Andrejs Sadovijs
Andrejs Sadovijs
Foto – Ļvovas pilsētas domes preses centrs

Par neatkarību jācīnās katru dienu. Saruna ar Ļvovas pilsētas mēru Andreju Sadoviju 1

Saruna ar Ļvovas pilsētas mēru, Ukrainas parlamentā pārstāvētās partijas “Samopomošcj” priekšsēdētāju Andreju Sadoviju.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Andrejs Sadovijs ir viens no neparastākajiem modernās Ukrainas politiķiem. 1968. gadā dzimušais sakaru inženieris sākumā reģionālo, tagad jau nacionāla mēroga partiju “Samopomošcj” (ko latviski varētu tulkot kā “Pašpalīdzība”) izveidoja burtiski “no saknēm”. Tās pirmsākumi meklējami 2004. gadā dibinātā nevalstiskā organizācijā, kas mudināja pilsoņus lielākai pašiniciatīvai, pašpalīdzībai, kooperācijai un savstarpējai sadarbībai, no kā arī cēlies partijas nosaukums. Partijas darbības pamatprincipi ir pašorganizēšanās, pašdisciplīna, pašpārvalde. “Samopomošcj” negaidīti pārliecinoši startēja 2014. gada oktobrī notikušajās Ukrainas parlamenta (Augstākās radas) vēlēšanās, iegūstot 33 no 450 deputātu vietām, turklāt saņemot atbalstu ne tikai Ļvovā, bet arī citos Ukrainas reģionos, īpaši Kijevā. Kopš šā gada februāra partija atrodas opozīcijā valdošajai koalīcijai, to atbalstot vien epizodiski, valstij īpaši svarīgos balsojumos.

– Ļvova ir ne tikai viena no skaistākajām Ukrainas pilsētām, tā ir arī senā Galīcijas novada galvaspilsēta. Kā jums šķiet, vai pastāv kāda īpaša galīciešu mentalitāte?

CITI ŠOBRĪD LASA

A. Sadovijs: – Domājot par šejieniešu raksturu, jāatceras, ka pēdējos simts gados šī pilsēta sešas reizes mainījusi valstisko piederību. Ļvovā dzīvo ne jau tikai ukraiņi, te ir dažādu tautību un reliģisko konfesiju cilvēki. Ilgā kopā sadzīvošana tad arī rada sevišķo, unikālo gaisotni, kas raksturīga šai pilsētai, ko varētu dēvēt par galīciešu mentalitāti.

Vēl viena īpatnība, kas izriet no pilsētas vēstures un tās ģeogrāfiskā izvietojuma – cilvēki savu dzīvi šeit salīdzina nevis ar citām Ukrainas pilsētām, bet gan ar Eiropu. Līdz Polijas robežai ir vien nieka 60 kilometri!

– Viena no galvenajām jūsu partijas programmas tēzēm ir cilvēku pašiniciatīva, decentralizācija, varas deleģēšana uz vietām. Bet šodienas Ukrainas apstākļos tas nozīmētu nodot varu Donbasa separātistiem tieši rokās, tā sakot, rīt brokastīs uz paplātes!

– Saprotams, mēs patlaban neesam gatavi varas federalizācijai pēc tādiem principiem, kādi, piemēram, veiksmīgi darbojas Vācijas federālajās zemēs, Šveicē vai ASV štatos. Bet partija “Samopomošcj” atbalsta plašu lēmumu pieņemšanu uz vietām, kad lokāla, ne jau vispārnacionāla rakstura lēmumus pieņem cilvēki, kuri dzīvo konkrētajā ciemā vai pilsētā.

Ko tas nozīmē šodienas Ukrainā? Vispirms to, ka politiķi, deputāti, administrāciju darbinieki kalpo nevis oligarhiem, bet gan vietējiem iedzīvotājiem.

Diemžēl oligarhu ietekme joprojām ir milzīga. Dažos reģionos to jūt vairāk, citur mazāk. Bet te pie mums Ļvovā oligarhiem gan nav nekādas teikšanas, šai ziņā tiešām esam unikāli. Tieši otrādi – te ir spēcīga nevalstisko organizāciju, reliģisko konfesiju ietekme. Strādājam pēc principa – vairāk pašu valdīšanas, vairāk sadarbības, bet reizē arī vairāk pašu atbildības. Ja šo pieredzi izdotos pārnest uz pārējo Ukrainu, tad panākumi būtu garantēti.

Reklāma
Reklāma

– Tātad jūs pilnībā izslēdzat iespēju, ka Ukraina nākotnē varētu kļūt par federālu valsti, līdzīgu Vācijai, Krievijai vai ASV? No Krievijas cietuma izlaistās Nadeždas Savčenko nesen izteiktās idejas par Ukrainas federalizāciju ir naivs, no reālās dzīves atrauts sapnis?

– Varbūt pēc gadiem piecdesmit, bet ne tagad, kad tas var beigties ar nelaimi, ar valstisku katastrofu. Patlaban pats svarīgākais ir ļaut cilvēkiem strādāt un ar savu darbu uzlabot dzīvi ciemā, pilsētā, visā valstī kopumā. To iespējams sa­sniegt pa dažādiem ceļiem, un federalizācija nepavisam nav ne tas svarīgākais, ne arī labākais. Pašreizējos apstākļos tā būtu nevis civilizēta federalizācija, bet gan feodalizācija, vēl lielāka oligarhu varas nostiprināšanās reģionos, kuros viņiem jau tā ir milzīga ietekme.