Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. jūlijs, 2012
Drukāt

Par progresīvo nodokli

Foto - LETAFoto - LETA

Latvijā nodokļu slogs strādājošajiem kopumā ir 44,25% (ņemot vērā sociālo nodokli, iedzīvotāju ienākuma nodokli, neapliekamo minimumu un par katru apgādībā esošu personu). Tas ir pats augstākais Eiropas Savienībā, kur pamatā darba ņēmējiem ir progresīvais algas nodoklis.

 

Piemēram, Vācijā nodokļa likme 44,28% ir piemērojama no maksimāli lieliem ienākumiem – sākot no 250 731 eiro gadā (mēnesī Ls 14 684). Tikmēr Latvijā maksimāli lielo nodokļa likmi sāk piemērot no 46 latiem mēnesī…

 

Maksājot augstus, pat nesamērīgus nodokļus, iedzīvotāji saņem zemas vai tikai simboliskas sociālās garantijas. Medicīnas pakalpojumi, medikamenti ir dārgi. Puse valsts iedzīvotāju nav spējīgi samaksāt par visiem medicīnas izdevumiem, lai ārstētos. Nespējot nodrošināt iztikas līdzekļus, valsti ir pametuši pāri par 250 000 darbspējīgo iedzīvotāju, tādējādi valsts ir zaudējusi miljardiem latu ienākumus. Uzņēmējdarbība bija spiesta pāriet ēnu ekonomikā, kur par spīti valdības nekompetentajiem ekonomiskajiem lēmumiem tā izdzīvoja un pat spējusi attīstīties un vilkt valsti ārā no ekonomiskās krīzes.

2011. gadā Latvijā bija 581 864 pensionāri, 287 600 valsts iestāžu darbinieku, 160 000 bezdarbnieku un tos visus uzturēja tikai 521 700 nodokļu maksātāju! Latvijai sociālais budžets procentuāli pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP) ir viens no lielākajiem Eiropā. Pa divdesmit gadiem uz pabalstu rēķina ir uzaugusi vesela paaudze cilvēku, kas nezina, ka var arī strādāt! Praktiski valstī nav izdevīgi strādāt par minimālo algu, labāk ir saņemt pabalstus. Valstī ieviestais lielais nodokļu slogs ir pamatā, lai uzturētu sabiedriskajā sektorā strādājošos. Līdz ar to valsts tēriņi ir ievērojami augsti. Salīdzinot Latviju ar Eiropas Savienības caurmēru, var secināt, ka valsts pārvalde ir nesamērīgi liela. Tā novirza pārāk daudz darbaspēka no tautsaimnieciskas darbības.

 

Valsts pārvalde nav pelnoša struktūra, to uztur valsts kopprodukts. Kā valsts pārvalde, tā arī pašvaldības strādā sevis uzturēšanai, tiek pieņemti likumi, kas nodrošinātu viņu eksistenci. Pašlaik darba vietas valsts un pašvaldību ie­stādēs ir slēptais bezdarbs, cits “simtlatnieku” paveids.

 

Piemēram, Grieķijas ekonomisko problēmu pamatā ir lielie budžeta tēriņi valsts sektorā darbinieku uzturēšanai, kuru ir 17% no valsts darbspējīgiem iedzīvotājiem. Latvijā valsts sektorā strādājošo ir 21,6% no valsts darbspējīgiem iedzīvotājiem (15 – 61 g.). Latvijā uz diviem miljoniem iedzīvotāju 2011. gadā bija 287 600 sabiedriskajā sektorā strādājošo. ES valstīs lielākoties valsts ie­stāžu darbinieki ir 82 uz 1000 iedzīvotājiem. Latvijā ir 143 valsts iestāžu darbinieki uz 1000 iedzīvotājiem.

Krīzes laikā privātajā sektorā no 723 856 darbiniekiem bez darba palika 249 046 cilvēki (jeb 34,4%), bet sabiedriskajā sektorā no 327 294 darbiniekiem tika atlaisti tikai 14,9%. Ņemot IKP kā mērauklu, valsts sabiedriskā sektorā strādājošo skaits būtu jāsamazina apmēram par 90 000 darbiniekiem. Neveicot strukturālas reformas valsts sektorā, valdība ik gadu izšķērdē apmēram ap 700 miljonus latu nodokļu maksātāju naudas. Lai nodrošinātu iedzīvotāju labklājību un veidotos jaunas darba vietas, ir jāsamazina nodokļu slogs darba ņēmējiem līdz vidējam ES. Nodokļu sistēmai jākļūst sociāli taisnīgai, kur trūcīgie maksā mazāk, bet bagātie vairāk. Ieviešot progresīvo nodokli, iedzīvotāju ienākuma nodokļa minimālajai likmei vajadzētu būt 15%. Sākot ar ienākumiem Ls 2000 – 28%. Bet virs Ls 4000 – apliekot ar 45% lielu likmi. Obligāti neapliekamais minimums jāpalielina līdz minimālās algas līmenim (Ls 200). Tad izzudīs aplokšņu algas, uzlabosies valsts iedzīvotāju labklājība, ilgtermiņā nodokļu ieņēmumi palielināsies.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+