Latvijā
Izglītība

Par patriotismu atzīmi neieliksi. Saruna ar vēstures skolotāju Inesi Bergu 0


Inese Berga
Inese Berga
Foto: Karīna Miezāja

“Cilvēkam jābūt atvērtam pārmaiņām un visam jaunajam, jāsaglabā interese par dzīvi un darbu, tad jau arī viss notiek. Cenšos virzīties uz priekšu un saglabāt pozitīvu skatu, jo činkstēšana neko nedos. Tā nu esmu strādājusi un strādāju. Man skolotāja darbs joprojām patīk,” intervijā “LA” saka Siguldas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja INESE BERGA. Viņai šoruden piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Kas jāpaveic skolotājam, lai tiktu pie valsts augstākā apbalvojuma?

I. Berga: Esmu gandarīta par šādu sava darba novērtējumu. Taču, saņemot apbalvojumu, biju arī samulsusi, tāpēc nepateicu paldies saviem kolēģiem – Siguldas novada vēstures skolotājiem, īpaši Intai Romanovskai un Anitai Ūdrei, kas uzrakstīja šo pieteikumu par mani. Skolēni tāpat vaicā, par ko tad man ir šis apbalvojums. Kopā izspriedām, ka laikam par manu ikdienas darbu, kurā ik pa laikam ievijas arī kas dziļāks un nopietnāks. Sabiedrība redz skolēnu sasniegumus, piemēram, olimpiādēs un zinātniskās pētniecības darbos, bet pedagoga ikdienas darbu ar visu klasi – ar visdažādākajiem tās skolēniem – ne vienmēr redz, kaut tieši bez šī ikdienas darba nekā nebūs.

Triju Zvaigžņu ordenis jums turklāt nav pirmais apbalvojums.

Man ir arī Draudzīgā aicinājuma fonda balva un Ata Kronvalda fonda balva, gan arī Siguldas novada Izglītības balva. Varbūt laimējies atrast īstos skolēnus, jo arī bez skolēnu atbalsta un līdzdalības mācību procesā panākumu nebūs. Veiksmes formula sastāv no mana ikdienas darba, skolēnu darba, apkārtējo atbalsta un citām daudzām lietām.

Savukārt viens no iemesliem Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanai ir arī ieguldījums skolēnu patriotiskajā audzināšanā. Aizsāku patriotisko dziesmu konkursu, kas notiek gan skolā, gan novadā. Organizēju vēstures stundas vēsturisko notikumu vietās vai pie vēsturisko notikumu pieminekļiem, tā vedot skolēnus mācīties vēsturi ārpus klases. Droši vien, ka novērtēts tas, ka ilgu laiku Vēstures skolotāju biedrībā biju viena no konkursa “Vēsture ap mums” rīkotājām. Konkurss veicinājis skolēnu iesaisti vēstures pētīšanā un izpratni par to. Vēl jau esmu arī grāmatu autore, piemēram, izveidoju vēsturisku bilžu grāmatu “Kā radās Latvija”. Tikko iznākusi arī grāmata par godu mūsu skolas simt gadu jubilejai “Siguldas Valsts ģimnāzijai 100”, esmu tās sastādītāja.

Kā visam rodat laiku? Tik bieži dzirdam, ka skolotāji ir pārslogoti, jau pildot savus tiešos darba pienākumus.

Savu laiku rūpīgi plānoju un cenšos visu darīt laikus. Jāmāk atrast brīvu laiku arī sev kaut vai grāmatu lasīšanai. Jā, es daudz pagūstu, tomēr piekrītu, ka skolotāji ir pārslogoti. Ja skolotāju darbs būtu labāk apmaksāts, nebūtu jāstrādā vairāk par vienu slodzi.

Man darbā daudz palīdz arī uzkrātā pieredze. Piemēram, noslīpētās darba metodes, kas strādā gadiem. Tad nav pirms katras stundas jādomā kas jauns. Jaunajai paaudzei vajag atraktivitāti, arvien jādomā kas jauns. Tāpēc arī atbalstu izglītības satura pārveidi: jāmeklē metodes, ar ko skolēnus ieinteresēt mācīties. Skolotājam ir jāmāk skolēnam izskaidrot, kāpēc viņam jāapgūst tā vai cita tēma, kur iemācītais noderēs. Tikko vadīju pasaules vēstures stundu 7. klasei, un tā ir klase, kas ne pārāk grib lasīt tekstus, un man vienmēr jāsagādā pēc iespējas vairāk vizuālo materiālu. Taču interesi par tēmu var radīt arī citādi. Piemēram, šoreiz bija jārunā par bruņinieku turnīriem. Pirms likt lasīt samērā garo tekstu, rosināju skolēnus pašus par šo tēmu padomāt, kādi bija plusi, kāda mīnusi šādiem turnīriem, kā tos var salīdzināt ar mūsdienām, kad arī notiek dažādi šovi.

