Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. septembris, 2015
Drukāt

Par Salaspils nometni nav jāklusē: vēsturnieki atsijā mītus no patiesības (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja
Uzziņa

Salaspils nometni no 1941. gada beigām līdz 1942. gada pavasarim cēla no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas atvestie ebreji. Tūkstotis no viņiem būves laikā nomira necilvēcīgu darba un dzīves apstākļu dēļ.

Precīzs nacistu laikā nometnē pabijušo ieslodzīto kopējais skaits nav nosakāms. Lēš, ka, ieskaitot tranzītā uz Vāciju vestos, tas nav bijis lielāks par 23 tūkstošiem – lielākoties politieslodzītie (līdz 7000), par dažādiem pārkāpumiem uz noteiktu termiņu apcietinātie (līdz 1300), sodītie leģionāri un policisti (aptuveni 2000).

Vienlaikus nometnē uzturējās 1800 – 2200 ieslodzīto.

Nometnē dzīvību zaudēja 1200 – 1900 cilvēku (no tiem ap 1000 ebreju). 100 – 150 ieslodzīto nomira no necilvēcīgiem miesas sodiem; 400 – 500 no slimībām, 25 nošāva bēgot vai sodīja nošaujot. Nometnē miruši arī 300 – 650 no Baltkrievijas atvesto bērnu.

Līdzās Salaspilij bija vairākas padomju karagūstekņu nometnes ar aptuveni 3500 ieslodzīto. 1941./1942. gada ziemā apmēram ceturtā daļa karagūstekņu gāja bojā no bada un sala. 1944. gada augustā pirms evakuācijas nošāva 300 – 500 padomju karagūstekņus, kas nederēja darbam.

Padomju gados tiražēja, ka Salaspilī bojā gājuši pat līdz 100 tūkstošiem cilvēku – civiliedzīvotāji, ebreji, karagūstekņi un 7000 bērnu.

Jautājumi saistībā ar vācu okupācijas laikā iekārtoto Salaspils nometni un tās vietā padomju gados uzbūvēto memoriālu no pusaizmirstiem pēdējos gados sāk kļūt par Latvijas vēstures “karsto punktu”. Pagājušajā piektdienā Salaspilī sarīkotajā starptautiskajā vēsturnieku konferencē “Salaspils nometne 1941. – 1944. Vēsture un piemiņa” tas bija manāms.

Bija bažas, ka, ņemot vērā Salaspils nometnes uztveres politizēšanu un dažādos uzskatus, kas un kā vācu okupācijas laikā nometnē notika, konference var izvērsties jo kaismīga, taču līdz pat beigām viss notika kopumā korekti, kaut zināma kurnēšana krievvalodīgajā publikas daļā bija jūtama, un beigās uzšķīlās pat nelielas dzirksteles.

Pasākumu kopīgiem spēkiem organizēja Okupācijas muzejs, Daugavas muzejs un Salaspils novada dome. Pēdējās ieinteresētību pauda novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars: “Cieņa pret upuriem prasa patiesības noskaidrošanu. Katrs kara upuris ir jāpiemin. Katra vieta, kur gājuši bojā cilvēki, jāiezīmē neatkarīgi no upuru skaita.” Čudars aicināja pieminēt bojāgājušos ar klusuma mirkli un atgādināja, ka Salaspils nometnes vēsture ir “mūsu zemes un tautas vēsture”. Par to, ka jautājumam pievērsta pat valdības uzmanība, liecināja konferencei nosūtītā premjeres Laimdotas Straujumas vēstule, kuru nolasīja pasākuma vadītājs, Daugavas muzeja pārstāvis Mārtiņš Mintaurs. Vēstulē vēsturnieki tika mudināti stāstīt patiesību un izskaust padomju okupācijas gados sameloto un radītos mītus. Tā kā zālē klausītāju vidū netrūka bijušā Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova un krievvalodīgo mediju vidē pazīstamu personību, bija sagaidāms, ka tādi aicinājumi šur tur tiks traktēti kā nacisma reabilitācija. Vēsturnieks Uldis Neiburgs gan apelēja klātesošos atcerēties, ka šī ir zinātniska, akadēmiska konference, kurā katram tiesības paust atšķirīgu viedokli, taču vienlaikus jāmāk ieklausīties cita argumentos. “Mērķis nav falsificēt vēsturi vai kaut ko pārrakstīt,” bilda Neiburgs. Neviens no konferences dalībniekiem (bija ieradušies arī no Baltkrievijas, Ukrainas, Lietuvas, Vācijas) negrasījās attaisnot nacistu noziegumus Salaspils nometnē, taču pēc brīžiem dzirdamās murdoņas varēja noprast, ka daļa klātesošo nav gatava mainīt kopš padomju gadiem prātos uzsūktās klišejas. Apritē joprojām turpina atrasties Latvijas PSR Tautas komisāru padomes un Latvijas kompartijas centrālkomitejas izveidotās Ārkārtas komisijas 1945. gada slēdziens, ka Salaspils nometnē nogalināti 100 tūkstoši cilvēku, lai arī tam nav nekāda dokumentāra pamatojuma. Vairāki runātāji atgādināja, ka šī komisija strādāja ļoti pavirši. Nekādas izmeklēšanas, upuru uzskaitīšanas nebija, jo patiesības noskaidrošana nebija komisijas mērķis. Baltkrievu vēsturnieks Jevgeņijs Grebeņs atzīmēja, ka šādas komisijas pēckara laikā bija ideoloģiskā aparāta darbības akts, nevis mēģinājums noskaidrot īstenību. Tādēļ nometnes būtības noskaidrošanu un patieso bojāgājušo skaitu pētniekiem nācies paveikt, rūpīgi vācot informāciju teju no nulles. Turklāt jāatceras, ka nometnes ieslodzīto sarakstus un citu dokumentāciju vācieši 1944. gada vasaras beigās aizveda līdzi uz Kurzemi un iznīcināja. Maz cerību, ka varētu atrasties kas jauns.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kāpēc sižeta beigās ievietoti kadri no Aušvicas koncentrācijas nometnes?

  2. kādi 200 bēgļu tur tika iznīcināts,tā bija slaistu nometne,ne nāves

Draugiem Facebook Twitter Google+