Latvijā
Vēsture

Par represijām jādomā, jālasa un jāraksta. Saruna ar Krievijas fonda “Memorial” pārstāvi Sergeju Bondarenko5


Sergejs Bondarenko
Sergejs Bondarenko
Foto no personīgā arhīva

Sergejs Bondarenko ir viens no starptautiski respektētās un senākās Krievijas cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Memorial” pārstāvjiem.

Vidējās paaudzes vēsturnieks, publicists un futbola entuziasts, arī ģimenes cilvēks, kurš savu zinātnisko interesi saista ar gulagu piedzīvojušā krievu rakstnieka Varlama Šalamova daiļradi.

Viņš ir viens no tiem Krievijas cilvēkiem, kurš spēj kritiski skatīties gan uz padomju laiku, gan uz mūsdienu Krieviju un vēsturisko atmiņu, tāpēc izdevniecība “Latvijas Mediji” uzticēja S. Bondarenko rakstīt priekšvārdu Varlama Šalamova “Kolimas stāstu” izdevumam latviešu valodā.

Būdams vēsturiski apzinīgs, Sergejs gan nevēlējās runāt par aktuālo politiku, bilstot, ka viņu vairāk interesē mākslinieku, rakstnieku un neveiksminieku vēsture.

Jūs esat Varlama Šalamova pētnieks. Kāpēc mums būtu jāpievērš viņam uzmanība?

S. Bondarenko: Es neesmu īsti tiesīgs norādīt kādam, ka Varlams Šalamovs ir uzmanības vērts. Man viņš galvenokārt ir svarīgs kā ļoti ietekmīgs krievu rakstnieks. Kā cilvēks, kurš par pasauli ir sapratis to, ko nevarēja aptvert visi citi. Un viņš bija gatavs tam, lai sevi visu izliktu rakstītajā vārdā – tādā kā, piemēram, “Kolimas stāsti”.

Bet ir taču jau Aleksandrs Solžeņicins – gulaga literatūras klasiķis, daudz populārāks un atzīts par savu brīnišķīgo valodas lietojumu…

Neredzu īpašu iemeslu izvēlēties tikai Solžeņicinu vai tikai Šalamovu. Tas nav pareizi. Viņi tomēr ir ļoti dažādi rakstnieki. Man Solžeņicins galvenokārt ir politiķis, sabiedriska figūra, ļoti pretrunīga un sarežģīta personība. Viņa “Gulaga arhipelāgam” ir drīzāk sabiedriska, ne literāra nozīme.

Un Šalamovs atšķirībā no publicista Solžeņicina ir rakstnieks. Turklāt Šalamovs jau neraksta tikai par gulagu, bet gan jaunu patiesību par cilvēku, kad tas nonāk unikālos, ekstremālos un it kā jauna tipa cilvēcību veidojošos apstākļos. Šalamovu šajā ziņā jāsalīdzina ar Andreju Platonovu un Francu Kafku.

Un tomēr Šalamovs tiek uztverts kā viens no gulaga liecību simboliem. Kā šīs liecības tiek pētītas reālajā dzīvē?

Jā, nav pārāk pareizi uzskatīt, ka Šalamovs precīzi fiksējis detaļas, tā tomēr ir literatūra par gulaga sajūtu, ko viņš piedzīvojis.

Nav vērts skaitīt un pārbaudīt, cik cilvēku ir uz kuģa viņa stāstos vai cik zema tur tiek norādīta temperatūra u. tml. Tā kā padomju laikā jebkurš teksts par lēģeri tika uztverts kā liecība un tā autori piedzīvoja represijas, arī Šalamova teksti tika uztverti kā negrozāma patiesība un joprojām atrodas šajā uztveres inercē.

Par liecībām mūsdienās – pats Solžeņicins daudz pētīja, strādājot ar “Gulaga arhipelāgu”. Arī biedrība “Memoriāls” 20. gadsimta 80. gados sāka sistēmiski vākt mutvārdu un rakstveida liecības. Tagad šo avotu skaits jau mērāms tūkstošos, ar tiem strādā pētnieki.

Kā jums pašam klājas ar Staļina represiju pētīšanu mūsdienu Krievijā?

Man iet labi. Es ticu, ka par to ir jādomā, jālasa, jāraksta, kā arī jārunā ar sabiedrību. Gluži kā apmeklēt psihoanalītiķi pāris reižu mēnesī. Ja runa ir par arhīviem, tad nav tik slikti, kā varētu likties.

Valsts arhīvi formāli ir atvērti – tur glabājas lielākā daļa represēto personu izmeklēšanas lietu, ko var pasūtināt, lasīt.

Ir daļa lietu, ko glabā Federālais Drošības dienests (FDD), ar to ir sarežģītāk, materiālus izsniedz ierobežotā skaitā, par tiem ir daudz neskaidrību. Bet uzskatu, ka svarīgi ir sūtīt pieprasījumus, pakāpeniski atslābinot pieejas sistēmu, padarot to maksimāli brīvu.

