ka pagājušajās vēlēšanās graujošais rezultāts nāca citā situācijā – tas bija pirms Krimas un Ukrainas, kas tagad daudziem licis saausīties, ko “Saskaņa” pārstāv un vai mums ir pa ceļam ar tās vēlētājiem.

Pārējās partijas izvirzījušas cienījamus otrā plāna politiķus, taču viņi nav ticami konkurenti Ušakovam. Ja Nacionālai apvienībai principa lieta būtu Rīgu savākt sev, jāizvirza tādi cilvēki kā, piemēram, Roberts Zīle un vēl dažs labs. Saprotu, ka viņiem negribas pamest komfortablas vietas Eiropas Parlamentā vai citur, bet – ja jau spēlēt, tad nopietni.

Pašam reālajā politikā nav bijusi vēlēšanās iesaistīties? Gan jau esat aicināts.

Šad un tad, bet neteiksim, ka pārāk bieži. Ja es tiešām gribētu tur līst iekšā, darītu to nopietni, nevis tēlotu malā stāvošo intelektuāli, kurš te tagad visu saliks pa plauktiņiem, bet pats nekur neiesaistīsies.

Patlaban man ir vēlēšanās paveikt kaut ko, kas galīgi nav saistīts ar mūsdienu Latvijas politiku, – esmu savācis materiālu apjomīgai grāmatai par jaunlatviešiem, kas būtu jāuzraksta.

Viens no jūsu vaļaspriekiem ir peldēšana. Iedomājieties – peldaties jūriņā pie savas Tūjas vasarnīcas, pēkšņi acu priekšā iznirst zelta zivtiņa un brīvprātīgi piedāvā trīs vēlēšanās ar noteikumu, ka – Latvijas labā.

Lai Latvijas galvenie lēmumu pieņēmēji sāktu domāt un pieņemt svarīgus lēmumus ilgtermiņā, lai nebūtu kā tagad, ka tos pieņem līdz nākamai otrdienai un pēc tam jau redzēs. Mums nevajag rīkoties kā Karlsonam uz jumta, kas katru dienu no poda rauj ārā persika kauliņu, lai redzētu, cik tas paaudzies. Ir lietas, kuras var atrisināt tikai ar laiku.

Otrām kārtām vēlētos savstarpējas cieņas un respekta pilnas attiecības ar Krievijas Federāciju – tās spēj izmainīt tikai zelta zivtiņa… Astoņdesmitajos gados Polijā bija teiciens, ka komunisms valstī var beigties dabiskajā un pārdabiskajā ceļā. Dabiskais būtu, ja erceņģelis Miķelis nolaistos no mākoņa ar zobenu rokā un iztrenkātu visus komunistus, pārdabiskais – ja viņi vienkārši aizvāktos.

Ar trešo vēlēšanos injicētu vairākumam savu līdzpilsoņu krietni lielu devu racionālas valstiskas pašapziņas, kādas mums itin bieži pietrūkst

LA.lv