Raimonds Pauls: Kamēr pirksti vēl klausa, jāspēlē! 6
Raimonds Pauls un Džordžs Gēršvins – pārbaudīts salikums. Pauls un Vāgners – kas jauns un negaidīts. Labs iemesls aicināt uz sarunu Maestro, lai uzzinātu ko vairāk par gaidāmo muzikālo piedzīvojumu.
Gēršvins, Verdi, Pučīni, Bizē – kas izvēlējās repertuāru un salika programmu?
Paši salikām. Kopā ar Kārli Vanagu un vēl tur dažiem. Ideja it kā vienkārša, tomēr tik viegli nebija vis. Gribējām pasaulē skaistākās un visiem labi zināmās operu ārijas, mūzikas ģēniju Verdi, Pučīni, Bellīni radītās melodijas, kas ir visu slaveno zvaigžņu repertuārā, pārlikt instrumentālam sastāvam, kur klavieres pārņem solista lomu. Nolēmām, ka šai mūzikai vajag ne tikai Radio Bigbendu, bet arī stīgu skanējumu, tāpēc pieaicinājām orķestri “Sinfonietta Rīga”. Britu aranžētājs Kallums Au pārlika slavenās ārijas mūsu instrumentālajam sastāvam. Esam ierakstījuši disku, kam nosaukums “Opera”, tagad gribam to programmu nospēlēt koncertā.
Kādas ir sajūtas?
Melodijas ir skaistas, ik reizi izbaudu to spēlēšanu. Klavieres te ir kā dziedošs instruments. Parādīju ierakstu Elīnai Garančai, lai saprastu, vai neesmu galīgi izgāzies. Viņa tā saudzīgi atbildēja, ka vislabāk viņai patīkot tā daļa, kur aizejam nost no klasiskā skanējuma un ļaujamies džeza improvizācijām. Bet es baidījos slavenās liriskās ārijas spēlēt kā Gēršvinu.
Kā jūs spēlējat Gēršvinu, zinu ļoti labi. Arī mūsu kopīgā filmā jūs spēlējat viņa “Rhapsody in blue”. Bet Vāgners, Dvoržāks, Bizē – tas taču nav jūsu ikdienas repertuārs. Vai bija nopietni jāgatavojas, jāstudē nošu materiāls, pirksti jāvingrina?
It nemaz nav ikdienas repertuārs. Dabiski, ka bija jāgatavojas. Mana priekšrocība ir tā, ka konservatoriju esmu beidzis kā pianists. Un vēl tā laime, ka varu pārslēgties no estrādes uz džezu, bet no džeza manieres uz klasisko skolu. Skaidrs, ka es uz to lietu skatos paškritiski, nekad neesmu piedalījies pianistu konkursos, nepretendēju ne uz kādiem lauriem. Tur jābūt virtuozam, un tas prasa milzīgu darbu un atdevi, katru dienu vismaz četras piecas stundas jāpavada pie klavierēm, jātrenējas kā sportistam. Es tā nedaru. Pagājušajā vasarā gan kādu laiku vingrinājos nopietni, jo man bija paredzēts koncerts ar Marisu Jansonu, no tā es biju nobijies ļoti. Muzicēt kopā ar tāda līmeņa diriģentu man bija liels un nopietns pārbaudījums. Nebiju drošs, ka varēšu nospēlēt. Patīkami bija uzzināt, ka viņš bija ļoti apmierināts ar visu, kas mums tur izdevās. Beigās pateica: vajadzētu padomāt par vēl kādu programmu, ko mēs kopā varētu iestudēt. Ar smaidu atceros, kā mēs nospēlējām arī melodiju, kas nu nekādi neiekļaujas klasiskajā repertuārā – “Vernisāžu”. Publika to uzņēma ļoti silti, kaut arī maz bija tādu, kas zināja, kāpēc mēs to spēlējām.