2013. gadā Krievijas Federālais sodu izpildes dienests (FSID) Permas apgabalā ar vērienu atzīmēja Usoļlaga 75 gadu “jubileju”. Tā ir viena no gulaga soda nometnēm (1938–1955), kurā mira gan izsūtītie Volgas vācieši, gan igauņi un latvieš. Svinībās FSID veterānu [kāds no apsardzes] padomes pārstāvis paziņoja, ka nometnes dibināšanas brīdī “tur bija likti pamati tādām tradīcijām, kas ir vērtīgas arī šodien”. Par godu šīm “tradīcijām” un svinībām jūs toreiz sagatavojāt atmiņu publikāciju – par briesmīgo badu, aukstumu un nāvi soda darbos, par visu to, ko apraksta arī Šalamovs “Kolimas stāstos”. Jums nebija bail ar šo rakstu apstrīdēt šo acīmredzot varas atļauto viedokli?

Es nevēlos attaisnot tos, kas šos svētkus izdomāja, tomēr viņu korporatīvo loģiku es saprotu.

“Mums jālepojas ar savām tradīcijām” – arī ar tradīcijām apsargāt, mocīt, nogalināt.

Pie mums tas ir diezgan tipisks gadījums. Man īsti nav bail, jo mēs tajā visā patiešām jau dzīvojam, tā ir mūsu vietējā īstenība. Savukārt interneta komentārus es vienkārši nelasu.

Latvija pagājušā gada nogalē daļēji atvēra “čekas maisus”. It kā nekādas lielas “raganu medības” nesekoja, ar ko daži biedēja. Kā ir Krievijā ar šo “mantojumu”? Pats valsts prezidents taču ir bijušais čekists…

VDK ir milzīga korporācija Krievijā. Lielākā daļa no VDK pārstāvjiem joprojām atrodas pie varas un glabā savu mantojumu. Ja pasūtini izmeklēšanas lietu FDD arhīvos, tad kopiju var izgatavot tā, ka izmeklētāju uzvārdi būs rūpīgi aizsegti.

Šiem cilvēkiem joprojām ir svarīga solidaritāte un drošības sajūta – lai dzīvotu pēc saviem likumiem tagad, viņiem visiem spēkiem jādemonstrē, ka arī pagātnes nozīmē viņi savējos nenodos. Piemēram, kad “Memoriāls” publicēja datu bāzi ar NKVD 30. gadu beigu darbiniekiem, pēkšņi izrādījās, ka daudziem šādas publikācijas šķiet bīstamas. Te ir gan kauns, gan vaina, gan lepnums un viss sarežģītā maisījumā.

Noskatījos “youtube.com” jūsu priekšlasījumu par izmeklēšanas lietas īpašo poētiku, ka mapīte būtībā ir veidota kā tāds mākslas darbs – ar saviem iekšējiem likumiem, dramaturģiju, “sižetu”, noslēpumiem utt. Cik šādu lietu jūs esat skatījis, līdz ieraudzījāt tik poētiskas sakarības?

Esmu pārskatījis vairākus tūkstošus izmeklēšanas lietu. Nolēmu, ka tas uz kādu laiku būs mans darbs – izpētīt, kā izmeklēšanas lieta ir būvēta.

Šajos materiālos ir daudz patiesi satriecošu detaļu, tā ir miljoniem dzīvju bibliotēka.

Protams, šie dzīvesstāsti ir pasniegti no sava redzespunkta, tos “rediģēja” izmeklēšana. Visas lietas kopā liek domāt, ka mūsu pagātne ir grandioza sazvērestības teorija, kas apņem visu un visus, stāsta par “ienaidniekiem” un “nodevējiem”. Ja šo vēstījumu sadalītu kā mašīnu, ieraugot, kā tas viss darbojās, tad var saprast arī daudz par mums pašiem.

Jūs esat pētījis arī savu represēto vecvectēvu lietas. Ko izdevās noskaidrot?

Tas bija svarīgi tāpēc, ka vēl dzīvs ir mans vectēvs un varējām apskatīt viņa tēva lietu. Uzzinājām daudz, bet svarīgākais, ka pat nopratināšanas protokola formālais teksts dažreiz liek sajust izmeklētāja balsi, intonāciju, vārdu izvēli.

Arī vecvectēva izmeklēšanas fotogrāfija bija svarīga – tās parasti ir ļoti izteiksmīgas. Savukārt par izpildītājiem neinteresējāmies. Es izrakstīju izmeklētāju vārdus, pārbaudīju tos “Memoriāla” datubāzē, sapratu, kāda bija viņu karjera, vecums utt.

Var uzzināt arī par soda izpildītājiem, bet tas ir daudz sarežģītāk.

Labs piemērs vecvectēva bendes atrašanai ir Denisa Karagodina personīgais pētījums, ko var atrast internetā.

Vai tas ir tipisks stāsts Krievijas iedzīvotājam – atklāt, ka kāds bija represēts, un a) interesēties vai b) pilnībā ignorēt šo faktu?

Statistika rāda, ka ļoti reti kuram kāds nebija represēts – ierakstīts kulakos, arestēts 30. gadu beigās vai kara laikā.