Esmu secinājusi, ka interesi par vēsturi raisa tieši vēsturisko notikumu skatījums caur mūsdienu prizmu. Piemēram, jārunā par šumeriem, babiloniešiem, asīriešiem, bet jūtu, ka skolēnus tas nesaista. Tad parādu video, kur redzams, kā islāma kaujinieki izposta šo civilizāciju atstātos pieminekļus. Uzreiz rodas interese, piemēram, par asīriešu vēršiem.

Par vēsturiskiem notikumiem skolēnus ieinteresē arī dažādas filmas un seriāli, kas var būt rosinājums sarunai. Mūsdienu tehnoloģijas ļoti palīdz vizualizēt informāciju.

Kāpēc pakļauties šai skolēnu vēlmei nelasīt? Manuprāt, tomēr būtu jāmeklē aizvien jauni veidi, kā motivēt bērnus lasīt.

Miksēju gan vizuālo informāciju, gan pamudinājumus lasīt. Ir, protams, teksti, ko skolēni lasa tik aizrautīgi, ka klasē ir kapa klusums. Bet tad ir jābūt kaut kam šaušalīgam, par inkvizīciju, piemēram.

Tas, ka bērni maz lasa, diemžēl negatīvi ietekmē viņu valodu un spēju izteikties. No otras puses: aizvien biežāk redzu skolēnus, kuri skolas gaiteņos lasa grāmatas, nevis tikai skatās telefonos. Visos laikos ir bijuši un arī tagad ir gan lasītāji, gan nelasītāji.

Daudzi skolotāji gan saka: jaunajā saturā ir daudz kas no tā, kas skolās notiek jau tagad.

Daudzi kolēģi tiešām izmanto modernas metodes, bet tas nav vienotā sistēmā.

Arī jaunā satura kontekstā daudz pieminētā kritiskā domāšana vēstures stundās aizvien bijusi klātesoša. Taču, neapšaubāmi, to nepieciešams attīstīt. Piemēram, stundā runājām par Francijas karali Luiju XIV, par viņa izšķērdību un citiem negatīvajiem valdīšanas aspektiem. Pēc tam iedevu skolēniem lasīt šī karaļa pašslavinošo tekstu un skolēni to uztvēra kā baltu patiesību, jau aizmirsuši iepriekš runāto. Jautāju: kāpēc jūs tik ātri noticat? Iespējams, tāpēc, ka kritiskā domāšana nav secīgi un metodiski mācīta jau no pirmās klases. Tādā gadījumā arī ģimnāzijā nevaram pilnvērtīgi izmantot tās mācību metodes, kādas gribētu izmantot, jo skolēni tam nav sagatavoti.

Tāpat, piemēram, jaunajā saturā iecerēts, ka skolēni izpratīs un noteiks sev mācīšanās mērķi. Arī to skolēniem nebūs tik viegli paveikt, ja viņiem tas nebūs jau mācīts sākumskolā.

Tomēr, salīdzinot ar laiku, kad sāku strādāt skolā, jau tagad daudz vairāk uzticos skolēniem: vairāk ļauju darīt viņiem pašiem.

Taču tikai caur rotaļām un izklaidēm izglītību nevar iegūt. Mācoties ir jāpārvar grūtības. Cita lieta, ka grūtībām jābūt samērīgām, tās nedrīkst būt tādas, lai skolēns to priekšā apstātos un vispār netiktu uz priekšu.

Vispozitīvākais mācību satura reformā, manuprāt, ir tas, ka atkal tiks apvienota vienā mācību priekšmetā pasaules un Latvijas vēsture. Jo līdz šim sanāca tā, ka, piemēram, par Krusta kariem pasaulē un Latvijā jāstāsta atsevišķi, kaut tā ir viena un tā pati tēma, viens un tas pats laikmets. Abu mācību priekšmetu apvienošana palīdzēs skolēniem labāk saprast Latvijas vietu pasaulē.

Svarīgi arī vēsturi mācīt caur piesaisti skolēna dzimtai, dzimtajai vietai. Lai nav tā, ka latviešu strēlnieki tiek uztverti kā kādi teiksmaini lāčplēši, bet skolēniem ir skaidrs, ka viņi cīnījās Pirmā pasaules kara laikā, kad Latvija vēl bija Krievijas impērijā.

Iepriekš Latvijas vēsturi nodalīja tāpēc, ka šķita – pašu valsts vēsture tiek mācīta nepietiekami. Vai neriskējam, ka arī tagad daļa skolotāju aizrausies ar pasaules vēstures norisēm, bet pašu vēsture paliks novārtā?

Iespējams, dažādu mācību priekšmetu skolotāju sadarbība palīdzēs noturēt līdzsvaru. Piemēram, ar literatūras skolotāju varam vienoties, kad pievēršamies Brīvības cīņām: vēstures stundās runājam par vēsturiskajiem faktiem, bet literatūrā skolēni lasa darbus, kuros atspoguļots šis laiks.

Es gan īsti nezinu, kurā brīdī atradīsim laiku, lai ar kolēģiem vienotos par šādu sadarbību. Jā, ir dienas, kad man ir mazāk stundu, taču kolēģiem darba grafiks ir cits.

Vēl viens jaunums jaunajā izglītības saturā ir tāds, ka vēsturi kopā ar sociālajām zinībām mācīs jau no 4. klases. Kā to vērtējat?

Ideja ir laba, taču svarīgi, lai arī sākumskolā vēsturi mācītu vēsturnieks. Sociālo zinību skolotāji ir gan vēsturnieki, gan ģeogrāfi, literāti un sākumskolas skolotāji. Atkarībā no tā, kāda ir skolotāja pamatizglītība, viņa stundas ļoti atšķirsies. Tas nav pareizi.

Taču kopumā, kā jau teicu, pārmaiņas ir vajadzīgas, kaut bieži vien reformas izraisa aizdomas un pretdarbību. Nevar gan arī visu iepriekšējo nogriezt kā ar nazi, sakot, ka nekas no tā neder. Pārmaiņas jāievieš, nezaudējot veselo saprātu.

Jūs minējāt, ka ordenis piešķirts arī par patriotisko audzināšanu. Vai mūsdienu jaunieši ir patrioti?

To nav nemaz tik viegli novērtēt. Par patriotismu atzīmi neieliksi. Protams, ka pie skolēniem nevar iet ar urrā patriotismu. Jārunā arī par problēmām, kas ir mūsu valstī, taču jāatgādina, ka visos laikos bijušas gan pozitīvas, gan negatīvas lietas un svarīgi ir tas, ka varam ietekmēt to, kas notiek Latvijā. Jākopj tradīcijas. Piemēram, mēs skolas pagalmā barikāžu laikā vienmēr kurinām ugunskuru un cenšamies izjust, kā tas bija: būt barikādēs. Ejam Lāčplēša dienas gājienā, un skolēni gatavi nākt arī tad, ja gājiens iekrīt brīvdienā.

Svarīgi veidot piederības sajūtu savai pilsētai, novadam. Piemēram, ejam palīgā bibliotēkai paveikt kādus darbiņus. Tālāk jau veidosies piederība arī valstij.

Iepazīt vēsturi un Latviju caur savas ģimenes un novada prizmu jau rosina arī konkurss “Vēsture ap mums”.

Tā ir. Piemēram, konkursā skolēni ir pētījuši vēsturi, kas saistīta ar kādu lietu. Tas ir pārsteidzoši, cik daudz vēsturisku, interesantu lietu cilvēki joprojām glabā mājās un cik daudz interesantu stāstu par tām var pastāstīt. Piedaloties konkursā, bērniem veidojas arī priekšstats, ka faktiski katrs no mums veidojam vēsturi.

Latvijā ir ļoti daudz pedagoga vakanču. Vai jūtat, ka skolotāja profesija zaudē prestižu?

Skolotājiem būtu jābūt autoritātei skolēnu acīs. Agrāk tas bija automātiski, ka skolotājs jāciena. Tagad tas vairs nav pašsaprotami, arī sabiedrība uz skolotājiem skatās kritiskāk. Tāpēc autoritāte skolotājam pašam jānopelna ar savu darbu, savu piemēru. Tā jāiegūst un aizvien jānostiprina. Man ir sāpīgi un nepatīkami, ja dzirdu, ka kāds runā sliktu par skolotājiem, bet no tā izbēgt nevaram.

Man darbā palīdz humora izjūta un spēja distancēties. Ja skolēns saka: “Kā man riebjas vēsture”, spēju neattiecināt to uz sevi personiski, saistu to ar skolēna iepriekšējo pieredzi.

Esmu dzirdējusi arī viedokli, ka valsts ģimnāzijās nu gan esot viegli strādāt, jo tur mācās lielākoties motivēti skolēni.

Esmu kādreiz strādājusi vakarskolā, tāpēc ir ar ko salīdzināt. Protams, ka atšķirība ir liela, un man šķiet, ka tieši darbs vakarskolā mani padarīja par labāku skolotāju. Taču par motivāciju runājot: dažkārt tieši vakarskolā skolēni bija motivētāki, jo viņiem nācās tikt galā ar lielākām grūtībām. Tur skolēni bija pārlaimīgi par piecām ballēm vērtējumā, jo izrauj to laiku mācībām, kaut jāstrādā un jāaudzina bērni. Tikmēr ģimnāzijā lielākai daļa tādu problēmu nav, bet viņš arī dabū pieci, jo vienkārši nav mācījies. Jā, protams, ka ģimnāzijā ir daudz labu skolēnu, bet ir arī tādi, kas jāstumj uz priekšu. Labam skolotājam jāprot pielāgoties katram skolēnam, katru jāmāk motivēt. Tas nav viegli.

Kaut saka, ka izglītībā ir daudz pārmaiņu, grāmatā par Siguldas Valsts ģimnāziju ir iekļauta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados radīta skolotāju himna, kas joprojām skan aktuāli:

“Agrāk skolotājs bij bubul’s,

Kabatā kam lielais rubul’s;

Tagad ietekme mums švaka,

Dzīve tiešām gluži traka.

Zināšanas, ja nav iekšā,

Skolotāju tad ņem priekšā,

Lai kas būtu darītājs,

Vienmēr vainīgs skolotājs!”

LA.lv