Cits jautājums – daudzi par to patiešām var nezināt, jo ģimenēm ilgu laiku tas bija jāslēpj. Par to atcerēties bieži vien bija bail vai nepatīkami, varēja sabojāt karjeru, neiestāties augstskolā utt. Vai daudzi par to interesējas tagad? Ir grūti spriest, bet, piemēram, Maskavā valsts arhīvs ik gadu saņem vairākus simtus izmeklēšanas lietu pieprasījumu. Tas nav slikti, bet, protams, varēja būt vairāk.

Projektu “Pēdējā adrese” atbalsta organizācija “Memorial”. Tās princips ir “viens vārds, viena dzīvība, viena zīme” – šādas plaukstas lieluma memoriālās plāksnītes Krievijā tiek uzstādītas uz tās mājas sienas, kurā dzīvojusi represētā persona.
Foto no Wikipedia un memo.ru

Kā sākās jūsu darbs “Memoriālā”. Kā organizācija strādā? Šķiet, ka nesen “Memoriālu” gribēja pasludināt par “ārzemju aģentu”…

Sāku strādāt “Memoriālā” pirms desmit gadiem, vēl studenta statusā, un tā joprojām ir mana galvenā darba vieta. “Memoriāls” ir senākā cilvēktiesību aizsardzības organizācija Krievijā, kas darbojas ar cilvēktiesībām vēsturiskā un mūsdienu plaknē.

Daļa organizācijas nododas vēstures pētījumiem, cita – pārstāv juridisko tiesību pusi, aizstāv politiskos ieslodzītos un informē sabiedrību.

Kopš Krievijā pieņemts likums “par ārzemju aģentiem”, “Memoriālam” ir daudz problēmu.

Tā ir tīklveida organizācija ar daudziem nodalījumiem un juridiskām personām, tāpēc tiesas procesi pret valsti pašlaik norit vienlaikus vairākās tiesās. Cenšamies apstrīdēt apsūdzību par “ārzemju aģentu”, jo tas ir absurds.

Par Staļina represijām Latvijā īpaši atceramies 25. martā un 14. jūnijā. Kādas represiju piemiņas tradīcijas ir Krievijā?

Mums ir tikai viens datums – politiski ieslodzītā piemiņas diena 30. oktobrī. Čečenijai un Ingušijai svarīgi ir arī staļinisko deportāciju datumi. Pie mums maz runā par represijām, turklāt, ja piemin, tad dažādā veidā – īpaši atveidojot veco padomju mantru par “staļinisma kļūdām” (noņemot atbildību no visas sistēmas). Arī par “tīrīšanas nepieciešamību” pirms tuvu esošā kara. “Memoriāls” ir radīts, lai paustu citu skatpunktu – skaidrot vēsturi.

Vai Krievijā ir “divi Staļini”: tas, kurš īstenoja Lielo teroru 1937. – 1938. gadā, un tas, kurš vēlāk okupēja Baltijas valstis un represēja okupētās tautas?

Staļins tomēr ir viens vesels cilvēks, kura sarežģīto politiku var un drīkst aprakstīt tā, lai redzētu tās evolūciju laikā. Viņš projektēja un īstenoja Lielo teroru. Viņš aktīvi piedalījās Otrā pasaules kara sākšanā. Viņa armijas sākumā “atbrīvoja” no nacistiem, tad okupēja Baltijas un citas Austrumeiropas valstis.

Saistītie raksti

Krievijā redz to, ka viņš kā vadītājs uzvarēja fašismu. Viņa pretrunīgums nerada problēmas, to visu var izskaidrot.

Vai ir kas tāds, kas jums liktu pamest Krieviju un pārcelties dzīvot citur?

Laikam cerība, ka citur būs labāk maniem bērniem. Kā arī iespēja iet pa ielu ar atvērtu vīna pudeli (Maskavā taču nedrīkst). Protams, protestējot pret kaut ko ļoti svarīgu.

Grāmatu “Kolimas stāsti” var iegādāties ŠEIT: http://veikals.la.lv/shop/product/656

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
KNAB aiztur Dobeles domes iepirkumu komisijas vadītāju
4 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Durbes pilī izspēlēs vēsturiskos notikumus pirms 100 gadiem
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Baznīcā Rīgā nozagti ziedojumi
5 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Ekonomika
Apstiprināts lielākais ES fondu projekts – Latvijas dzelzceļa elektrifikācija
18 minūtes
LA
LA.LV
Ekonomika
FOTO: Latvijā palaists pirmais 5G internets LMT tīklā un iedarbināts pirmais 5G rūteris
50 minūtes
LE
LETA
Latvijā
IKVD min, kur varētu būt notikuši pārkāpumi LU rektora vēlēšanās
3 stundas
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Tiesa Francijā noraida prāmja “Estonia” katastrofas upuru tuvinieku prasību
48 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
VARAM: Rīgas domei būs jāskaidro līgums ar atkritumu apsaimniekotāju “Tīrīga”
1 stunda